Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

- Pietiek, kundze, pietiek, - hercogs skumji palocīja galvu. - Es redzu, ka tagad jūs mani vairs nemīlat tā kā toreiz, kad jūs pastāstījāt karaļa nodomus attiecībā uz mani un maniem piekritējiem.

- Karalis bija spēcīgs, jūs - vājš. Tagad Indriķis ir nespēcīgs, bet vara jūsu pusē. Redzat nu, mana loma nav mainījusies.

- Tikai jūs pārejat no vienas partijas otrā.

- Izglābdama jums dzīvību, es ieguvu šādas tiesības.

- Labi, augstība. Bet tā kā šķiroties mīlētāji atdod visu, ko kādreiz viens no otra saņēmuši, tad es izdevīgā brīdī papūlēšos izglābt jūsu dzīvību. Tad mēs norēķināsimies.

Ar šiem vārdiem hercogs palocījās un izgāja ārā. Margerita nemēģināja viņu aizturēt.

Gijona pavadīja hercogu līdz logam ar izlauztajām restēm. Indriķis nolaidās grāvī un kopā ar pāžu devās uz Gīzu hoteli.

Pa to laiku Margerita, domās nogrimusi, sēdēja pie loga.

- Jauka kāzu nakts! - viņa čukstēja. - Vīrs aizbēg, bet mīļākais pamet vienu!

Tajā brīdī aiz grāvja pa ielu no Boija vārtu puses Monē dzirnavu virzienā gāja kāds skolnieks un skanīgā balsī dziedāja sentimentālu dziesmiņu.

Dzirdot šo grūtsirdīgo dziesmiņu, Margerita Valuā skumji pasmaidīja. Kad jaunā dziedātāja balss tālumā apklusa, viņa aizvēra logu, pasauca Gijonu, lai istabene palīdz noģērbties, un devās gulēt.

Nākamajās svētku dienās dejas un turnīri pamīšus sekoja cits citam.

Divas agrāk naidīgās partijas sapratās arvien labāk. Pret hugenotiem visi izturējās ar tādu laipnību un sirsnību, ka mazpamazām padevās pat visneticīgākie. Kotona tēvs ēda pusdienas un plītēja kopā ar baronu de Kurtomē; mūzikai skanot, hercogs Gīzs vizinājās gondolā pa Sēnu kopā ar princi Kondē.

Parasti drūmais un domīgais karalis Kārlis tagad bija jautrs un nekādi nevarēja iztikt bez sava svaiņa Indriķa. Māte karaliene bija tik jautrā garastāvoklī un tā aizņemta ar spalvām, mežģīnēm, dārglietām un citiem greznumiem, ka nevarēja pat mierīgi gulēt.

Pat hugenoti sāka tērpties zīdā un samtā, uz saviem karogiem izšuva lepnus uzrakstus un pastaigājās gar balkoniem - tāpat kā katoļi. Viss liecināja par nosvēršanos uz reformātu ticības pusi un likās, ka viss galms gatavojas kļūt par protestantiem. Arī piedzīvojumu ziņā rūdītais admirālis ļāva sevi apmānīt - tāpat kā visi pārējie. Viņš bija tik apstulbis, ka vienā jaukā dienā veselas divas stundas piemirsa grauzt savu zobu bakstāmo, kas parasti no pulksten diviem pēcpusdienā (tad beidzās pusdienas) līdz astoņiem vakarā (tad viņš sēdās pie vakariņu galda) bija viņa mīļākā nodarbošanās.

Tās dienas vakarā, kad admirālis savādā garastāvokļa dēļ bija aizmirsis visus savus jaukos ieradumus, karalis Kārlis IX pie sevis bija ielūdzis tuvu draugu pulciņu. Viņu vidū bija arī Navarras Indriķis un hercogs Gīzs. Pēc vakariņām karalis ieveda viesus savā guļamistabā, lai parādītu paša izgudrotus vilku slazdus. Viņš sāka tiem skaidrot par lamatu asprātīgo ierīci, tad pēkšņi apstājās un jautāja:

- Vai admirālis šovakar nebūs? Kas ar viņu nolicis? Vai kāds no jums nav viņu redzējis?

- Jūsu majestāte, ja jums rūp admirāļa veselība, tad es varu jūs nomierināt, - sacīja Navarras Indriķis. - Es viņu redzēju šodien sešos no rīta un septiņos vakarā.

- O! Kā jaunais vīrs jūs, Indriķi, ceļaties pārāk agri, - noteica karalis, cieši noraudzīdamies svainī.

- Jā, majestāte, šorīt es piecēlos agri, - bearnietis atbildēja. - Pie admirāļa, kurš zina visu, es gribēju noskaidrot, vai daži manas svītas ļaudis, kuri atrodas ceļā, vēl nav ieradušies.

- Vēl jauni pavadoņi? Jums jau tā kāzu dienā svītā bija astoņi simti cilvēku un kopš tā laika tā vēl aizvien palielinās. Vai jūs negribat mums uzbrukt? - Kārlis IX smiedamies jautāja.

