Aleksandrs Dimā: Karaliene Margo

- Vai tā patiešām ir taisnība? - jautāja Kokonna, kura seja atmirdzēja priekā. ,

- Vai tā tiešām ir taisnība? - skumjās šaubīdamies, čukstēja la Mols.

- Jā, viss nolika tieši tā, kā man bija tas gods grāfu kungiem atstāstīt,- atbildēja saimnieks.

- Tādā gadījumā cs tūliņ dodos uz Luvru, - sacīja la Mols. - Vai es tur sastapšu karali Indriķi?

- Protams, viņš taču tur dzīvo!

- Un es došos jums līdzi, - teica Kokonna. - Vai tur būs hercogs Gīzs?

- Katrā ziņā. Nesen viņš ar divsimts augstmaņu svītu aizjāja uz turieni.

- Tad iesim, monsieur Kokonna, - sacīja la Mols.

- Iesim!

- Bet jūsu vakariņas, grāfu kungi? - jautāja viesnīcnieks.

- Es varbūt ēdīšu vakariņas pie Navarras karaļa, - atteica la Mols.

- Bet cs pie hercoga Gīza, - atbildēja Kokonna.

- Bet cs, - norūca "Skaistās zvaigznes" saimnieks, skatīdamies nopakaļ saviem viesiem, kas aizgāja Luvras pils virzienā, - es nospodrināšu savu ķiveri, sagatavošu šautenes degli un uztrīšu dunci. Kurš gan zina, kas var atgadīties.

Pirmajam pretimnācējam iztaujājuši pareizo ceļu, abi jaunie muižnieki devās pa veco Avcrāna ielu, nogriezās Senžcrmenokseruā ielā un drīz vien atradās pie Luvras pils, kuras torņi sāka jau saplūst ar tuvojošos tumsu.

- Kas jums notika? - Kokonna jautāja la Molam, kas, ieraudzīdams veco pili, bija apstājies un godbijīgi noraudzījās uz tās paceļamajiem tiltiem, šaurajiem logiem un smailajiem zvanu tornīšiem, kuri tik pēkšņi bija parādījušies viņa acu priekšā.

- Mans kungs, cs pats nezinu, - la Mols atbildēja. - Sirds sit tik strauji… Es neesmu no bailīgajiem, bet tomēr šī pils nezin kāpēc man liekas drūma, pat šaušalīga.

- O, es nez kāpēc jūtos ļoti priecīgs, - sacīja Kokonna. - Tiesa, mans apģērbs nav diezin cik labs, - viņš piebilda, aplūkodams savu tērpu. - Bet tā nav liela nelaime. Tā izskatos vīrišķīgāks. Bez tam man dots rīkojums nekavēties ne mirkli. Tā kā es to esmu izpildījis, mani droši vien uzņems labi.

Un abi jaunekļi, pretēju jūtu ietekmēti, turpināja ceļu.

Luvru rūpīgi apsargāja. Šķita, ka sardze ir divkārt pastiprināta. Tas abiem gājējiem sagādāja grūtības. Bet Kokonna, atcerēdamies, ka hercoga Gīza vārds parīziešiem ir kaut kas talismanam līdzīgs, piegāja pie sargkareivja un, atsaukdamies uz visvareno hercogu, vaicāja, vai nevarot iekļūt pilī. Uz kareivi hercoga vārds acīmredzot atstāja parasto iespaidu, bet viņš tomēr Kokonnam vēl jautāja, vai kungs paroli zinot.

Kokonnam vajadzēja atzīties, ka viņš to nezina.

- Tad ejiet vien tālāk, mani kungi, - atteica sargkareivis.

Sai brīdī kāds cilv.ēks, kas visu laiku bija sarunājies ar sardzes virsnieku, izdzirdis Kokonnas lūgumu ielaist viņu Luvrā, pienāca pie jaunekļiem.

- Kāpēc jums jātiekas ar hercogu Gīzu? - viņš jautāja ar vācisku akcentu.

- Man ar viņu jārunā, - atbildēja Kokonna.

- Tas nav iespējams, hercogs pašlaik atrodas pie karaļa.

- Bet man ir viņam adresēta vēstule.

- O, jums ir vēstule?!

- Jā, es esmu ieradies no tālienes.

- No tālienes?

- Jā, no Pjemontas.

- Lab'! Lab'! Tā ir cita lieta. Kā jūs sauc?

- Grāfs Anibāls de Kokonna.

- Lab'! Lab'! Dodiet man to vēstuli, Anipāla kungs.

"Tas šķiet tāds lāga puisis," pie sevis prātoja la Mols. "Kaut arī man izdotos atrast kādu, kas man palīdzētu nokļūt pie Navarras karaļa."

- Dodiet vēstuli! - vācietis atkārtoja un pastiepa roku.

- Mordicul - izsaucās Kokonna, kas nevienam neuzticējās kā jau visi pjemontieši un vēl šaubījās. - Es nezinu… vai es drīkstu… Man nav gods jūs pazīt…

- Es esmu Pērns no hercoga Gīza svītas.

