Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

Margerita nodrebēja. Par to arī viņa jau bija domājusi.

- Bet kas īsti? - Navarras Indriķis turpināja. - Karalis mani ienīst, Anžū un Alansonas hercogi tāpat. Katrīna Mediči nicināja manu māti, viņa neieredz arī mani.

- O, majestāte, ko jūs runājat!

- Patiesību, - atbildēja karalis. - Es gribu, lai viņi beidzot saprot, ka viņi nav spējuši mani piemānīt un noslēpt no manis marķīza de Minī nogalināšanu un manas mātes noindēšanu. O, kā es vēlētos, ka šos vārdus bez mums dzirdētu vēl kāds cits!

- Bet jūs taču zināt, ka izņemot mūs, šeit neviena cita nav, - Margerita ātri atteica, pūlēdamās izlikties bezrūpīga un smaidīga.

- Tāpēc es arī esmu tik atklāts, tāpēc es jums varu pateikt, ka mani neapmānīs ne Francijas, ne Lotringas galmu laipnības.

- Majestāte, majestāte! - Margerita ievaidējās. •

- Kas jums ir, mana mīlā? - karalis uzsmaidīja.

- Šādas sarunas var būt bīstamas.

- Bet ne tad, kad mēs esam vieni. Tātad es jums teicu…

Margerita acīmredzot izturēja grūtu pārbaudījumu. Viņa gribēja karali

pārtraukt, bet viņš, it kā neievērodams viņas uztraukumu, savā šķietamajā vientiesībā turpināja:

- Tātad es jums teicu, ka man no visām pusēm draud briesmas. Man draud karalis, draud Alansonas un Anžū hercogi, draud māte karaliene, draud hercogs Gīzs, Majēnas hercogs un Lotringas kardināls. Visi! Es to jūtu! Šie draudi, protams, drīz vien pārtaps uzbrukumā, kuru es varētu novērst vienīgi ar jūsu palīdzību, jo visi tie, kuri mani neieredz, mīl jūs.

- Mani?! - Margerita izsaucās.

- Jā, jūs, - Navarras karalis mierīgi atbildēja. - Jūs mīl karalis Kārlis, mīl Alansonas hercogs, karaliene Kartrīna, un, beidzot, jūs mīl arī hercogs Gīzs.

- Majestāte! - Margerita čukstēja.

- Tas taču nav nekas dīvains, ka viņš jūs mīl! Es taču runāju par jūsu brāļiem un radiniekiem. Bet mīlēt radiniekus un brāļus mums pavēl Dievs.

- Bet ko jūs galu galā ar to gribat teikt? - jautāja pavisam apjukusī Margerita.

- Es gribu teikt to, ko jau teicu agrāk, - ja jūs gribētu būt ne nu mans draugs, bet mans biedrs, tad man nekādi draudi nebūtu bīstami, bet, ja jūs piebiedrojaties maniem ienaidniekiem, tad es esmu pazudis.

- Jūsu ienaidniece es nebūšu nekad! - Margerita dedzīgi iesaucās.

- Bet arī mans draugs ne?

- Varbūt.

- Bet biedrs?

- Tas katrā ziņā!

Margerita sniedza karalim roku.

Viņš to noskūpstīja un vairs neatlaida. Viņš negribēja izjust kādu baudu, bet vienīgi savu sievu novērot.

- Es jums ticu un uzskatu jūs par savu sabiedroto, - viņš teica. - Mūs salaulāja, kaut gan mēs viens otru nepazinām un nemīlējām. Mums neviens neprasīja, vai mēs piekrītam, kaut gan to varējām dot vienīgi mēs abi. Tāpēc mums abiem kā laulātiem draugiem vienam pret otru nevar būt nekādu saistību. Redzat, es atgādinu jūsu vēlēšanos un vēlreiz atkārtoju jau vakar teikto. Bet būt biedri mēs vienojāmies paši, neviens mūs uz to nespieda. Tā būs brīva draudzība, divu godīgu cilvēku draudzība, kuri apņēmušies palīdzēt viens otram, vai ne?

- Jā! - Margerita atbildēja, mēģinādama atbrīvot savu roku.

- Lai jums pierādītu, - karalis turpināja, cieši lūkodamies uz kabineta durvīm, - kā es šo draudzību cienu, es būšu pret jums gluži atklāts. Klausieties, es jums visos sīkumos pastāstīšu savu nodomu, kā uzvarēt manus ienaidniekus!

- Jūsu augstība… - čukstēja Margerita un arī pameta skatu uz kabineta pusi.

Bearnietis, redzēdams, ka viņa viltība izdevusies, pie sevis pasmaidīja.

