Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

- Te es esmu, runā! - viņa teica.

- Vai cilvēks, kuram cs liku atnākt, ir ieradies?

- Viņš ir šeit jau pusstundu.

Kārlis piegāja pie loga, lai pārliecinātos, vai kāds viņus nenovēro, paklausījās pie durvīm, vai kāds nenoklausās, noslaucīja putekļus no dažiem ieročiem un noglāstīja lielo kurtu, kurš pastāvīgi sekoja viņam pa pēdām un apstājās tad, kad karalis apstājās.

- Labi, aukle, - karalis beidzot sacīja, - pasauc viņu!

Aukle izgāja no kabineta. Karalis piegāja pie kāda galda, uz kura atradās dažādi ieroči, un atspiedās pret to.

Tiklīdz viņš bija piegājis pie galda, tā aizkari atkal pavērās un ienāca gaidītais cilvēks.

Tas bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar viltīgām acīm, pūces knābim līdzīgu degunu un izspīlētiem vaigu kauliem. Viņš centās savai sejai piešķirt godbijīgu izteiksmi, taču viņa bailēs nobālējušās lūpas spēja savilkties vienīgi liekulīgā smaidā.

Kārlis nemanot aizlika roku aiz muguras un paņēma kādu jaunizgudrotu pistoli, kuru varēja iedarbināt nevis ar degli, bet gan ar kramu, tam saskaroties ar mazu tērauda ritenīti. Tad viņš pavērsa savas tumsās acis pret ienācēju, turklāt ļoti skali un visnotaļ daiļskanīgi svilpodams kādu no savām iecienītākajām mednieku dziesmiņām.

Mirkli karalis uzlūkoja nepazīstamo, kurš mulsa arvien vairāk.

- Jūsu vārds ir Fransuā de Luvjē Morvcls? - karalis beidzot jautāja.

- Jā, majestāte.

- Jūs esat petardiešu priekšnieks?

- Jā, majestāte.

- Es gribēju jūs redzēt.

Morvels palocījās.

- Jūs zināt, - Kārlis IX, stingri uzsvērdams katru vārdu, turpināja, - ka es vienādi mīlu visus savus pavalstniekus?

- Es zinu, ka jūsu augstdzimtība ir savas tautas tēvs, - Morvcls nomurmināja.

- Un ka hugenoti man ir tādi paši bērni kā katoļi?

Morvels neatbildēja. Tikai drebuļi, kas viņu kratīja visu laiku, kļuva stiprāki.

Karaļa asajam skatam tas nepalika nemanīts, kaut gan Morvels stāvēja dziļā tumsā.

- Liekas, ka jums tas ne visai patīk? - karalis turpināja. - Jūs taču tik cietsirdīgi vajājat hugenotus. '

Morvels nokrita ceļos.

- Jūsu majestāte, - viņš čukstēja, - neticiet…

- Es ticu, - sacīja Kārlis. Viņa skats, kas dzēla Morvelu, tagad bija zibenīgi dzirkstošs. - Es ticu, ka Monkontūrā jums ļoti gribējās nogalināt ģenerāli, kurš nesen izgāja no šā kabineta. Es ticu, ka jums tas neizdevās un tad jūs iestājāties mana brāļa Anžū hercoga karapulkā. Beidzot es ticu arī tam, ka vēlāk jūs otrreiz pārgājāt prinča pusē un iestājāties marķīza de Ninī de Senfāla pulkā…

- Ū, majestāte!

- Tas bija godīgs pikardiešu virsnieks.

- Žēlojiet, žēlojiet mani, jūsu augstdzimtība!

- Jā, tas bija lielisks virsnieks, - turpināja Kārlis IX. Un viņa sejā iegailējās zvēriska cietsirdība. - Viņš pieņēma jūs kā dēlu, deva jums pajumti,-drēbes, ēdienu…

Morvels izmisumā ievaidējās.

- Liekas, ka jūs viņu saucāt par tēvu, - karalis cietsirdīgi turpināja, - un bijāt viņa dēla, jaunā de Ninī draugs?

Morvels, vēl arvien stāvēdams uz ceļiem, Kārļa IX skatienu mākts, saduga arvien zemāk.

- Bez tam, - karalis nerimās, - runā, ka jums par admirāļa nogalināšanu nācās no hercoga Gīza saņemt desmittūktoš ekiju.

Morvels klusēja. Viņš nepretojās šiem apvainojumiem, kuri bija pareizi visos sīkumos, bet Kārlis IX no jauna ļoti skaļi un veikli sāka svilpot savu mednieku dziesmiņu.

- Nu, slepkavas kungs, - brīdi klusējis, viņš ierunājās, - man jums jāsaka, ka es labprāt gribētu jūs pakārt.

- O, jūsu majestāte! - iesaucās Morvcls.

- Jaunais Ninī to man lūdza vēl vakar un es, patiesību sakot, nezināju, ko viņam atbildēt, jo šis lūgums taču ir taisnīgs.

