Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Tāpēc, ka jums nav kalpu, - atbildēja viesnīcas saimnieks. - Un, ja jūs aizņemsit kungu istabu, tad man paliks tukšas divas istabas kalpiem, kurās droši vien neviens nedzīvos.

- Grāfa kungs, - Kokonna vērsās pie de la Mola, - vai jums nešķiet tāpat kā man, ka šo nelieti derētu mazliet pārmācīt?

- Labprāt, - atteica de Mols, gatavodamies kopā ar savu biedru laist darbā pātagu.

Neievērodams šos draudus, kas nemaz nelikās tukšs joks, viesnīcnieks palika gluži mierīgs un atkāpās tikai dažus soļus ~ līdz durvīm.

- Tūdaļ redzams, ka kungi ieradušies no provinces, - viņš zobgalīgi sacīja. - Parīzē vairs nav modē sist viesnīcu saimniekus, ja tie nevēlas izīrēt savas istabas. Tagad neper mūs, bet ievērojamus kungus. Ja jūs pārāk trokšņosit, es pasaukšu savus kaimiņus un lieta beigsies ar to, ka piekaus jūs pašus, bet šāds joks muižniekiem nebūtu visai piemērots.

- Velns un elle! Viņš par mums vienkārši zobojas! - nikni kliedza Kokonna.

- Greguār, padod manu arkebūzu! - viesnīcnieks pavēlēja savam kalpam.

- Mordicul - ierēcās Kokonna, izraudams zobenu. - Grāf la Mol, kustieties taču!

- Kāpēc? Kamēr mēs strīdēsimies, atdzisīs vakariņas.

- Kā? - iesaucās Kokonna. - Tātad jūs domājat…

- Man liekas, ka "Skaistās zvaigznes" saimnieks nedomā neko ļaunu. Viņš tikai neprot apieties ar ceļotājiem, sevišķi ar muižniekiem.

Pēc šiem vārdiem la Mols viesnīcas saimnieku, kas jau turēja rokās šauteni, atbīdīja no durvīm, pamāja Kokonnam un viņam nopakaļ iegāja viesnīcā.

- Lai būtu tā, - noteica Kokonna. - Kaut gan es labprāt būtu izmēģinājis, vai mans zobens dur tāpat, kā šī nelieša speķojamā adata.

- Pacietību, mīļais draugs, pacietību, - atbildēja la Mols. - Tagad visas viesnīcas pārpildītas, tur dzīvo augstmaņi, kuri Parīzē ieradušies uz. kāzu svinībām galmā un kurus pievelk gaidāmais karš ar Flandriju. Tāpēc mums būtu ļoti grūti kaut kur atrast patvērumu.

-Mordicul Jūs esat pārāk iecietīgs, - norūca Kokonna, īgni virpinādams savas sarkanās ūsas un ar skatienu dzeltin dzeldams viesnīcnieku. - Bet lai šis blēdis papūlas! Ja viņa ēdieni būs slikti, gulta cieta, vīni jaunāki par trim gadiem, apkalpotāji neveikli…

- Esiet bez rūpēm, grāfa kungs, - atbildēja saimnieks, trīdams uz jostas siksnas savu lielo dunci. - Jūs jutīsities kā paradīzē.

Galvu kratīdams, viņš pie sevis vēl norūca:

- Droši vien hugenoti. Kopš viņu bearnietis apprecējis princesi Margo, šie vazaņķi palikuši pārāk uzpūtīgi. Būtu ļoti jauki, ja hugenoti būtu ieklīduši pie manis taisni tagad, kad…

Un viesnīcnieka seja savilkās tik riebīgā smīnā, ka viņa viesi, ja vien būtu to redzējuši, bailēs sastingtu.

- Nu, kas būs ar vakariņām? - Kokonna griezīgi iejautājās, pārtraukdams saimnieka domu pavedienu.

- Kā pavēlēsit, grāfu kungi! - tas atbildēja, acīmredzot būdams apmierināts par pēdējo domu, kas pēkšņi bija uzplaiksnījusi viņa galvā.

- Labi, bet liec galdā nekavējoties! - pavēlēja Kokonna un, pagriezies pret la Molu, piebilda. - Kā jums patīk Parīze, grāfa kungs? Jautra pilsēta, vai ne?

- Man gan liekas, ka nē, - la Mols atbildēja. - Līdz šim esmu redzējis vienīgi skābas vai izbiedētas sejas. Varbūt parīzieši baidās no negaisa? Debesis apmākušās un gaiss spiedīgs.

- Liekas, ka jums, grāf, jātiek Luvrā?

- Un jums acīmredzot tāpat, Kokonnas kungs?

- Uzminējāt! Ja vēlaties, meklēsim kopā?

- Vai tūdaļ? - jautāja la Mols. Man šķiet, ka ir jau pārāk vēls.

- Vēls vai agrs, bet man būs jāiet. Man pavēlēts pēc iespējas drīz nokļūt Parīzē un pēc ierašanās nekavējoties doties pie hercoga Gīza.

Dzirdot Gīza vārdu, viesnīcas saimnieks, kļuva uzmanīgāks un panāca dažus soļus tuvāk.

