ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

— Vārošs ūdens? — es iesaucos.

— Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperaturu un aizkavē sasalšanas procesu?

— To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.

— Pamēģināsim, profesora kungs.

Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk kā septiņus grādus zem nulles. Kap­teinis Nemo aizvadīja mani virtuvē, kur atradās destilējamie aparati lieto­jamā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdens novadu caurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simts grādu karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparatiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.

Sākās izplūdinājums, un pēc trim stundām' termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši grādi zem nulles. Viens grāds jau bij iegūts mūsu labā. Vel pēc divām stundām aukstums bij tikai četri grādi.

— Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi novērojis mēģinājuma sekas.

— Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti rnēs vairs netiksi^ Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt. ff

Nakti temperatūra bij pacēlusies grādu virs nulles. Augstāk to dabūt ar šādiem izplūdinājumiem nebij iespējams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu grādu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka icsalšanas bries­mas mums vairs nedraud.

Nākošā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jāpaveic. Tātad darba četrdesmit asto­ņām stundām. «Nautila» iekšējās telpās gaisu atjaunot vairs nebij iespē­jams. Tāpēc šodien musu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.

Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trijiem pēcpusdienā bai­les pieauga visaugstākā mērā. Es žāvājos, kamēr vai žokļi izmežģījās. Plau­šas ķerstīja elpošanai nepieciešamo vielu, kas aizvien samazinājās. Man uzmācās it kā garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un ap­ziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku satvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:

— Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profesora kungam atliktu vairāk gaisa!

Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.

Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vairs nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā skafandras un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cietajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij tulznu pilnas, bet ko gan nozīmēja šis nogurums un ievainojumi! Dzīvino­šais gaiss ieplūda plaušās. Te bij iespējams elpot. Elpot!

Un tomēr neviens nepalika ilgāk par noteikto laiku šajā zemūdens darbā. Savu padarījis, ikkatrs atdeva dzīvīgo gaisa rezervuāru slāpstošajam bied­ram. Kapteinis Nemo visiem rādīja priekšzīmi un pats pirmais padevās šai bargajai disciplinai. Noteiktā laikā viņš nodeva savu aparatu biedram un pats atgriezās kuģa sasmakušajās telpās, kā allaž mierīgs, bez uztraukuma un ne par ko nesūdzēdamies.

Šodien darbs veicās daudz straujāk kā citkārt. Tikai divi metri vēl bij izlaužami ledus kārtā. Tikai divi metri mūs vēl šķīra no brīva ūdens. Bet arī rezervuāros gandrīz nemaz vairs nebij gaisa. Pēdējās paliekas jātaupa strādniekiem. Neviena atoma vairs nepalika pašam «Nautilam». Kad es at­griezos uz klāja, tad jutos gandrīz vai bez elpas. Kāda nakts! Es to nespēju attēlot. Šādas ciešanas nav aprakstāmas. Rīta pusē elpa pavisam aizrāvās. Galva sāpēja un reiba. Biedri izcieta tādas pašas mokas. Daži matroži jau gārdza.

Šajā sestajā mūsu cietumniecības dienā kapteinis Nemo, nemierā ar kapļu un lāpstu pārāk lēno darbu, bij nodomājis ielauzt to ledus kārtu, kura mūs vēl šķīra no brīvā ūdens. Šis cilvēks bij saglabājis visu savu aukst­asinību un enerģiju. Ar morāliskās gribas spēku viņš pārmāca fiziskās ciešanas. Viņš domāja, viņš kombinēja un rīkojās.

Pēc viņa rīkojuma kuģis tika galīgi iztukšots, proti, samazināts tā pa­rastais svars, tā ka tas pacēlās augšup no apakšējā ledus slāņa. Paceļoties to novirzīja tieši pretim mūsu izcirstajam ledus gabalam kuģa apjoma lie­lumā. Tad, rezervuārus atkal ar ūdeni pieplūdinājis, «Nautils» no jauna laidās lejup iedobumā.

Tajā brīdī visi kuģa ļaudis bij atgriezušies kuģa iekšienē un durvis divkārši noslēgtas. «Nautila» dibens atsitās pret metru biezo un tūkstoš vie­tās caururbto ledus klāju.