Hercogs Gīzs īgni savilka uzacis.

- Majestāte, klīst baumas par karu ar Flandriju, - atbildēja Navarras Indriķis. - Tāpēc es atsaucu no savas zemes visus, kas varētu noderēt jūsu augstībai.

Hercogs Gīzs, atcerēdamies, ka kāzu naktī Indriķis bija atgādinājis Margeritai par kādu viņa nodomu, sāka klausīties uzmanīgāk.

- Labi, ļoti labi! - karalis viltīgi pasmaidīja. - Jo vairāk, jo labāk! Sauciet vien, Indriķi! Bet kas viņi tādi ir? Es ceru, ka tie būs varonīgi puiši?

- Nezinu, jūsu majestāte, vai viņi var līdzināties jūsu augstības vai arī Anžū hercoga, vai hercoga Gīza pavadoņiem, bet visus šos ļaudis es pazīstu un es zvēru, ka viņi izdarīs visu, kas vien ir iespējams.

- Cik viņu būs?

- Desmit vai divpadsmit cilvēki.

- Kā viņus, sauc?

- Es patlaban visus vārdus nevaru atcerēties, izņemot vienu, kuru kā slavenu kareivi man ieteica Teliņi, šķiet, de la Molu…

- De la Mols? Vai tas nav provansietis Leraks de la Mols? - jautāja karalis, kas teicami pārzināja Francijas ģenealoģiju.

- Tas pats, jūsu majestāte. Kā redzat, es rckrutēju kareivjus pat Provansā.

- Bet es, - zobgalīgi smaidīdams, sacīja hercogs Gīzs, - es iešu vēl tālāk, nekā viņa augstība, Navarras karalis. Es salasīšu uzticīgos katoļus pat Pjemontā!

- Katoļi vai hugenoti, tas ir vienalga, ja tikai viņi ir varonīgi ļaudis,

- atbildēja karalis.

Šo piezīmi, kas katoļus un protestantus nostādīja līdzīgā stāvoklī, viņš izteica tik vienkārši, ka pat hercogs Gīzs pabrīnījās.

Šai brīdī ienāca admirālis Koliņī. Pirms dažām dienām karalis bija atļāvis admirālim ienākt bez iepriekšējas pieteikšanās.

- Jūsu majestāte runā par mūsu flāmiem? - sadzirdējis karaļa pēdējos vārdus, admirālis jautāja.

- O, lūk, arī mans tēvs admirālis! - izpletis rokas, Kārlis IX iesaucās.

- Vajag tikai runāt par karu, par varoņiem, kā viņš tūdaļ klāt. Tā magnēts pievelk dzelzi. Mans svainis, Navarras karalis, un mans brālēns Gīzs gaida pastiprinājumus jūsu armijai. Mēs par to patlaban runājam.

- Un šie pastiprinājumi tuvojas, - admirālis atbildēja.

- Vai jums ir kādas ziņas? - jautāja Indriķis.

- Jā, mans dēls, galvenokārt par de la Molu. Vakarā viņš bija Orlcānā, bet rīt vai parīt ieradīsies Parīzē.

- Velns lai parauj! - iesaucās hercogs Gīzs. - Kā gan admirāļa kungs zina, kas notiek trīsdesmit vai četrdesmit ljē no šejienes? Vai viņš māk burt? Es labprāt gribētu dzirdēt tikpat pārliecinošu stāstījumu par to, kas notiek vai patiesībā kas notika pie Orleānas?!

Koliņī neievēroja hercoga Gīza dzēlīgos vārdus, kas atgādināja par viņa tēva Fransuā Gīza nāvi. Viņu pie Orleānas bija nogalinājis Paltrī de Merē, turklāt visi domāja, ka pie tā vainīgs bijis admirālis Koliņī.

- Jā, hercog, es aizvien esmu burvis, - admirālis vēsi un cienīgi atbildēja, - kad es par savām vai karaļa lietām gribu iegūt drošas ziņas. Mans sūtnis pirms stundas atgriezās no Orleānas. Mainīdams pasta zirgus, viņš nobrauca trīsdesmit divus ljē dienā. De la Mols ceļo ar saviem zirgiem, dienā nobraukdams tikai desmit ljē. Tātad viņš būs še tikai divdesmit ceturtajā augustā. Tā arī ir visa mana burvība!

- Bravo, manu tēv! Jauka atbilde! - iesaucās Kārlis IX. - Pierādiet šiem jaunekļiem, ka ne vien gadi, bet ari gudrība izbalinājusi jūsu galvu. Lai viņi labāk iet, lai savā starpā runā par mīlu un turnīriem, mēs parunāsim par karu! Labi padomdevēji rada labus karaļus, vai ne, manu tēv? Ejiet, ejiet, kungi, man jāparunā ar admirāli.

Jaunie ļaudis izgāja: Navarras karalis pa priekšu, bet viņam sekoja hercogs Gīzs. Izgājuši no istabas, viņi salti palocījās un tūdaļ katrs devās uz savu pusi.