- Es gribu pastāstīt… - viņš sacīja, nelikdamies ne zinis par jaunās sievietes nemieru. - Es…

- Majestāte!… - izsaucās Margerita, strauji pieceldamās no krēsla un saķerdama karaļa roku. - Atveriet logu! Es gribu svaigu gaisu! Uztraukums… karstums… man grūti elpot…

Margerita bija ļoti bāla un tā drebēja, ka tik tikko varēja noturēties kājās.

Indriķis piegāja pie loga, kas atradās viņā galā, un atvēra to. Aiz loga šalca upe.

Margerita sekoja karalim.

- Klusējiet, majestāte, klusējiet! Tas ir jūsu pašu labā! - viņa čukstēja.

- Kāpēc tā? - bearnietis pasmaidīja savu parasto smaidu. - Jūs taču teicāt, ka mēs šeit esam vieni paši.

- Teicu gan, bet jūs taču zināt, ka ar sienā iemūrētas caurules palīdzību var noklausīties visu.

- Labi, madame, ļoti labi, - bearnietis sacīja un klusu vēl piebilda, - jūs mani nemīlat, tas taisnība, bet jūs esat godīga sieviete.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Ja jūs būtu gribējusi mani nodot, jūs būtu atļāvusi man turpināt. Bet jūs to neļāvāt. Es taču būtu nodevis tikai sevi. Tagad es zinu: kāds te ir noslēpies, un ka jūs esat - neuzticīga sieva, bet uzticama sabiedrotā. Bet pašlaik, - bearnietis smaidot piebilda, - politikā man uzticība daudz vairāk vajadzīga nekā mīlā.

Karaliene Margo a

- Augstība… - Margerita samulsusi murmināja.

- Labi, labi! Par to mēs vēl parunāsim, kad iepazīsim viens otru, - Indriķis noteica. - Bet kā jūs tagad jūtaties? Vai paliek labāk?

- Jā, majestāte, jā, - Margerita izdvesa.

- Tagad es jūs vairs ilgāk netraucēšu. Es gribēju apliecināt jums savu cieņu un piedāvāt savu draudzību. Pieņemiet to tikpat patiesi, kā es jums to piedāvāju. Bet tagad dodieties pie miera! Ar labu nakti!

Margerita uzmeta viņam pateicības pilnu skatu un sniedza roku.

- Paļaujieties uz mani! - viņa teica.

- Tātad brīva un godīga politiska sadraudzība? - jautāja Indriķis.

- Brīva un godīga, - karaliene atbildēja.

Karalis devās uz durvīm, ar acīm aicinādams Margeritu viņam sekot. Viņa kā apburta paklausīja.

Kad guļamistabas priekškars bija aiz viņiem aizdarījies, karalis apstājās.

- Pateicos, Margerita! - Indriķis čukstēja. - Pateicos jums! Jūs esat īsta Francijas meita. Tagad cs esmu mierīgs. Jūsu mīlas vielā man būs jūsu draudzība Es jums pilnīgi uzticos, bet jūs varat paļauties uz mani. Uz redzēšanos, madame\

Indriķis maigi saņēma sievas roku un to noskūpstīja. Tad viņš izgāja koridorā.

- Pie velna! Kas gan pie viņas varētu būt? - viņš, soļodams pa eju, murmināja. - Karalis… Anžū vai Alansonas hercogs… hercogs Gīzs? Brālis vai mīļākais, vai arī abi vienā personā? Taisnību sakot, man patlaban nav nekāda prieka tikties ar baronesi. Bet es esmu apsolījis… Dariola gaida… Vienalga! Daiļajai kundzītei tas tomēr bija jauks pārsteigums, ka es, iedams pie viņas, vispirms apmeklēju savas sievas guļamistabu. Deviņi pērkoni, šī Margo, kā viņu sauc mans svainis Kārlis IX, ir diezgaTi apburošs radījums!

Un Navarras karalis, mazliet šaubīdamies, sāka kāpt pa trepēm, kuras veda uz madante de Sovas istabām.

Margerita sekoja vīram ar acīm, kamēr tas bija pazudis, un tad atgriezās guļamistabā. Hercogs stāvēja kabineta durvīs. Uzmetot viņam skatienu, jaunā sieviete i/juta sirdsapziņas pārmetumus.

Hercoga uzacis bija savilktas, skatiens nopietns un norūpējies. - Šodien Margerita ietur neitralitāti, bet pēc nedēļas viņa jau būs ienaidnieku pusē, - viņš sacīja.

- Tātad jūs noklausījāties? - Margerita vaicāja.

- Ko tad citu lai es būtu darījis?

- Un jums šķiet, ka es neizturējos tā, kā bija jāizturas Navarras karalienei?

- Nē, bet tā, kā vajadzēja izturēties hercoga Gīza mīļākajai!

- Hercog, - sacīja karaliene, - es nemīlu savu vīru, bet nevienam nav tiesības man prasīt, lai es ļaunos nolūkos izmantotu viņa uzticību. Sakiet no sirds, vai jūs atklātu savas sievas noslēpumu?