Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

Starp šīm grupām, klausīdamies sarunās, ar mazliet noliektu galvu šurp un turp pastaigājās kāds deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Viņam bija īsi griezti melni mati, gudras acis, biezas uzacis, ērgļa deguns, zobgalīgs smīns un tikko dīgstošas ūsiņas un bārda. Šis jaunais cilvēks, kurš bija kļuvis ievērojams tikai pēc kaujas pie Arnēledikas, kur viņš bija cīnījies ar izmisušu varonību un ieguvis vispārējas uzslavas, bija Koliņī mīļākais skolnieks un dienas varonis. Pirms trim mēnešiem, kad viņa māte vēl bija dzīva, viņu sauca par Bearnas princi. Tagad viņš bija Navarras karalis un gaidīja to bridi, kad viņam būs lemts kļūt par Indriķi IV.

Brīžiem šķita, ka viņa sejai pārskrien viegla ēna. Tad viņš droši vien atcerējās, ka pagājuši tikai divi mēneši pēc viņa mātes nāves. Ka viņa ir nozāļota, par to viņš šaubījās mazāk nekā visi pārējie. Bet šī ēna atplaiksnīja viņa sejā tikai uz mirkli un tūdaļ atkal nozuda, jo visi, kas viņu ielenca, runāja ar viņu un vēlēja laimes, bija vīrišķīgās Žannas d'Albrē slepkavas!

Dažus soļus no Navarras karaļa ar Teliņi sarunājās jaunais hercogs Gīzs. Viņš izskatījās tikpat domīgs un norūpējies, cik Indriķis mēģināja būt jautrs un bezrūpīgs. Gīzs bija laimīgāks par bearnieti. Divdesmit divu gadu vecumā viņš bija tikpat slavens kā viņa tēvs, pazīstamais Fransuā Gīzs. Viņš bija prāva auguma, spēcīgs jauneklis, lepnu skatu un tik cildenu, dižu izturēšanos, ka viņam blakus visi pārējie prinči likās zemākas kārtas radījumi. Par spīti viņa jaunajiem gadiem, katoļi viņu atzina par savas partijas vadoni, tāpat kā protestanti par savu vadoni atzina jauno Navarras Indriķi.

Sākumā GIzu sauca par Žuanvilas hercogu. Pirmās kaujas kristības viņš bija izturējis Orleānas aplenkšanas laikā, sava tēva vadībā, kurš bija miris viņa rokās, paspēdams vēl norādīt uz admirāli Koliņī kā viņa slepkavu. Jaunais hercogs bija svinīgi zvērējis atriebties Koliņī un viņa dzimtai par sava tēva nāvi un nesaudzīgi vajāt visus admirāļa piekritējus. Viņš bija devis Dievam solījumu būt uz zemes viņa eņģelis izdeldētājs līdz tam laikam, kamēr vien būs palicis dzīvs kaut viens vienīgs atkritējs. Tāpēc viņa izturēšanās šai vakarā nevarēja nelikties dīvaina. Arvien svēti turēdams doto vārdu, hercogs apsveicinājās ar tiem, kurus bija nozvērējies uzskatīt par saviem lielākajiem naidniekiem, un draudzīgi sarunājās ar tā cilvēka znotu, kuru savam mirstošajam tēvam viņš bija solījies nogalināt.

Bet mēs jau teicām, ka šinī vakarā daudz kas šķitās dīvains un izraisīja izbrīnu.

Par laimi, cilvēki nevar paredzēt nākotni un neprot lasīt citu domas. Bet, ja svētkos būtu piedalījies tāds novērotājs, kas to spētu, viņš būtu redzējis ļoti saistošu ainu, kādu tik vien var parādīt cilvēces nožēlojamās komēdijas hronikā.

Tāds novērotājs arī bija, tikai ne jau Luvras zālēs. Tas stāvēja uz ielas un, īgni kurnēdams, degošām acīm lūkojās logos. Šis novērotājs bija tauta. Ar instinktīvu juteklību, kurai klāt jaucās naids, pūlis no tālienes vēroja savu briesmīgāko ienaidnieku gaistošās ēnas un redzēto izskaidroja tik ticami, cik vien tas bija iespējams ziņkārīgajiem, stāvot pie lielās zāles cieši aizvērtajiem logiem. Mūzika apreibina dejotāju un i/.raisa viņa kustības. Skatītājam šis kustības šķiet bezmērķīgas. Viņš smejas par dejotāju, kurš viņam liekas līdzīgs aiz diedziņa raustītam kartona ķiparam. Tas izskaidrojams ar to, ka skatītājs nedzird mūziku.

Hugenotus apreibināja lepnums. Tā bija viņu mūzika.

Nakts tumsā gar parīziešu acīm zibošā gaisma bija viņu naida atblāzma, kas apmirdzēja nākotni.

