Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

Tas nozīmēja: "Es pats atnesu."

Margerita uz jaunā hercoga sveicienu atbildēja ar izturētu reveransu, bet pieceldamās viņa tikpat klusu atbildēja:

- Noctu pro more.

Tas nozīmēja: "Šonakt kā parasti."

Šos vārdus noklusināja karalienes milzīgā, cieti sastērķelētā apkakle un tos nedzirdēja neviens, izņemot vienīgi hercogu, kam tie bija domāti. Lai cik īsa bija šī saruna, tā acīmredzot noskaidroja visu, ko jauniešiem bija vienam no otra jāuzzina, jo hercogs tūlīt pagāja sāņus. Tagad šķita, ka Margeritas seja kļuvusi vēl domīgāka, bet hercoga priekšā tā staroja.

Cilvēks, kuram vairāk nekā jebkuram citam vajadzēja ieinteresēties par šo mazo starpgadījumu, tam nepiegrieza nekādu vērību. Navarras karalis redzēja vienīgi sievieti, ap kuru pulcējās tikpat daudz galminieku, kā ap Margeritu Valuā. Šī sieviete bija daiļā baronese de Sova.

Nelaimīgā Samblansjē mazmeita Šarlote de Bonsamblansjē un barona de Sova laulātā draudzene Simona de Fizo bija Katrīnas Mediči galma dāma. Vienlaikus viņa bija visbīstamākā un veiklākā karalienes palīdze, kura savu ienaidnieku sirdīs lēja mīlas indi, kad viņai pietrūka drosmes vai izdevības nobeigt viņus ar florencieša nāves zālēm. Mazā gaišmate baronese de Sova - te kustīga kā dzīvsudrabs, te gurda un domīga, bija aizvien gatava sākt mīlas vai politiskās intrigas. Piecdesmit gadu laikā, valdot pēc kārtas trim karaļiem, šīs Francijas galmā bija divas galvenās nodarbošanās. Baronese bija sieviete šī vārda viscēlākajā izpratnē, viņai piemita visi viņas kārtas jaukumi: sākot ar zilajām acīm, kuras gan satumsa, gan liesmoja ugunīs, un beidzot ar samta kurpītēs tērptām mazajām, vingrajām kājiņām.

Jau pirms dažiem mēnešiem baronese de Sova bija galīgi savaldzinājusi Navarras karali, kurš tai laikā izmēģināja spēkus ne tikai kara, bet arī mīlas mākslā. Sā iemesla dēļ tad arī Margeritas valdonīgais, burvīgais daiļums viņas līgavaini nemaz nesajūsmināja. Bet visbrīnišķīgākais bija tas, ka Katrīna Mediči, pūlēdamās saprecināt savu meitu ar Navarras karali, vienlaikus atklāti atbalstīja viņa mīlas rotaļu ar baronesi. Šāda rīcība likās dīvaina pat no sīs noslēpumainās un neizprotamās karalienes puses.

Lai gan Šarlotei bija tik varens aizbildnis un iespēja izmantot tā laika brīvos tikumus, daiļā Šarlote vēl arvien nepadevās. Šī nedzirdētā pretošanās mulsināja bearnieti vairāk nekā baroneses skaistums un gudrība. Karali pārņēma neprātīga kaisle, kura, neatrazdama apmierinājumu, iznīcināja viņa sirdī kautrību, lepnumu un pat to daļēji filozofisko, daļēji laisko bezrūpību, kura bija viņa rakstura galvenā īpašība.

Baronese de Sova balles zālē bija ieradusies likai pirms dažām minūtēm. Aiz īgnuma vai sāpēm sākumā viņa bija nolēmusi savas sāncenses kāzās nepiedalīties. Viņa aizbildinājās ar to, ka jūtas nevesela, un viņas vīrs, kurš pēdējos piecos gados pildīja valsts sekretāra pienākumus, aizbrauca uz Luvru viens.

Katrīna Mediči, redzēdama, ka barons ieradies bez sievas, vēlējās zināt, kāpēc nav atbraukusi viņas mīļā galma dāma Šarlote. Kad noskaidrojās, ka viņu aizkavējis tikai viegls savārgums, Katrīna uzrakstīja mazu zīmīti. Un baronese, protams, steidzās izpildīt karalienes vēlēšanos.

Mīļotās sievietes neierašanās Indriķi skumdināja, bet vienlaikus sagādāja viņam atvieglojumu. Pēc īsa brīža, viegli nopūties, viņš ar smaidu sejā devās pie Margeritas. Ja viņam tā nav jāmīl, tad kā savu sievu viņš to nevarēja arī nicināt. Bet, paspēris dažus soļus, Indriķis zāles otrā galā ieraudzīja baronesi de Sovu. Viņš apstājās kā piekalts, un, acis nenovērsdams, nolūkojās savā burvē, kura viņu tik cieši bija savaldzinājusi, sapinusi savos tīklos. Jaunais vīrs vairs negāja pie savas sievas, bet gan devās pie baroneses.

