Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Nu, monsieur Renē, kā veicas ar tirgošanos? - viņš vaicāja.

- Diezgan labi, jūsu augstdzimtība, diezgan labi, - indētājs viltīgi pasmaidīja.

- Kā gan ne! Jūs taču esat visu-^rancijā un ārzemēs kronēto galvu apgādnieks. ^^^

- Izņemot vienīgi Navarras karali, - florencietis rupji atcirta.

- Velns lai parauj, jums taisnība, monsieur Renē, - sacīja Indriķis. - Mana nabaga māte, kuru jūs arī apgādājāt, ieteica jūs vēl īsi pirms nāves. Atnāciet pie manis rīt vai parīt un atnesiet man savas labākās smaržas.

- Tas ir labi, - Katrīna pasmaidīja, - jo citādi stāsta…

- Ka man tukšas kabatas? - Indriķis iesmiedamies jautāja. - No kā jūs to uzzinājāt, māmiņ? No Margo?

- Nē, mans dēls, no baroneses de Sovas, - atteica Katrīna.

Šai mirklī Lotringas hercogiene, nevarēdama vairs savaldīties, skaļi ieraudājās. Indriķis pat neatskatījās.

- Kas tev kait? - Margerita metās pie māsas Klaudijas.

- Nekas nopietns, - atbildēja Katrīna, nostādamās starp viņām. - Nekas, vienīgi nervu drudzis, kuru Mazils ieteica ārstēt ar masāžu.

Un šoreiz viņa vecākās meitas roku saspieda vēl stiprāk, bet, pagriezusies pret jaunāko, teica:

- Nu, Margo, vai tu nedzirdēji, ka es lūdzu tevi doties uz savām istabām? Ja ar lūgumu nepietiek, tad es pavēlu to darīti

- Piedodiet, madame, - atbildēja bālā, drebošā Margerita. - Novēlu jums labu nakti, jūsu majestāte!

- Ceru, ka tavs vēlējums arī piepildīsies. Ar labu nakti!

Margerita aizgāja nedrošiem soļiem, velti mēģinādama saskatīties ar

vīru, kurš to nemaz neievēroja.

- Un jūs, Indriķi, - jautāja Katrīna, - vai jūs nemaz nedomājat iet?

- O, bez šaubām! Protams, ka domāju! - Navarras karalis iesaucās. - Goda vārds, es pavisam piemirsu, ka Alansonas hercogs un princis Kondē mani gaida!

- Uz redzēšanos! Rīt jūs ziņosit man par admirāļa veselību, vai ne?

- Protams!

Un Navarras Indriķis, mierīgs un jautrs, it kā nemaz nejauzdams par tuvajām nāves briesmām, izgāja no istabas.

- Bet tagad, Šarlote, - Katrīna uzrunāja baronesi de Sovu, - pasauc šurp hercogu Gīzu un Tavannu. Viņi gaida manā lūgšanu istabā. Atnāc arī pati! Lotringas hercogiene nejūtas vesela un tu varēsi viņai palīdzēt.

Kad la Mols un Kokonna bija notiesājuši savas niecīgās vakariņas, - ccptic putni greznojās tikai uz "Skaistās zvaigznes" izkārtnes -, Kokonna izstiepa kājas, ar rokām atspiedās uz galda un, iztukšojis pēdējo vīna kausu, jautāja:

- Monsieur la Mol, vai jūs tūlīt iesit gulēt?

- Man nekas nebūtu pretī likties uz auss, bet es neesmu drošs, ka naktī mani nemodinās, - la Mols atbildēja.

- Es tāpat, - sacīja Kokonna. - Tāpēc man liekas, ka mums nemaz nebūtu jāiet gulēt, lai sūtņiem nebūtu mūs velti jāgaida. Labāk palūgsim kārtis un uzspēlēsim!

- Ar lielāko prieku. Bet, lai spēlētu, vajag naudu un manā ceļa somā nezin vai būs simts zelta ekiju. Tā ir visa mana bagātība, ar kuras palīdzību man jākļūst laimīgam.

- Simts zelta ekiju?! - iesaucās Kokonna. - Un jūs vēl žēlojaties! Mordieu! Man ir tikai seši!

- Nerunājiet niekus! - attrauca la Mols. - Es redzēju, kā jūs izņēmāt no kabatas maku. Viņš bija ne tikai pilns, bet pat ļoti piebāzts.

- O, tas ir vecs parāds, kurš jānolīdzina mana tēva draugam, - Kokonna atbildēja.

- Man šķiet, arī viņš mazliet ir hugenots, - tāpat kā jūs… Jā, te man ir simts dukātu, - viņš turpināja, uzsizdams pa kabatu, - bet šī nauda pieder maitre Merkandonam. Ja runājam par manu bagātību, tad cs jau tcicu, man vairāk nav - tikai seši ekiji.

- Kas tad tā būs par spēli?

- Tieši tāpēc es gribu spēlēt. Turklāt man ienāca prātā kāda doma.

- Kāda?

