Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

Koliņī uztraukts noskatījās viņiem pakal. Katru reizi, kad šie abi naidīgie jaunekļi satikās, viņš baidījās, ka tik tic nesāk ķildoties. Kārlis IX noprata, kas satrauc admirāli, un, piegājis pie viņa, satvēra viņa roku.

- Neraizējieties, manu tēv, - viņš teica, - cs pratīšu viņus piespiest būt mums paklausīgiem. Kopš mana māte vairs nav karaliene, es esmu kļuvis par īstu karali. Bet viņa vairs nav karaliene, kopš Koliņī ir mans tēvs.

- O, majestāte, - sacīja Koliņī, - karaliene Katrīna…

- Viņa ir ķildīga sieviete! Ar tādu nekāds miers nav iespējams. Šie itāļu katoļi ir īsti velni, kuri domā vienīgi par iznīcināšanu. Turpretim es gribu visus ne vien samierināt, bet protestantiem uzticēt arī varu. Mans tēvs un citi dzīvo pārāk izlaidīgi, apgrūtina mani ar saviem mīlestības pierādījumiem un trakulībām. Zini, ko es tev teikšu, - Kārlis IX turpināja vēl draudzīgākā balsī,- no visiem galminiekiem es uzticos vienīgi saviem jaunajiem draugiem! Tavāna godkārība man šķiet šaubīga; Velvils vairāk par visu mīl labu vīnu un par mucu gatavs pārdot savu karali; Monmoransī domā tikai par medībām un dienām dzīvo pie suņiem un vanagiem; grāfs Recs ir spānietis, Gīzi - lotringieši. Lai tas Kungs piedod, bet man liekas, ka visā Francijā palikuši tikai trīs īsti franči - es, mans svainis Navarras Indriķis un tu. Bet mani saista tronis un es nevaru komandēt karapulkus; medības Senžcrmenā un Raumbulā - lūk, vislielākais, ko es varu atļauties. Mans Navarras svainis vēl pārāk jauns un nepieredzējis. Turklāt man šķiet, ka viņš kā divas ūdens lāses līdzīgs savam tēvam Antonijam, kuru aizvien nomocīja sievietes. Tātad esi palicis vienīgi tu, manu tēv, - varonīgs kā Jūlijs Cēzars un gudrs kā Platons. Un es patiešām nezinu, kas būtu izdevīgāk: atstāt tevi šeit par manu padomdevēju vai sūtīt pie karapulkiem. Bet, ja tu būsi mans padomnieks, kas tad komandēs? Un, ja tu vadi karapulkus, kas man dos padomu?

- Kungs, vispirms ir jāuzvar, - atbildēja Koliņī. - Padomi noder pēc uzvaras.

- Tu tā domā, manu tēv? Labi, lai noliek tā! Pirmdien tu dosies uz Flandriju, bet es uz Ambuāzu.

- Jūsu majestāte aizceļos no Parīzes?

- Jā, šie svētki un viss šis troksnis mani ir nogurdinājis. Es neesmu vis darba darītājs, bet gan sapņotājs. Man vis nevajadzētu būt karalim, bet gan dzejniekam. Es tev uzdodu izveidot kaut ko līdzīgu valsts padomei, kura uzņemsies valdīšanu, kamēr tu atradīsies karā. Ja arī mana māte tur piedalīsies, tad viss būs labi. Es jau aizrakstīju Ronsāram, lai viņš ierodas Ambuāzā. Tur divatā, tālu no trokšņa, no pasaules un naidniekiem, biezo mežu ēnā, upes vai čalojoša strauta krastā mēs pārrunāsim dievības jautājumus, - kas gan var būt šīs nožēlojamās dzīves vienīgais mierinājums. Vai vēlies, cs tev nolasīšu dzejoli, kurā cs lūdzu Ronsāru atbraukt? Es to uzrakstīju šorīt.

Koliņī pasmaidīja, Kārlis IX pārvilka roku pār savu dzelteno un gludo, ziloņkaulam līdzīgo pieri un dziedošā balsī sāka deklamēt sacerētās rindas.

- Bravo, majestāte, bravo! - iesaucās Koliņī. - Kaut gan mans darbs ir karošana un es dzejā maz ko saprotu, bet man šķiet, ka šis dzejolis līdzinās vislabākajiem dzejoļiem, kādus reiz uzrakstījis Ronsārs, Dorē vai pat Francijas kanclers Mišels dc l'Ospitāls.

- Ak, manu tēv, ja tā būtu taisnība! - sacīja Kārlis IX. - Dzejnieks valda pār pasauli un es tāds cenšos būt. Paklausies, ko es pirms dažām dienām aizrakstīju savam dzejas skolotājam.

Un karalis nolasīja vēl vienu dzejoli.

- Majestāte, - tcica Koliņī, - es zināju, ka jūs pļāpājat ar mūzām, bet nezināju, ka viņu padomus jūs vērtējat augstāk par visiem pārējiem.

