Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Jādod pierādījumi, kurus jūs nevarat dot.

- Varu, baronese, varu! Zvēru pie svētā Indriķa, ka jūs tos dabūsit! - iesaucās karalis, kaislīgi uzlūkodams jauno sievieti.

- O, jūsu augstība! - murmināja daiļā Šarlote, noliekdama galvu un klusinādama balsi. - Es nesaprotu… Nē, nē, nevar būt, ka jūs atsacītos no laimes, kura jūs gaida!

- Šajā zālē atrodas četri Indriķi, - karalis turpināja, - Francijas Indriķis, Indriķis Kondē, Indriķis Gīzs un tikai viens Navarras Indriķis.

- Nu un tad?

- Ko jūs teiktu, ja šis Navarras Indriķis visu šo nakti pavada pie jums?

- Visu nakti?!

- Jā! Vai tad jūs būsit pārliecināta, ka viņš neatrodas pie citas?

- Jūsu augstība, ja jūs to izdarītu… - baronese de Sova iesaucās.

- Goda vārds, izdarīšu!

Baronese pacēla savas lielās, naivās acis, kas solīja tik daudz svētlaimes, un uzsmaidīja karalim, kura sirds aiz prieka strauji nodrebēja.

- Nu, ko jūs tādā gadījumā teiktu? - viņš vaicāja.

- Tādā gadījumā jāatzīst, ka jūsu augstība mani patiešām mīl, - Šarlote atbildēja.

- Un to jūs atzīstat tāpēc, ka tā ir patiesība!

- Bet kā to nokārtot? - baronese de Sova čukstēja.

- Kā? Jums taču ir kāda istabene, kurai jūs uzticaties?

- Jā, viena no viņām, Dariola, ir man uzticīga līdz nāvei. Viņa prot glabāt noslēpumus.

- Jauki! Baronese, pasakiet lai meitenei, ka es viņu apzeltīšu, kad kļūšu par Francijas karali, kā to apgalvo astrologi.

Šarlote pasmaidīja. Visi jau sen zināja, ka bearnieša solījumiem nevar ticēt.

- Kam jums vajadzīga Dariola? - viņa jautāja.

- Viņai tas būs nieks, bet man - viss.

- Kas īsti?

- Vai jūsu istabas atrodas virs manējām?

- Jā.

- Tādā gadījumā Dariola lai pagaida aiz durvīm. Es trīs reizes klusām pieklauvēšu. Viņa mani ielaidīs, un jūs dabūsit pierādījumus, kurus es jums apsolīju.

Baronese dc Sova pārdomāja. Pēc tam, it kā novērodama, vai kāds viņus nenoklausās, viņa palūkojās visapkārt un pameta ātru skatu uz dāmu grupu, kura sastājusies ap māti karalieni. Šajā īsajā acumirklī Katrīna Mediči un viņas galma dāma paspēja pārmīt skatienus.

- O, kā es gribētu jūsu augstību pieķert melos! - baroneses maigā balss Ulisa ausī pat vasku būtu izkausējusi.

- Pamēģiniet, mana dārgā, pamēģiniet!

- Atzīstos, ka es to ļoti vēlos!

- Padodieties! Sievietes arvien ir stiprākas pēc padošanās.

- Kad jūs būsit Francijas karalis, jūsu augstība, es jums atgādināšu Dariolai doto solījumu.

Indriķis aiz prieka iekliedzās. Tieši tobrīd Navarras karaliene sacīja hercogam Gīzam: - Noctu pro more - šonakt, kā parasts. Indriķis devās prom no baroneses de Sovas, turklāt tikpat laimīgs kā hercogs Gīzs no Margeritas Valuā. Stundu vēlāk karalis Kārlis un viņa māte aizgāja uz savām istabām. Pēc tam sāka izklīst ari viesi. Admirālis un princis Kondē četri simts muižnieku hugenotu svītas pavadībā izgāja caur pūli, kas atklāti kurnēja. Pēc tam izgāja Gīzs ar Lotringas augstmaņiem katoļiem, kurus tauta apsveica ar skaļiem saucieniem un aplausiem. Par Margeritu Valuā, Navarras Indriķi un baronesi de Sovu jau zinām, ka viņi dzīvoja Luvrā.

Hercogs»Gīzs savu māsīcu Nevērās hercogieni pavadīja uz pili Dišoma ielā. Nodevis māsīcu istabenes rokās, viņš iegāja savā istabā pārģērbties. Hercogs paņēma mēteli un īsu, asu dunci, kurš aizstāja zobenu un kuru sauca "muižnieka gods". Paņēmis ieroci no galda, hercogs pamanīja, ka starp asmeni un maksti ir aizbāzta kaut kāda zīmīte. Viņš to izņēma un izlasīja:

"Ceru, ka hercogs Gīzs šonakt Luvrā vairs neatgriezīsies. Ja viņš tomēr domā iet, lai drošības dēļ tērpjas stiprās bruņās un paņem asu zobenu."