- Mēs abi ieradāmies Parīzē ar vienu nolūku?

- Jā.

- Abiem mums ir visvareni aizstāvji?

- Pilnīgi pareizi.

- Jūs cerat uz savu aizbildni - tāpat kā es uz savu?

- Jā!

- Nu, tāpēc man ari ienāca prātā: vispirms spēlēsim uz naudu, tad uz pirmo laipnību galmā vai sekmēm mīlestībā…

- Tas patiesi ir asprātīgi! - pasmaidīja la Mols. - Man tomēr jāatzīstas, ka es neesmu tik kaislīgs spēlmanis, lai liktu uz kārts visu savu nākotni. Ievērojiet, ka no pirmās laipnības galmā, kuru izpelnīsieties jūs vai es, droši vien būs atkarīgs viss mūsu turpmākais liktenis.

- Labi, pabīdīsim malā pirmo laipnību galmā un spēlēsim uz pirmajām sekmēm pie mīļākās.

- Te ir tikai vienas nepatikšanas, - la Mols piebilda.

- Kādas?

- Man nav mīļākās.

- Man jau arī nav. Bet es ceru, ka tāda drīz vien uzradīsies. Paldies Dievam, es nemaz tāds izdzimtenis neesmu, lai sievietes no manis bēgtu.

- Viņas, bez šaubām, arī nebēgs. Bet, tā kā es pats ne visai ticu savai mīlas zvaigznei, tad šāda likme jums nav izdevīga: es jūs katrā ziņā uzvarēšu. Spēlēsim labāk uz jūsu sešiem ekijiem. Ja jūs tos paspēlēsit un gribēsit spēli turpināt, man nekas nebūs pretī. Jūs esat muižnieks un jūsu vārds ir zelta vērts.

- Lieliski! Jums taisnība - muižnieka vārds ir zelta vērts, īpaši tad, ja šis muižnieks galmā ir labā cieņā. Ticiet man, es nebūtu daudz zaudējis, spēlēdams ar jums uz pirmo laipnību, kādu ceru sagaidīt.

- Bet jums tomēr būtu nepatīkami zaudēt. Un es patiesībā neko nebūtu ieguvis. Kalpodams Navarras karalim, es taču neko nevarētu pieņemt no hercoga Gīza.

- O, nolādētais atkritējs! - norūca saimnieks, tīrīdams savu veco ķiveri. - Acīmredzot nojauta mani nav pievīlusi!

To pateicis, viņš pārmeta krustu.

Kokonna paņēma kalpa pasniegtās kārtis un sāka tās sajaukt.

- Tātad jūs… - viņš iesāka.

- Kas?

- Tātad jūs esat protestants.

- Es?

- Jā, jūs.

- Nu, lai tas tā arī būtu! - pasmaidīdams atteica la Mols. - Vai jums ir nepatīkami?

- Nē, man ir gluži vienalga. Es no visas sirds nicinu protestantismu, bet hugenotus es nenīstu. Turklāt viņi pašlaik ir modē.

- Jā, - la Mols iesmējās. - Kā pierādījums tam ir šāviens uz admirāli. Vai nespēlēsim uz šāvienu?

- Kā gribat, - atbildēja Kokonna. - Man vienalga, ka tikai var spēlēt.

- Tādā gadījumā saksim, - sacīja la Mols, paņemdams savas kārtis un sakārtodams tās spēlei.

- Sāksim! Velti neuztraucieties. Ja cs zaudēšu kaut simts ekijus, rit no rīta jūs tos tomēr saņemsit.

- Tas nozīmē, ka laime pie jums atnāks miegā?

- Nē, es pats pēc viņas aiziešu.

- Kurp? Es labprāt ietu jums līdzi.

- Uz Luvru.

- Jūs turp iesit naktī?

- Jā, šonakt lielais hercogs Gīzs pieņems mani īpašā audiencē.

Tikko Kokonna bija ierunājies, ka dosies uz Luvru meklēt laimi, la Hurjērs mitējās spodrināt savu ķiveri un, nostājies aiz la Mola krēsla, sāka rādīt Kokonnam dažādas dīvainas zīmes.

Pjemontieti tā bija saistījusi spēle un saruna, ka viņš tās neievēroja.

- Brīnišķīgi, - iesaucās la Mols. - Jūs runājat taisnību, teikdams, ka mēs dzimuši zem vienas zvaigznes. Arī man šonakt Luvrā paredzēta satikšanās; tikai ne jau ar hercogu Gīzu, bet gan ar Navarras karali.

- Vai paroli zināt?

- Jā.

- Un norunāto zīmi?

- Nē.

- Bet es to zinu. Man parole ir…

Redzēdams, ka pjemontietis grib atklāt savu paroli, la Hurjērs brīdināja Kokonnu, kurš pašlaik bija pacēlis galvu, ar tik izmisušu skatu, ka tas aprāvās, teikumu nepabeidzis. Viesnīcnieka skats satrieca viņu vēl vairāk nekā nupat paspēlētie trīs ekiji.