- Izņemot tavus, manu tēv, izņemot tavus! Un tevi es gribu iecelt valdības priekšgalā, lai nekas netraucētu manām sarunām ar mūzām. Klausies! Man pašlaik jāgatavo atbilde jaunajam madrigālam, kuru man atsūtīja mans dārgais, lielais dzejnieks. Tāpēc es tagad tev nevaru iedot visus papīrus, ar kuriem tev jāiepazīstas, lai saprastu domstarpības starp mani un Fīlipu. Bez tam man vēl ir kāds manu ministru izstrādāts kara plāns. Es visu to sameklēšu un tev nodošu rīt no rīta.

- Cikos, jūsu majestāte?

- Desmitos. Kaut arī cs tajā laikā rakstu dzejas un esmu ieslēdzies darba kabinetā, nāc vien iekšā un paņem papīrus. Tic atradīsies tur uz galda sarkanajā portfelī. Tas ir tik spilgtā krāsā, ka tu nekļūdīsies. Bet tagad cs iešu rakstīt Ronsāram!

- Ardievu, majestāte!

- Ardievu, manu tēv!

- Jūsu roku!

- Manu roku? Ko tu runā? Manos skāvienos, pie manas sirds, lūk, tava vieta! Nāc šurp, mans vecais cīņas ērgli, nāc šurp!

Un Kārlis IX, apskāvis noliekušos Koliņī, noskūpstīja viņa sirmos matus.

Mitrās acis slaucīdams, admirālis izgāja no zāles.

Kārlis IX ar acīm sekoja viņam, kamēr tas pazuda viņa skatam un, uzmanīgi ieklausīdamies, nogaidīja, līdz noklusa viņa soļu troksnis. Tad viņš kā parasti nolieca galvu sāņus un klusi iegāja savā ieroču kabinetā.

Tā bija karaļa mīļākā istaba. Te viņam Pompcjs mācīja kauties ar rapieriem un Ronsārs skoloja dzejas mākslā. Te atradās viņa slavenā visdažādāko uzbrukuma un aizsardzības ieroču kolekcija. Visas sienas bija nokārtas ar cirvjiem, vairogiem, šķēpiem, halcbardām, pistolēm un šautenēm. Vēl šodien slavens ieroču meistars bija atnesis lielisku arkebūzu, kuras stobru sudraba inkrustācijā rotāja paša karaļa sacerētā četrrinde:

"Ticības sargiem es skaista un dārga,

Karaļa naidniekiem - skaista un barga."

Iegājis kabinetā, Kārlis IX rūpīgi aizslēdza durvis. Viņš piegāja pie pretējās sienas un pacēla aizkarus, kas aizsedza ieeju otrā istabā. Tur pie lasāmā galdiņa ceļos bija nometusies kāda sieviete, kas lūdza Dievu.

Karalis ienāca ļoti klusu un mīkstā grīdsega noslāpēja viņa soļus, tāpēc ceļos nometusies sieviete neatskatījās, bet turpināja skaitīt lūgšanu. Kārlis apstājās un mirkli domīgi lūkojās dievlūdzējā.

Tā bija apmēram trīsdesmit piecus gadus veca sieviete, kuras skaistumu vēl uzkrītošāku padarīja Ko apkaimes zemnieces apģērbs, kas viņai bija mugurā. Galvā viņai bija augsta aube, kādas Francijā bija modē Bavārijas Elizabetes valdīšanas laikā. Ap viņas skaistajiem gurniem klājās zelta izšuvums - kā tagadējām zemniecēm Nctunā un Sorā.

Istaba, kuru šī sieviete apdzīvoja jau divdesmit gadus, atradās blakus karaļa guļamistabai un atgādināja savādu greznības un raupjas vienkāršības sajaukumu. Likās, ka šeit pils savienota ar vienkāršu būdiņu, bet būdiņa - ar pili. Tas bija kaut kas vidējs starp vienkāršu zemnieces d/īvokli un augstākās sabiedrības dāmas apartamentiem. Ozolkoka lasāmo galdiņu, pie kura bija nometusies ceļos dievlūdzēja, greznoja brīnišķīgi izgriezumi un sedza samta sega ar zelta bārkstīm. Bet Bībele, kuru viņa turēja rokās, - sieviete bija protestante, - bija veca un saplēsta, viena no tām, kādas sastopamas vienīgi visnabadzīgākajās mājās.

Un viss šajā istabā bija tāds pats kā lasāmais galdiņš un Bībele.

- Madlēna! - iesaucās karalis.

Ceļos nometusies sieviete, izdzirdusi pazīstamu balsi, smaidīdama pacēla galvu.

- O, tas tu, manu dēl, - viņa sacīja, pieceldamās kājās.

- Jā, tas esmu es, 'aukle. Nāc šurp!

Kārlis IX nolaida aizkarus un atsēdās uz krēsla atzveltnes.

- Ko tu vēlies, Šarl? - aukle jautāja.

- Nāc šurp un runā klusāk!

Viņa piegāja, izturēdamās visai vaļīgi, ko varēja izskaidrot ar mātes maigumu pret viņas audzināto bērnu, kaut gan tā laika zobgaļi to centās izskaidrot ar citām, ne tik tīrām attiecībām.