- Šis nelietis mūs noklausās, - sacīja Kokonna, nevienam neuzticēdamies, - kā visi pjemontieši. Viņš vēl nebija aizmirsis, kā viesnīcnieks abus bija uzņēmis, un nevarēja viņam to piedot.

- Jā, es klausos, grāfa kungs,- pielikdams roku pie cepures, atbildēja viesnīcnieks, - bet vienīgi jūsu labā. Es pienācu, dzirdot jūs runājam par lielo hercogu Gīzu. Vai es jums, kungi, nevaru ar kaut ko pakalpot? Esmu jūsu rīcībā!

- Acīmredzot hercoga vārds dara brīnumus - no rupjā nelieša tu esi kļuvis par pazemīgu būtni. Velns lai parauj, manu mīļo!… Kā tevi sauc?

- La Hurjērs, - viesnīcnieks palocīdamies atbildēja.

- Tādā gadījumā, la Hurjēra kungs, vai tu tiešām domā, ka mana roka ir vieglāka par hercoga Gīza roku, kuram, kā redzu, ir priekšrocība padarīt tevi padevīgu.

- Varbūt ne vieglāka, bet īsāka gan, grāfa kungs, - atteica saimnieks. - Turklāt lielais Indriķis ir mūsu elks. Mēs, parīzieši, viņu pielūdzam.

- Kas par Indriķi? - vaicāja la Mols.

- Tāds ir tikai viens, - viesnīcnieks atbildēja, - Indriķis Gīzs.

- Atvainojiet, mīļais, ir vēl arī otrs, par kuru es jums ieteiktu manā klātbūtnē neko aizvainojošu nerunāt. Es domāju Navarras Indriķi. Bez tam ir arī Indriķis Kondē, tāpat ļoti cienījams augstmanis.

- O, tos es nepazīstu, - viesnīcnieks atbildēja.

- Bet es viņus pazīstu, - sacīja la Mols. - un tā kā esmu ieradies pie Navarras Indriķa, tad es jums vēlreiz iesaku, man dzirdot, nerunāt par viņu ļaunu.

Saimnieks nekā neatbildēja, viegli pieskārās cepurei un turpināja glaimīgi raudzīties Kokonnā.

- Tātad grāfa kungs runās ar lielo hercogu Gīzu? Grāfa kungs ir ļoti laimīgs. Viņš droši vien ieradies šeit…

- Kāpēc?

- Uz svētkiem, - savādi smaidīdams, viesnīcnieks atbildēja.

- Tev vajadzēja teikt - uz bezgalīgiem svētkiem. Pie jums no tiem vairs nevar glābties. Visur to vien runā: balles, izpriecu braucieni, karuseļi. Parīzē var labi izpriecāties, vai ne?

- Ne visai, grāfa kungs, vismaz, līdz šim priecājās ne visai daudz. Bet tagad, liekas, sāksies īstās dzīres.

- Uz Navarras karaļa un princeses Margeritas kāzām Parīzē tomēr saradies daudz ļaužu, - piebilda la Mols.

- Daudz hugenotu, tiesa gan! - asi attrauca la Hurjērs, bet tūliņ savaldījās. - Atvainojiet, kungi! Varbūt, ka jūs esat protestanti?

- Es - protestants?! - iesaucās Kokonna. - Ko jūs iedomājieties! Es esmu tāds pat katolis kā mūsu svētais pāvests.

La Hurjērs paskatījās uz la Molu, bet tas vai nu nesaprata viņa skatu, vai nevēlējās atbildēt.

- Hurjēra kungs, ja jūs nepazīstiet Navarras karali, varbūt, ka pazīstat admirāli Koliņī? - viņš jautāja. - Es vēlētos zināt, kur viņš dzīvo. Pasakiet man to, ja vien nebaidieties noplaucēt mutē visu ādu.

- Viņš dzīvoja Belizī ielā, grāfa kungs, - viesnīcnieks atbildēja, nespēdams slēpt prieku.

- Jūs sakāt - dzīvoja? - vaicāja la Mols. - Vai tagad viņš pārgājis uz citurieni?

- Jā, droši vien uz viņpasauli.

- Ko tas nozīmē - la Mols un Kokonna reizē iesaucās, - uz viņpasauli?

- Kā jūs, grāfa kungs, hercoga Gīza piekritējs, to vēl nezinājāt? - saimnieks jautāja Kokonnam

- Ko?

- To, ka aizvakar Senžermenokscruā ielā pie kanoniķa Pjēra Pilā mājas uz admirāli šauts ar arkebūzu.

- Vai viņš ir nogalināts? - iesaucās la Mols.

- Nē, viņam tikai sadragāja roku un norāva divus pirkstus. Tomēr ir cerības, ka lode bijusi saindēta.

- Kā tu, nožēlojamais, tā drīksti runāt! - uzkliedza la Mols.

- Es gribēju teikt - jādomā, - viesnīcnieks pārlaboja. - Nevajag taču piesieties vārdiem.

Un la Hurjērs, uzgriezis la Molam muguru, pamirkšķināja Kokonnam ar acīm un nievājoši izkāra mēli.