Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

Strauji vilkdams priekškaru, viņš izgāja no priekšistabas. Savukārt tagad viņa ceļvede bija Margerita Valuā. Abi devās cauri istabām, kuras viņam bija tik pazīstamas. Gijona palika pie durvīm un, piedūrusi pirkstu pie lūpām, mierināja savu karalisko pavēlnieci.

It kā saprazdama hercoga greizsirdības pilno uztraukumu, Margerita ieveda viņu savā guļamistabā.

- Nu, hercog, vai esat apmierināts? - viņa vaicāja.

- Apmierināts, jūsu augstība? Par ko? - hercogs brīnījās.

- Ar šo pierādījumu, ko es jums tagad rādu, - mazliet saīgusi, atbildēja Margerita. - Tagad jūs redzat, ka cilvēks, kuram es piederu, savā kāzu naktī mani nemaz neievēro, nav pat atnācis pie manis. Viņš netur par vajadzīgu pateikties man par to godu, kuru es viņam parādīju, izvēlēdamās viņu par savu vīru.

- Nomierinieties, madame, - skumji atbildēja hercogs, - viņš atnāks, īpaši tāpēc, ka jūs to vēlaties.

- Un to sakāt jūs, Indriķi! - Margerita iesaucās. - Jūs, kas labāk nekā visi citi zina, ka es to nevēlos. Vai tādā gadījumā es būtu jūs lūgusi ierasties Luvrā?

- Margerita, jūs mani lūdzāt atnākt, jo gribējāt iznīcināt mūsu pagātnes pēdējās atmiņas tāpēc, ka šī pagātne glabājas ne tikai manā sirdī, bet arī šai sudraba kastītē, kuru cs jums atnesu.

- Ziniet ko, Indriķi, - cieši skatīdamās hercogā, sacīja Margerita, - jūs tagad neizskatāties pēc prinča, bet drīzāk gan pēc skolnieka. Vai jūs patiešām domājat, ka es centīšos noliegt savu mīlestību uz jums? Ka es gribu nodzēst liesmu, kura varbūt arī kādreiz apdzisīs, bet kuras atblāzma nekad nebeigs starot! Nē, nē, Indriķi, jūs varat paturēt savas Margeritas vēstules un kastīti, kuru jums viņa dāvinājusi! No visām tur ieliktajām vēstulēm viņa jums lūdz tikai vienu, bet arī tikai tāpēc, ka šī vēstule var būt bīstama ne tikai viņai, bet ari jums.

- Lūk, te ir visas! - sacīja hercogs. - Meklējiet to, kuru vēlaties iznīcināt.

1S

Drebošām rokām Margerita steidzīgi pārmeklēja kastītē saliktās vēstules. Viņa aplūkoja tikai aploksnes, kas, šķiet, bija pietiekami, lai zinātu arī vēstules saturu. Pārmeklējusi sainīti, viņa nobālēja.

- Tās vēstules, kuru es meklēju, šeit nav, - viņa sacīja, paskatīdamās hercogā. - Vai jūs patiešām būsit to pazaudējis? Jūs taču neesat to atdevis…

- Par kādu vēstuli jūs. runājat, kundze?

- Par to, kurā es jums ieteicu drīzāk apprecēties.

- Lai ar to attaisnotu savu neuzticību?

Margerita paraustīja plecus.

- Nē, lai glābtu jūsu dzīvību. Man ir vajadzīga tā vēstule, kurā jums rakstīju, ka karalis, pamanījis mūsu mīlu un manas pūles izjaukt jūsu precības ar Portugāles princesi, pasauca savu ārlaulības brāli Angulemas hercogu un, norādīdams uz diviem zobeniem, sacīja: " Ar vienu no šiem zobeniem tu šovakar nogalināsi Indriķi Gīzu, citādi ar otru es rīt noduršu tevi." Kur ir šī vēstule?

- Te tā ir, - atbildēja hercogs, no azotes izvilkdams tur paslēptu aploksni.

Margerita izrāva to viņam no rokām, atvēra un pārliecinājās, ka tā bija meklētā, priekā iekliedzās un vēstuli tuvināja-sveces liesmai. Papīrs uzliesmoja un drīz vien pārvērtās pelnos. Lai galīgi iznīcinātu visas pēdas, karaliene pelnus sarpīdīja kājām.

Hercogs Gīzs klusēdams vēroja savas mīļākās drudžaino rīcību.

- Nu, Margerita, vai tagad jūs esat apmierināta? - viņš jautāja, kad viņa bija beigusi.

- Jā! Tagad, kad jūs esat apprecējis princesi Porcianu, mans brālis par manu mīlu vairs neļaunojas. Bet viņš man nekad nebūtu piedevis noslēpuma atklāšanu, par kuru es, jūs mīlēdama, nevarēju nepateikt.

- Tā ir taisnība, - hercogs Gīzs sacīja, - toreiz jūs mani patiešām mīlējāt.