Morvels lauzīja rokas.

- To apstiprina arī fakts, - karalis turpināja, - ka es, kā jūs pats to atzināt, esmu savas lautas tēvs, un tagad, kad esmu samierinājies ar protcstanliem, viņi man ir tādi paši bērni kā katoļi. To jau es jums stāslīju.

- Jūsu majestāte, - galīgi sagurušais Morvels ierunājās, - mana dzīvība atrodas jūsu rokās: dariet ar to, ko vēlaties!

- Jums taisnība, es par to nedotu ne obolu!

- Majestāte, vai paliesi es ne ar ko nevarētu savu noziegumu izpirkt? - slepkava jautāja.

- Nezinu! Ja es būtu jūsu vietā, bet tā, paldies Dievam, nav…

- Kas lad būtu, jūsu augstdzimtība? Kas tad būtu, ja jūs atrastos manā vielā? - čukstēja Morvels, cieši skatīdamies Kārlī.

- Man liekas, ka es prastu izkulties no nelaimes, - beidza karalis.

Morvels piecēlās uz viena ceļa un, atspiedies uz rokas, uzmanīgi

lūkojās Kārlī, lai pārliecinātos, vai tas par viņu nezobojas.

- Protams, es ļoti mīlu jauno Ninī, - turpināja karalis, - bet es pārāk mīlu arī savu brālēnu Gīzu. Un, ja viņš lūglu mani dāvāt dzīvību tam cilvēkam, kuru Ninī lūdz pakārt, man jāatzīstas, cs justos ļoti neveikli. Tomēr, ievērojot politiku un reliģiju, man vajadzētu izpildīt brālēna Gīza vēlēšanos. Kaut gan de Ninī ir lielisks, varonīgs virsnieks, taču ar Lotringas hercogu viņš nevar mēroties.

Dzirdot karaļa vārdus, Morvels pamazām izslējās taisns - kā cilvēks, kas lēni atžirgst no briesmīga trieciena. Beidzot viņš piecēlās.

- Tātad, atrodoties tādā bezizejas stāvoklī, - karalis atkal uzsāka, - jums vispirms vajadzētu iegūt mana brālēna Gīza labvēlību. Vēl vakar viņš man teica…

Morvels panāca dažus soļus uz priekšu.

- Jūsu augstība, - viņš teica, - jūs varat iedomāties - ik rītus pulksten desmitos mans niknākais ienaidnieks, atgriežoties no Luvras, iet pa Senžermcnokseruā ielu. Es viņu redzu pa aizrestoto logu pirmā stāvā no mana bijušā skolotāja kanoniķa Pjēra Pilā istabas. Katru dienu es redzu savu naidnieku un katru dienu lūdzu velnu, lai tas viņu ierautu peklē.

- Redzat, Morvel, ja jūs būtu šis velns, vai vismaz uz brīdi ieņemtu viņa vietu, manam brālēnam Gīzam tas ļoti patiktu.

Morvela lūpas, kas pēc pārdzīvotajām bailēm vēl bija bālas, savilkās ļaunā smaidā.

- Bet, jūsu majestāte, - viņš ierunājās, - cs taču nevaru izdarīt tā, lai zeme atvērtos un aprītu hercoga Gīza ienaidnieku.

- Cik es atceros, tad ar varonīgo de Ninī jums iecerētais tomēr izdevās. Jūs varbūt teiksit, ka tad jums palīdzēja pistole. Vai tagad jums tās nav?

- Ar arkebūzu es šauju vēl labāk nekā ar pistoli, jūsu majestāte, - atbildēja slepkava, kurš tagad jau bija pilnīgi nomierinājies.

- Pistole vai arkebūza, vai nav vienalga? Es ticu, ka mans brālēns nestrīdēsies par to, kādu ieroci jūs izvēlēsities.

- Bet man nepieciešams tāds ierocis, kuram es varu pilnīgi uzticēties. Varbūt, ka man vajadzēs šaut no tālienes.

- Šajā istabā atrodas desmit arkebūzas, ar kurām es simtpiecdesmit soļu attālumā iešauju zelta ekijā. Vai negribat ņemt vienu no tām?

- Ar lielāko prieku, jūsu augstdzimtība! - iesaucās Morvels, pieiedams pie arkebūzas, kura karalim bija atnesta tikai šodien.

- Nē, tikai ne to, - sacīja karalis, - to cs glabāju sev. Tuvākajās dienās es rīkoju lielās medības, kurās izmantošu šo arkebūzu. No visām pārējām varat izvēlēties to, kas tīk.

Morvels izmeklēja arkebūzu un noņēma to no sienas.

- Kas ir šis naidnieks, jūsu majestāte? - viņš jautāja.

- Kā lai es zinu? - nicinoši paskatīdamies uz slepkavai Kārlis IX atbildēja.

- Tad es prasīšu hercogam Gīzam, - Morvels norūca.

Karalis paraustīja plecus.