ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Es aizgāju savā kajītē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nemo staiga pa blakus istabu. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklau­vēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu tu­rekli. Durvis atveras. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij istabā. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvejumu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēj i pagrieza galvu, sarauktu pieri ierunājās strupi:

— Ak, jus tas esat! Ko jūs vēlaties?

Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.

— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jus redzat, ka es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, vai es sev nevarētu atļauties to pašu?

Šada saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.

— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.

— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut l

Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekams es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsi:

Redziet, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valo-

dās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultāti, — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nes.

Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslē­pums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātai sarunai.

— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es varu tikai apsveikt jūsu no­domu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitivs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs neva­rat iedomāties kādu citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu .. .?

— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.

— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē …

— Brīvē! — kapteinis Nemo atsaucās, pieceldamies kājās.

— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā, vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septiņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas to vairs neatstās.

— Tātad jūs domājat paturēt rnūs mūžīgā verdzībā?

— Sauciet to, kā jums tīk.

— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlie­tos katru gadījumu, lai izkļūtu no sprosta.

— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nemo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvērestu?

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — ne es, ne jus par šo jautājumu turp­māk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tāpat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nāka­majām paaudzēm, kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību, paliktu mana darba rezultāti. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūrodamies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu; bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mīisu sirdis pukstēja strauji par jusu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpātijās, ko modina labi un cēli darbi, — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas ar to, kas jus šeit interesē, mani nospiež, kļūst neciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jus esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alkstošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanadietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?

Es apklusu. Kapteinis Nemo piecēlās.

— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas patikas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu, pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jus ar mani runājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.

Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es savu sarunu atstāstīju biedriem.

— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Longailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.

Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij ma­nāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās melni atsevišķi lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi pulni bij pazuduši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās apkārt. Barometrs bij stipri nokri- lies un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.

Vētra sāka plosīties 18. maijā, tieši tajā brīdī, kad «Nautils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņujorkas. Es varu aprakstīt šo ele­mentu cīņu, jo kapteinis Nemo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nau­tilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.

Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpadsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trijiem novakarē jau divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.

Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nemo novietojās uz klaja. Lai baismīgie viļņi to nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesejies, un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu. — Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu muguras. Starp lielajiem ūdens va­ļiem es vairs nemaz neredzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt tikai garas, piķa melnuma bangas, kuru muguras pat nesašķīda, tik blīvas tās bij. To augstums nemitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nautils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī. Ap pie­ciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdes­mit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, izjauc dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelažas, kas viegli turējās pretī jebkādai brāzmai.

Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās bangas. Simts piec­desmit un simts sešdesmit pieci metri garie viļņu vali pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar juras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tic iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūkstoši kilogramu uz katru kvadratpēdu, pret kuru triecas.