- Es jūs mīlu arī tagad, Indriķi, varbūt mīlu vēl vairāk. Tagad vairājk nekā agrāk man vajadzīgs uzticams, padevīgs draugs. Es esmu karaliene, bet man trūkst troņa; es esmu sieva, bet man nav vīra.

Hercogs skumji pakratīja galvu.

- Indriķi, es jau jums teicu, es atkārtoju vēlreiz, ka mans vīrs mani nemīl, viņš mani pat neieredz un ienīst. Vai jūsu atrašanās šai istabā, kur tagad vajadzēja būt viņam, arī nepierāda viņa naidu un nicināšanu?

- Vēl nav pārāk vēls, Navarras karalis vēl nav paspējis atlaist savus galminiekus. Viņš vēl nav atnācis pie jums, bet tūlīt ieradīsies.

- Bet es jums saku, ka viņš nenāks! - Margerita bija ļoti uztraukta.

- Kundze, kundze! - Gijona, pavērusi priekškaru, steigā čukstēja. - Navarras karalis iznāca no savām istabām.

- O, es zināju, es zināju, ka viņš nāks! - hercogs Gīzs nomurmināja.

- Indriķi, - sacīja Margerita un saņēma viņa roku, - jūs tūlīt pārliecināsities, vai es protu turēt vārdu, vai uz mani var paļauties. Ieejat tajā kabinetā!

- Nē, atļaujiet man vēl laikus aiziet. Es nevaru šeit palikt, jo pēc pirmā viņa glāsta cs iznākšu no kabineta, un tad lai labie gari viņu sargā!

- Jūs esat zaudējis prātu! Ejiet, ejiet taču! Es atbildu par visu!

Pēc šiem vārdiem Margerita savu mīļāko iegrūda kabinetā.

Bija pēdējais laiks to darīt. Tiklīdz durvis aiz hercoga bija aizvērušās, Navarras karalis smaidīdams ienāca istabā. Viņu pavadīja divi pāži, nesdami lukturus, kuros katrā dega četras dzeltenas vaska sveces.

Margerita savaldīja uztraukumu un dziļi palocījās.

- Jūs vēl neguļat? - jautāja bearnietis, kura seja kā arvien bija jautra un atklāta. - Varbūt gaidījāt mani?

~ Nē, nē, jūsu majestāte, - atbildēja Margerita. - Jūs pats man vakar teicāt, ka mūsu laulība notikusi politisku apsvērumu dēļ un ka jūs mani neapgrūtināsit.

- Protams. Bet tas mums netraucēs mazliet parunāt. Ejiet, Gijona, un aiztaisiet durvis!

Margerita piecēlās un, it kā gribēdama aizturēt abus pāžus un Gijonu, pastiepa roku.

- Vai nepavēlēsit pasaukt jūsu kalpones? - karalis jautāja. - Ja gribat, es izpildīšu jūsu vēlēšanos, bet man jābrīdina, ka labāk būtu, ja mūsu saruna notiktu tikai zem četrām acīm.

Navarras karalis devās uz kabineta pusi.

- Nē, nē, nevajag! - izsaucās Margerita, nostādamās viņam ceļā. - Esmu gatava jūs uzklausīt.

Bearnietis tagad zināja, ko bija vēlējies. Viņš uzmeta kabineta aizkaram asu, caururbjošu skatu - it kā gribētu iespiesties istabas noslēpumā - un tad pagriezās pret savu bailēs nobālūšo sievu.

- Tādā gadījumām mēs mazliet parunāsim, - viņš gluži mierīgi noteica.

- Kā jūsu augstība vēlas, - atbildēja jaunā sieviete, drīzāk jau atkrizdama, nekā nosēzdamās vīra norādītajā krēslā.

Bearnietis nosēdās viņai blakus.

- Mada/ne, - viņš iesāka, - lai nu ļaudis runā, ko grib, bet mūsu laulība, man šķiet, nav nemaz tik bēdīga. Es piederu jums, jūs - man.

- Bet!… - Margerita izbailēs iesaucās.

- Tāpēc mums jāizturas vienam pret otru kā labiem sabiedrotiem, - Navarras karalis turpināja, it kā neievērodams Margeritas apjukumu. - Jūs taču šodien Dieva priekšā devāt man zvērestu. Jūs taču man piekrītat, vai ne?

- Protams.

- Es pazīstu, madanie, jūsu apķērību, zinu galma draudīgos bezdibeņus. Es esmu jauns un nevienam neesmu nodarījis ļaunu un tomēr man ir daudz ienaidnieku. Es gribētu zināt, kādai pusei piederēs tā sieviete, kura nes manu vārdu un kura altāra priekšā zvērējusi mani mīlēt?

- O, kā jūs drīkstat tā domāt!…

- Es neko nedomāju, es tikai ceru un gribu pārliecināties, vai šī cerība mani nevij. Mūsu laulības, bez šaubām, ir vai nu vienīgi tukša izkārtne, vai kaut kādas cilpas.