Bet tāpēc jau pili līksme neaprima. Tanī brīdī visu Luvru pāršalca vēl maigāku, vēl glaimīgāku balsu kņada. Jaunā sieva, nomainījusi savu viesību tērpu - manto ar garu šlepi un plīvuru - patlaban ienāca zālē savas mīļākās draudzenes, skaistās Nevērās hercogienes pavadībā. Kārlis IX veda māsu zem rokas un iepazīstināja ar viscienījamākicm viesiem.

Jaunlaulātā bija Indriķa II meita, Francijas kroņa visdārgākā pērle - Margerita Valuā - , kuru Kārlis IX nesauca citādāk kā vien "mana māsa Margo".

Jauno Navarras karalieni visi apbēra ar dievinājumiem un glaimiem, kurus viņa bija papilnam pelnījusi, lai cik arī viltus pilni tie nebūtu. Margerita tikai nesen bija svinējusi divdesmito dzimšanas dienu, bet viņu jau bija apdziedājuši visi dzejnieki, viņu salīdzinādami gan ar Auroru, gan ar Citeru. Patiesībā arī neviena galma dāma nevarēja mēroties ar viņu skaistumā, kaut gan Katrīna Mediči pieņēma sev visdaiļākās un apburošākās sievietes, kādas vien varēja sameklēt.

Margeritai bija melni mali, brīnišķīga sejas krāsa, kaislas acis, kuras apēnoja garas uzacis, mazas, magoņsārtas lūpas, skaists kakls, vingrs, kairinošs augums un pasakaini jaukas kājiņas. Franči lepojās, ka viņu zemē uzziedējis tik krāšņs zieds, bet Francijā iebraukušie ārzemnieki, tikai reizi viņu redzējuši, atgriezdamies mājās, jūsmoja par princeses skaistumu un brīnījās par viņas labo izglītību. Margerita tiešām bija ne tikai sava laika daiļākā, bet arī izglītotākā sieviete.

Tāpēc uzslavām un laipnībām, kādām apbēra Kārli IX un Navarras karalieni, nebija gala, jo hugenoti pazīstami kā lieli daiļrunātāji. Karalim izteiktos slavinājumos veikli lika iepītas piezīmes par pagātni un lūgumi attiecībā uz nākotni. Uz visiem šiem norādījumiem karalis atbildēja vienu un to pašu:

- Atdodams savu māsu Margo Navarras Indriķim, es viņu atdodu arī visiem karalistes protestantiem.

Pēc šiem vārdiem pār viņa bālajām lūpām pārslīdēja viltīgs smaids.

Dažus šis apgalvojums apmierināja, citi nevarēja atturēties nepasmaidījuši, jo karaļa vārdus varēja izprasi ļoti divdomīgi. Pirmkārt, viņi to varēja saprast kā Kārļa IX tēvišķās rūpes, ar kurām, atklāti runājot, sevi apgrūtināt viņam nebija ne mazākās patikas; otrkārt, tie bija aizskaroši no jaunās sievas un viņas vīra, kā arī paša karaļa viedokļa. Šie vārdi lika atcerēties kādas netīras baumas, kuras galma skandalozās pļāpas jau bija paspējušas likt lietā, lai aptraipītu Margeritas Valuā kāzu tērpu.

Hercogs Gīzs turpināja sarunāties ar Teliņī, bet šī saruna acīmredzot viņu maz interesēja. Viņš bieži atgriezās un pameta acis uz dāmu pulciņu, kura vidū savā dailē mirdzēja Navarras karaliene. Ja šajās reizēs viņas skats sastapa hercoga skatu, likās, ka pār viņas maigo seju, virs kuras zaigojošā mirdzumā gailēja briljantu zvaigžņu diadēma, pārslīd skumju mākonītis. Visā viņas pozā tad varēja just savādu nepacietību un uztraukumu. Margeritas vecākā māsa princese Klaudija, kuru jau pirms dažiem gadiem bija apprecējis Lotringas hercogs, ievēroja viņas nemieru. Viņa gribēja pieiet pie jaunās sievas, lai uzzinātu nemiera cēloni, bet savu nodomu nepaspēja īstenot. Tai brīdi visi atkāpās, dodami ceļu mātei karalienei, kura tuvojās, atspiedusies uz jaunā prinča Kondē rokas.

Izmantodams izdevīgo brīdi, hercogs Gīzs devās pie savas līgavas Nevērās hercogienes, un, protams, arī pie Margeritas. Lotringas hercogiene, kura jauno karalieni neizlaida no acīm, novēroja, ka rūpju pilnā izteiksme viņas sejā pēkšņi nozuda un vaigus krāsoja gaišs sārti ms.

Hercogs turpināja virzīties uz priekšu. Kad viņš atradās tikai dažus soļus no Margeritas, viņa, drīzāk gan nojauzdama nekā redzēdama hercoga tuvošanos, saņēma visus spēkus un pagriezās pret viņu. Tagad viņas seja bija pilnīgi mierīga un bezrūpīga. Gīzs godbijīgi palocījās un tai brīdī, kad viņas galva bija zemu noliekta, izdvesa: - Ipse attuli.