Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Viņa majestātes še nav. Viņš droši vien ir pie sava svaiņa. Vai jūs savu vēlmi negribat uzticēt karalienei?

- Labprāt, - la Mols atbildēja, - ja tikai kāds mani aizvestu pie viņas.

- Jūs stāvat viņas priekšā, kungs.

- Kā?! - izsaucās la Mols.

- Es esmu Navarras karaliene, - atteica Margerita. La Mola sejā bija redzams tāds izbrīns un izbailes, ka karaliene pasmaidīja.

- Paskaidrojiet man drīzāk, ko jūs vēlaties, - viņa sacīja. - Mani gaida māte karaliene.

- O, augstā kundze, ja jūs gaida, tad atļaujiet man iet, - sacīja la Mols. - Šobrīd es jums nevaru neko paskaidrot. Es nevaru domāt, varu vienīgi jūsmot.

Margerita, smaidoša un daiļa, piegāja pie jaunekļa, kas neviļus bija izteicis viņai komplimentu, kādu varēja atļauties visveiklākais galma kavalieris.

- Esiet mierīgs, kungs! - viņa teica. - Es pagaidīšu, un arī mani pagaidīs.

- Piedodiet, kundze, ka, jūs ieraudzīdams, es nesveicināju jūsu majestāti tik padevīgi, kā to vajadzētu darīt jūsu pazemīgajam kalpam, bet…

- Tātad jūs mani noturējāt par kādu galma dāmu? - Margerita nobeidza.

- Nē, kundze! Es jūs noturēju par daiļās Diānas de Puatjē rēgu. Es esmu dzirdējis, ka viņa naktīs šeit spokojoties.

- Es redzu, ka par jums nav jāuztraucas, - sacīja Margerita. - Jums galmā smaidīs laime. Tātad jūs teicāt, ka jums ir karalim domāta vēstule? Es varu to nodot… Kur tā ir? Lūdzu, dodiet, bet tikai pasteidzieties!

La Mols aši izvilka zīdautiņā ietīto un uz krūtīm paslēpto vēstuli un pasniedza to karalienei. Margerita paņēma vēstuli un aplūkoja uzrakstu.

- Vai jūs neesat grāfs de la Mols? - viņa vaicāja.

- Jā, augstā kundze! O, mans Dievs! Vai patiesi es esmu pelnījis to, ka jūsu majestāte zina manu vārdu?!

- Es to dzirdēju no mana vīra karaļa un mana brāļa Alansonas hercoga. Viens no maniem pāžiem jūs pavadīs.

To pateikusi, Margerita devās tālāk.

La Mols atvirzījās pie sienas. Gaitenis tomēr bija ļoti šaurs, bet Navarras karalienes kleitas krokas tik kuplas, ka tās aizskāra la Molu, telpā izplatot brīnišķīgi smalkas smaržas. La Mols nodrebēja un, lai nepakristu, atspiedās pret sienu. Margerita pazuda kā sapnis.

- Iesim, kungs, - aicināja pāžs, kuram bija uzdots pavadīt la Molu uz apakšējo galeriju.

- Jā, jā, iesim! - gluži kā noreibis iesaucās la Mols, steigdamies pāža norādītajā virzienā.

Turp bija aizgājusi arī Margerita.

Pasteidzoties grāfs cerēja viņu redzēt vēlreiz. Nonācis līdz kāpnēm, kuras veda uz leju, viņš patiesi ieraudzīja Margeritu, kura pašlaik atradās kāpņu lejasgalā. Varbūt nejauši, vai arī izdzirdusi viņa soļus, karaliene pagriezās atpakaļ un la Mols atkal redzēja viņu.

- O, tā nav zemes radījums! - viņš čukstēja, sekodams pāžam.

- Kas ir? - jautāja pāžs.

- Nekas, - murmināja la Mols. Iedams grāfam pa priekšu, pāžs nokāpa pirmajā stāvā, atvēra kādas durvis, tad otras, un teica:

- Te jums būs jāuzgaida.

La Mols iegāja galerijā un durvis aiz viņa aizvērās.

Galerijā neviena nebija, izņemot kādu cilvēku, kas soļoja šurp un turp, un acīmredzot tāpat kaut ko gaidīja. Sāka jau tumst, augstie spraišļi meta garas ēnas. Kaut gan attālums starp la Molu un svešinieku nebija lielāks par pārdesmit soļiem, viņi nevarēja viens otru saskatīt. La Mols piegāja tuvāk.

- Augstais Dievs! - uzlūkojis otru gaidītāju, viņš norūca. - Tas taču ir grāfs de Kokonna!

Izdzirdis soļus, pjemontietis pagriezās un ar tādu pašu izbrīnu nolūkojās

viņā.

- Mordieu, - viņš iesaucās. - Velns parauj, ja tas nav grāfs de la Mols! Bet ko es daru? Es lamājos karaļa pilī! Nu, stāsta, ka viņš pats lamājoties vēl krietnāk par mani un pat baznīcā. Ko, mīļais, tātad mēs atkal esam satikušies un turklāt vēl Luvrā?