- Tas ir diezgan dīvains brīdinājums, Robēr, - hercogs sacīja savam kalpam. - Vai manā prombūtnes laikā te kāds ir bijis?

- Tikai viens cilvēks, jūsu augstība.

- Kas?

- Marķīzs de Gasts.

- O! Tāpēc man šis rokraksts šķita pazīstams. Vai esi pārliecināts, ka tas bija dc Gasts? Vai tu viņu redzēji?

- Ne vien redzēju, kungs, bet arī ar viņu sarunājos.

- Labi, es uzklausīšu viņa padomu. Padod man bruņas un zobenu! Kalps pie tādas pārģērbšanās bija pieradis, tāpēc nekavējoties atnesa

prasīto.

Hercogs uzvilka garos zābakus, aplika bruņas, kuru tērauda zvīņas bija plānas kā samts, virsū uzģērba pelēku, sudraba izšuvumiem rotātu kamzoli, pēc tam ietinās tumšajā mētelī, galvā uzlika samta cepuri, kuru negreznoja ne spalvas, ne dārgakmeņi, un aiz jostas aizbāza dunci. Zobenu iedevis savam vienīgajam pavadonim pāžam, viņš devās uz Luvru.

Hercogam iznākot no pils, pulkstenis Senžermenokseruā tornī nosita pirmo pusnakts stundu.

Kaut gan bija jau ļoti vēls un naktī staigāt pa ielām nebija tik droši, nekas īpašs nenotika un hercogs laimīgi nokļuva pie milzīgās, vecās Luvras pils. Tajā visas ugunis jau bija nodzēstas, un tās mūri draudoši pacēlās nakts tumsā un klusumā.

Pili apņēma grāvis, kas zagļiem un mīlētājiem kavēja aizsniegt pirmā stāva visai zemu esošos logus. Hercogs tomēr devās uz grāvi.

Tai pašā mirklī pirmā stāvā atvērās logs. Logs bija rcslols, bet kāda roka pacēla jau agrāk izzāģētu dzelzs restu gabalu un šai spraugā nolaida zīda diegu.

- Vai tā esat jūs, Gijona? - klusi jautāja hercogs.

- Jā, kungs, - sieviete vēl klusāk atbildēja.

- Kur Margerita?

- Vina gaida jūs.

- Labi.

Hercogs pamāja savam pāžam. Tas pasita vaļā mēteli un, izņēmis zem tā paslēptās virvju trepes, sāka tās atritināt. Hercogs trepju vienā galā piesēja zīda diegu, pēc tam Gijona uzvilka trepes un piestiprināja pie loga. Kad viss bija kārtībā, princis apjoza zobenu, laimīgi uzkāpa pa trepēm un pazuda logā. Tiklīdz hercogs atradās istabā, dzelzs restes atkal tika nolaistas un logs - aizvērts. Pāžs, satinies mētelī, nogūlās grāvī augošajā zālē, augsto sienu ēnā. Viņš savu kungu uz šejieni bija pavadījis jau neskaitāmas reizes.

Bija tumša nakts. Debesis klāja draudīgi negaisa mākoņi. Sāka krist lielas, siltas lictuslāses.

Hercogs Gīzs sekoja savai ceļvcdei - feldmaršala Žaka Matiņjona meitai. Margerita viņai pilnīgi uzticējās un neko no viņas neslēpa. Stāstīja, ka to noslēpumu vidū, kurus glabāja Gijona, bijuši tik šausmīgi, ka to dēļ viņa klusējusi arī par visiem pārējiem.

Visos gaiteņos un šaurajās blakusistabās valdīja tumsa. Laiku pa laikam vienīgi zibeņa zilais atspulgs uz acumirkli apgaismoja tumšās telpas un noslēpumainos gājējus.

Hercogs turpināja iet līdzi savai ceļvcdei, kura viņu turēja aiz rokas. Beidzot viņi sasniedza kādas biezā sienā iemūrētas riņķveida kāpnes. Pa tām viņi nokļuva līdz slepenām durvīm, kuras veda uz Margeritas apartamentu priekštelpu.

Arī tur bija tumšs. Ienākusi tajā, Gijona apstājās.

- Vai jūs atnesāt to, ko vēlējās karaliene? - viņa klusā balsī jautāja.

Aleksandrs Dimā

- Atnesu gan, - Gīzs atbildēja, - bet to es atdošu viņas majestātei pašai.

- Tādā gadījumā nāciet iekšā un nekavējiet velti laiku, - tumsā atskanēja balss, kura lika hercogam nodrebēt. Viņš pazina Margeritas balsi.

Tai pašā mirklī vienā pusē pavērās zeltītām ģerboņa lilijām cauraustais violetais samta priekškars un Gīzs palsā gaismā ieraudzīja karalieni, kura nepacietīgi nāca viņam pretim.

- Es eju, kundze! - hercogs atbildēja.