Visi rezervuāru krāni bij attaisīti vaļā, tie izšļāca simts kubikmetru ūdens, pavairodami «Nautila» svaru par simts tūkstoš kilogramiem.

Mēs gaidījām, mēs klausījāmies, aizmirsuši savas ciešanas, vienmēr vēl cerēdami. Mūsu dzīvības glābiņš bij atkarīgs no šā beidzamā mēģinājuma.

Par spīti rūkoņai galvā es tomēr sadzirdu krakstoņu zem «Nautila» korpusa. Kuģis grima lejup. Ledus lūza ar tādu troksni, it kā plēstu papīru. «Nautils» slīga arvien uz leju.

— Mēs braucam cauri! — Konsels čukstēja man ausī.

Es nespēju atbildēt, tikai satveru viņa roku. Instinktīvi spiedu to.

Pēkšņi, sava milzīgā pārsvara rauts, «Nautils» kā svina bumba nogri­ma dzīle, it kā kad tur būtu tukšs izplatījums!

Tūliņ pēc tam visi elektriskie sūkņi sāka darboties un iztukšot ūdens re­zervuārus. Dažus acumirkļus vēlāk mēs jau vairs negrimām dziļāk. Mano­metrs rādīja, ka ceļamies augšup. Skrūve griezās ar tādu sparu, ka viss kuģa korpuss drebēja līdz pēdējai bultai, mēs traucāmies ziemeļu virzienā.

Bet cik ilgi turpināsies šis brauciens zemledus sablīvējuma, kamēr izkļū­sim brīvā ūdens klajā? Varbūt vel veselu dienu! Tik ilgi es vairs neizturēšu.

Pusguļus atzvēlies uz dīvana bibliotēkas istabā, es cīnījos pēc elpas. Seja man bij violeta, lūpas baltas un spēki galīgi izsīkuši. Nekā es vairs neredzēju un nedzirdēju. Katra laika sajūta bij izzudusi no apziņas. Neviens muskulis vairs neparaustījās. Es nevaru pateikt, cik stundu tā aizritēja. Bet agonijas pazīmes es tomēr samanīju. Sapratu, ka tuvojas nāve . . .

Piepeši es atjēdzos. Svaiga gaisa šalts bij ieplūdusi man plaušās. Vai mēs bijām izniruši virs ūdens? Vai izbraukuši cauri ledus sablīvējumam?

Nē! Tikai mani uzticamie draugi — Konsels ar Nedu Lendu sevi upurēja, lai glābtu mani. Kādā aparatā vēl bij atlicis mazliet gaisa. Paši slāpdami, viņi to nebij izlietojuši, bet dāvāja man pilienu pēc piliena. Kad es mēģināju atgrūst aparatu, viņi saturēja manas rokas, un tā es brīdi elpoju ar neizsa­kāmu patiku.

Es pavēros pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit pirms pusdienas. Tātad bij jau 28. marts. «Nautils» brauca drausmīgi ātri, četrdesmit jūdzes stundā. Viņš it ka lidoja pa ūdeni.

Kur gan bij kapteinis Nemo? Vai arī viņš kaut kur pakritis? Vai viņa matroži nebij tāpat beigti?

Manometrs rādīja, ka mēs atrodamies tikai divdesmit pedu zem ūdens līmeņa. Vienīgi plāna ledus kārta mūs vēl šķīra no brīva gaisa. Vai tiešām šo ledu nesalauzīs? Vismaz «Nautils» to mēģinās! Es tiešām samanīju, ka kuģis sagriežas ar pakaļējo galu uz leju un durkli augšup. Maza ūdens ieplūdinājuma rezervuāros pietika izmainīt tā līdzsvaru. Tad, varenās skrū­ves dzīts, «Nautils» kā briesmīga lauzēja mašina šāvās augšup pret ledus pārklāju. Pamazām tas dragāja ledu, atkāpās un atkal no visa speķa metās uz priekšu, līdz beidzot ar visu svaru ārkārtīgi spēcīgā triecienā izlauzās cauri un iznira virs ūdens.