- Pērns? - murmināja Kokonna. - Es tādu nepazīstu.

- Tas ir mesjē Bērns, kungs, - sargkareivis paskaidroja. - Jūs samulsināja viņa izruna. Dodiet vēstuli droši, es par viņu galvoju.

- O, mesjē Bērns! - iesaucās Kokonna. - Jūs es pazīstu! Un pat ļoti labi! Lūdzu, te būs vēstule. Atvainojiet, ka es šaubījos, bet es citādi nevarēju!

- Lab', lab'! - Bērns noteica. - Jums nav par ko atvainoties.

- Godājamais kungs, - la Mols savukārt uzrunāja vācieti, - jūs esat tik laipns, ka varbūt būsit ar mieru paņemt ari manu vēstuli.

- Jūsu vārds?

- Grāfs Leraks de la Mols.

- Grāfs Leraks dc la Mols?

- Jā.

- Tādu vārdu neesmu dzirdējis.

- Tas var būt, jo cs neesmu šejienietis. Tāpat kā grāfs Kokonna esmu ieradies Parīzē tikai šovakar.

- Un no kurienes jūs nākat?

- No Provansas.

- Ar vēstuli?

- Jā, ar vēstuli.

- Hercogam Gīzam?

- Nē, viņa majestātei Navarras karalim.

- Es nekalpoju Navarras karalim, mans kungs, un tāpēc jūsu vēstuli nevarēšu nodot, - Bērna balss pēkšņi mainījās un tagad skanēja pavisam ledaini.

Pagriezis la Molam muguru un pamājis, lai Kokonna seko viņam, vācietis iegāja pilī. La Mols palika viens. Tai brīdī pa Luvras vārtiem, kas atradās netālu no tiem, pa kuriem bija iegājuši Bērns ar Kokonnu, izjāja jātnieku pulciņš.

- Tas ir de MuT ar hugenotiem, - sargkareivis sacīja savam biedram. Viņi no prieka gavilē. Karalis viņiem apsolījis sodīt admirāļa slepkavu. Un tā kā slepkava kādreiz nogalinājis de Mul tēvu, tad tagad dēls atriebsies par diviem.

- Liekas, jūs teicāt, ka tas virsnieks ir monsieur de Muī? - la Mols jautāja sargkareivim.

- Tieši tā, kungs!

La Mols devās pie virsnieka, kas jāja jātnieku pulciņa priekšgalā,

- Es nupat uzzināju, ka jūs esat de Muī kungs, - la Mols teica.

- Jā, tā mani sauc, - virsnieks laipni atbildēja. - Ko jūs vēlaties? Bet vispirms atļaujiet zināt, ar ko man gods runāt?

- Es esmu grāfs Leraks de la Mols.

Jaunieši apsveicinādamies palocījās.

- Klausos jūs, grāf, - sacīja de Muī.

- Es ierados ar Provansas gubernatora monsieur Oriaka vēstuli Navarras karalim. Kā lai nokļūstu Luvras pilī?

- Pilī var iekļūt viegli, - sacīja de Muī. - Es tikai baidos, ka Navarras karalis pašlaik ir aizņemts, un nezinu, vai jūs varēs pieņemt. Tomēr, ja jūs gribat man sekot, es jūs aizvedīšu līdz viņa istabām. Pārējais ir jūsu darīšana.

- Tūkstoš reizes jums pateicos.

- Iesim, - de Muī aicināja.

Viņš nolēca no zirga, pasvieda pavadu savam pavadonim, piegāja pie vārtiem, pateica sargkareivim paroli un ieveda la Molu pilī. Atvēris durvis, kas veda uz karaļa istabām, de Muī teica:

- Ejiet iekšā, grāfa kungs, un palūdziet sevi pieteikt.

Atsveicinājies no la Mola, viņš tūliņ aizgāja. Palicis viens, la Mols

paskatījās visapkārt. Priekšistabā neviena nebija. Vienas durvis uz iekšējām istabām bija vaļā. La Mols pa tām iegāja kādā gaitenī. Vairākas minūtes viņš klauvēja un sauca, bet neviens viņam neatbildēja. Šai Luvras pils spārnā valdīja dziļš klusums.

"Ko viņi man stāstīja par šejienes stingro etiķeti?" la Mols domāja. "Te jau var pastaigāties tikpat brīvi kā pa ielu." Viņš sauca vēlreiz, bet tikpat nesekmīgi kā iepriekš. Pēkšņi atvērās pretējās durvis, un pa tām ienāca divi pāži, rokās turēdami svečturos aizdegtas sveces. Viņi apgaismoja ceļu kādai slaika auguma, cēlai un burvīgi daiļai sievietei.

Gaisma krita uz la Molu, kas stāvēja kā sastindzis.

Arī sieviete apstājās.

- Ko jūs gribat? - viņa jautāja jauneklim tādā balsī, kas viņam šķita kā reibinoša mūzika.

- Piedodiet, kundze, - acis nolaidis, sacīja la Mols. - Mani še ieveda monsieur de Muī pēc mana lūguma. Es meklēju Navarras karali.