- Jūs laikam ieveda monsieur Bērns?

- Jā! Šis Bērns ir jauks vācietis. Bet kas ieveda jūs?

- De Muī. Es jau jums teicu, ka arī hugenotiem pilī ir iespaids. Vai jūs satikāt hercogu Gīzu?

- Vēl ne… Bet vai jūs bijāt audiencē pie Navarras karaļa?

- Arī vēl ne, bet tūliņ tikšu. Mani atveda še uzgaidīt.

- Pagaidiet vien, gan mūs ielūgs kādās galma vakariņās un pie galda nosēdinās pat blakus. Kāda dīvaina sagadīšanās! Kas ar jums noticis? Jūs izskatāties tik norūpējies…

- Nekas, - satrūcies atteica la Mols, vēl arvien atrazdamies nule redzētās pasakainās parādības varā. - Nekas, kaut gan vieta, kur mēs atrodamies, mudina mani uz dažām pārdomām.

Tai brīdī atvērās durvis, kas veda uz karaļa istabām. Atskanēja soļi un tumsā parādījās kāda ēna. Šī ēna pārvērtās cilvēkā. Tas bija Bērns.

Viņš pieliecās un palūkojās abiem jaunekļiem sejās. Atradis meklēto, tas deva Kokonnam zīmi sekot viņam.

Kokonna ar rokas spiedienu atvadījās no la Mola.

Bērns aizveda Kokonnu līdz galerijas galam un atvēra kādas durvis. Viņi atradās trepju telpā.

Pavadonis apstājās, rūpīgi paskatījās un tad jautāja:

- Monsieur Kokonna, kur jūs esat apmeties?

- Dc Arbrsekas ielā, viesnīcā "Skaistā zvaigzne".

- Lab' lab'! Tas nav tālu. Dodieties tūliņ uz savu viesnīcu, bet naktī…

Vācietis no jauna paskatījās visapkārt.

- Bet naktī? - jautāja Kokonna.

- Bet naktī ierodaties pilī ar baltu krustu uz cepures. Parole būs: Gīzs. Klusu! Nevienam ne vārda!

- Cikos man jāierodas?

- Kad baznīcā atskanēs ciešanu zvans.

- Labi, cs ieradīšos, - Kokonna noteica.

Atvadījies no Bērna, viņš devās prom.

"Ko tas viss nozīmē?" viņš prātoja. "Kāpēc zvanīs ciešanu zvanu? Vienalga! Es palieku pie agrākās pārliecības, ka Bērns ir ļoti patīkams cilvēks. Bet vai man nepagaidīt grāfu de la Molu? Nē, nav vērts! Viņš droši vien ēdīs vakariņas pie Navarras karaļa."

Un Kokonna steidzīgiem soļiem devās pa dc Arbrsekas ielu, kur viņu vilināja "Skaistās zvaigznes" izkārtne.

Tai pašā laikā galerijas durvis, kas veda uz Navarras karaļa istabām, atvērās un ienākušais pāžs piegāja pie la Mola.

- Jūs esat grāfs de la Mols? - viņš jautāja.

- Jā.

- Kur jūs dzīvojat?

- De Arbrsekas ielā, viesnīcā "Skaistā zvaigzne".

- Labi, tas ir tepat pie Luvras. Klausieties! Viņa majestāte pavēlēja man pateikt jums, ka pašlaik nevar jūs pieņemt. Varbūt, ka viņš aizsūtīs pēc jums naktī. Ja jūs līdz rītam nesaņemsit nekādu ziņu, tad ierodaties pilī.

- Sardze mani neielaidīs.

- Pareizi. Parole būs: Navarra. Pasakiet to, un visas durvis jums būs vaļā.

- Pateicos!

- Pagaidiet, kungs! Man uzdots pavadīt jūs līdz vārtiem, citādi jūs Luvrā varat nomaldīties.

"Kur gan tagad Kokonna?" iziedams no pils, nodomāja la Mols. "Nu, viņš, bez šaubām, palicis vakariņās pie hercoga Gīza." Bet, kad viņš atgriezās pie la Hurjēra, pirmais cilvēks, kuru viņš ieraudzīja, bija Kokonna, kurš patlaban nodarbojās ar milzīgu omletes porciju.

Kokonna iesmējās. - Liekas, ka jūs tikpat labi esat ēdis vakariņas pie Navarras karaļa kā es pie hercoga Gīza.

- Jā, tieši tāpat.

- Un galu galā jūs tomēr esat izsalcis?

- Liekas gan.

- Tad - sēdieties un ēdīsim!^

- Šķiet, ka pats liktenis negrib mūs šķirt, - sacīja la Mols. - Vai jūs pārgulēsit šai viesnīcā?

- Nezinu.

- Es ari ne.

- Es gan zinu, kur pavadīšu nakti.

- Kur?

- Turpat, kur jūs. Citādi tas nemaz nav iespējams.

Viņi abi iesmējās, un lad cītīgi ķērās pie viesnīcnieka la Hurjēra cepto olu notiesāšanas.