Galminieki, redzēdami, ka Navarras karalis iet pie daiļās Šarlotes, neuzdrošinājās viņam traucēt ar savu klātbūtni un godbijīgi atkāpās mala. Tatad - kamēr Margerita Valuā un hercogs Gīzs apmainījās ar iepriekšminētajām īsajām frāzēm latīņu valodā, Indriķis sarunājās ar baronesi de Sovu. Viņu saruna bija daudz vienkāršāka, kaut arī karalis tajā iepina dažādas vārdu rotaļas.

- O, beidzot arī jūs, mana mīļā! - viņš klusi iesaucās. - Es dzirdēju, ka jūs esat nevesela, un jau biju zaudējis visas cerības redzēt jūsu burvību.

- Jūsu majestāte, vai jūs patiesi gribat mani pārliecināt, ka zaudēt šīs cerības jums ir tik grūti? - baronese jautāja.

- Un kā vēl! - bearnietis atbildēja. - Vai tad jūs nezināt, ka jūs esat mana saule dienā un zvaigzne naktī? Kad jūs ncieradāties un neapžilbinājāt mani ar savu starojošu mirdzumu, mani apņēma kraukļu melna nakts.

- Tādā gadījumā es jūsu augstībai esmu slikti pakalpojusi.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - jautāja Indriķis.

- Tikai to, ka tam laimīgajam, kurš par savu var saukt Francijas skaistāko sievieti, jo drīzāk jāvēlas, lai gaisma nodzistu un iestātos tumsa, jo tumsā mūs gaida vislielākā laime.

- Ļaunā, jūs taču zināt, ka visa mana laime atrodas kādas citas sievietes rokās, kura par nabaga Indriķi tikai zobojas.

- Tieši otrādi! Turpretim cs domāju, ka šī sieviete pašlaik Navarras karaļa rokās ir tikai rotaļlietiņa, - baronese atteica.

Viņas skarbais tonis Indriķi izbiedēja, bet tikai pirmajā brīdī. Viņas asā runa bija vienīgi maska, zem kuras viņa mēģināja slēpt savu mīlas jūsmu.

- Jūsu pārmetumi gluži lieki, dārgā Šarlote, - viņš atbildēja. - Nudien, nesaprotu, kā jūsu maigās lūpiņas var būt tik bargas. Vai jūs domājat, ka es biju tas, kas precējās? Nepavisam ne!

- Tad gan laikam cs? - baronese dzēlīgi noprasīja, ja vien par dzēlīgiem var saukt sievietes vārdus, ar kuriem tā pārmet neuzticību mīlā.

- Tādā gadījumā jūsu brīnišķīgās actiņas nav bijušas visai tālredzīgas, baronese! Nē, Navarras Indriķis nav salaulājies ar Margeritu Valuā!

- Kas tad?

- Augstās debesis! Protestantu reliģija nodzērusi kāzas ar pāvestu! Tas ir viss!

- Nē, nē, jūsu asprātības man ne visai patīk! Jūsu majestāte mīl karalieni Margeritu, un es jums nevaru to pārmest. Lai Dievs mani pasargā! Viņa ir tik skaista, ka pelna mīlas.

Indriķis uz brīdi nogrima domās. Labsirdīgs smaids pavizēja viņa lūpās.

- Jūs, šķiet, gribat ar mani ķildoties, dārgā baronese, - pēc brī/a viņš sacīja, - kaut gan jums nav tiesības to darīt. Ko gan jūs esat darījusi, lai aizkavētu manas kāzas ar Margeritu? (Jlu/i neko! Tieši otrādi, jūs mani aizvien novedāt līdz izmisumam.

- Un pareizi daru. - .

- Kā tā? >

- Tāpēc, ka šodien jūs salaulājāties ar citu.

- Es apprecēju viņu, jo jūs mani nemīlat.

- Bet, ja es būtu mīlējusi, tad pēc stundas man jau vajadzētu būt mirušai.

- Pēc stundas? Ko jūs ar to gribat teikt? Kāpēc jūs būtu mirusi?

- Aiz greizsirdības. Pēc stundas Navarras karaliene atlaidīs savas galma dāmas, bet jūsu augstība - savus pavadoņus.

- Un jūs patiesi šī doma tā moca?

- Es to neesmu teikusi. Bet, ja jūs mīlētu, man būtu jācieš briesmīgas mokas.

- Labi, - iesaucās Indriķis, būdams sajūsmināts par pirmo atzīšanos, kuru viņš nule bija dzirdējis. - Bet, ja nu Navarras karalis šonakt savus pavadoņus neatlaiž?

- Jūsu majestāte! - čukstēja baronese de Sova, ar neslēptu izbrīnu uzlūkodama karali. - Jūs runājat gluži neiespējamas un neticamas lielas!

- Kas man jādara, lai jūs ticētu maniem vārdiem?