Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Arī mums tāda ir.

- Bet man ir arī norunāta zīme.

Smaidīdams Morvels no mēteļa izvilka vairākus baltas drēbes krustus, no kuriem vienu pasniedza la Hurjēram, otru Kokonnam, bet trešo paturēja sev. La Hurjērs savu krustu piestiprināja pie ķiveres, Morvels - pie platmales.

- Lūk, kā! - norūca gluži apmulsušais Kokonna. - Tātad paroli un norunāto zīmi zina visi? Un arī audiencē pieņems visus?

- Jā, visus, visus īstenos katoļus.

- Luvras pilī laikam notiks kaut kādi svētki?

- Jā, Luvrā būs svētki, - sacīja Morvels. - Karalis rīko dzīres un uz tām uzaicināti arī hugenoti. Viņi pat būs svētku varoņi. Ja jūs gribat mums pievienoties, iesim tūlīt ielūgt uz svētkiem viņu vadoni, viņu Gideānu, kā viņi to dēvē.

- Vai admirāli? - jautāja Kokonna.

-Jā, veco Gaspāru, ar kuru es lā kļūdījos, kaut gan šāvu ar paša karaļa arkebūzu!

- Redzat, grāfa kungs, - piebilda la Huijērs, - tāpēc jau es spodrināju savu ķiveri un asināju zobenu un nazi.

Kokonna nodrebēja un nobāla. Tagad viņš sāka kaut ko saprast.

- Patiesi? - viņš iesaucās. - Tātad šīs dzīres, šīs viesības būs tādēļ, lai pēc tam…

- Neuzminējāt, monsieur, - sacīja Morvels. - Acīmredzot jums vēl nav bijis jācieš šo atkritēju nelietības dēļ. Mums gan…

- Un jūs gribat iet pie admirāļa un…

Morvels pasmaidīja un aizveda Kokonnu pie loga.

- Paskatieties, - viņš teica, - tur uz to laukumu ielas galā aiz baznīcas. Vai jūs redzat ļaužu pulciņu, kas tumsā klusi kārtojas ierindās?

- Redzu.

- Arī viņiem ir balti krusti pie cepurēm.

- Nu un tad?

- Tā ir kāda maza Šveices kantona nodaļa Tokēna vadībā. Viņi ir karaļa piekritēji.

- O! - iesaucās Kokonna.

- Tagad paskatieties uz jātnieku nodaļu upes krastā. Vai jūs pazīstat viņu vadoni?

- Kā lai es viņu pazīstu? - drebēdams atbildēja Kokonna. - Es tikai šovakar ierados Parīzē.

- Tas ir viņš, kas jums pusnaktī Luvrā noteica satikšanos. Viņš jūs tur gaidīs.

- Hercogs Gīzs?

- Viņš pats. Viņu pavada bijušais tirgotāju priekšnieks Marsels un tagadējais - Šorāns. Tie abi kārto pilsoņu nodaļas. Bet tagad uz ielas iznāk kastela kapteinis. Vai redzat, ko viņš dara?

- Viņš klauvē pie visām durvīm. Kas tās ir par durvīm, pie kurām viņš klauvē?

- Baltie krusti, jaunais cilvēk: tieši tādi paši krusti kā mums pie cepurēm. Senākos laikos Dieva eņģelim vajadzēja atšķiru patiesi ticīgos, tagad mēs to izdarām paši.

- Visas durvis, pie kurām viņš klauvē, atveras. No katra nama iznāk bruņoti cilvēki.

- Viņš pieklauvēs arī pie mums. Tad arī mēs iziesim.

- Bet vai tad viss šis pūlis sapulcējies tikai tādēļ, lai nogalinātu vienu vecu hugenotu? - jautāja Kokonna. - Tas taču būtu kauns un negods! Tā rīkojas laupītāji, bet ne kareivji!

- Ja jums nepatīk nonāvēt vecus, izvēlieties jaunos. Tos jūs atradīsiet pilnīgi jūsu gaumē, cik tik uziet. Ja negribat kauties ar dunci, laidiet darbā zobenu. Hugenoti neļaus sevi nokaut kā aitas, viņi aizsargāsies. Un jūs taču zināt, ka viņiem visiem ir ļoti sīkstas dzīvības.

- Tātad šonakt viņus visus nokaus? - iesaucās Kokonna.

- Visus.

- Vai pčc karaļa pavēlēs?

- Pēc karaļa un hercoga Gīza pavēles.

- Kad?

- Kad Senžermenokseruā torni atskanēs zvani.

- O! Tad tāpēc tas lepnais vācietis no hercoga Gīza svītas… Kā gan viņu sauca?

- Bērns.

- Pareizi! Tad tāpēc, man teica, lai es ierodos, tiklīdz zvanīs lielo zvanu.

- Vai jūs salikāt monsieur Bērnu?

- Ne vien redzēju, bet arī runāju ar vinu.

- Kur?

- Luvrā. Viņš mani tur ieveda, viņš pateica paroli, viņš…

- Skatieties!

- Mordieul Tur jau viņš stāv.

- Vai gribat ar viņu parunāties?

- Nudien nekas nebūtu pretī!

Morvels klusām atvēra logu. Bērns patiešām pagāja garām kopā ar divdesmit cilvēku lielu pulciņu.

- Gīzs un Lolringa, - sacīja Morvels.

Bērns pagriezās un sapratis, ka uzruna vellīta viņām, piegāja pie loga.

- O, tas jūs, Morvel?

- Jā, es. Kurp jūs ejat?

- Es meklēju "Skaistās zvaigznes" viesnīcu, lai sastaptu kādu monsieur Kokonnu.

- Es esmu šeit, monsieur Bēm, - sacīja jauneklis.

- Ā, lab', lab', jūs esat gatavs?

- Jā. Kas man jādara?

- To, ko jums teiks monsieur Morvels. Viņš ir labs katolis.

- Vai dzirdējāt? - jautāja Morvels.

- Dzirdēju, - Kokonna atbildēja. - Bet uz kurieni jūs, Bērna kungs?

- Es? - Bērns iesmējās.

- Jā, jūs.

- Man kāds vārdiņš jāpasaka admirālim.

- Ja vajadzīgs, sakiet viņam kaut divus, - piezīmēja Morvels. - Ja viņam nepietiek ar vienu, tad ieprieciniet viņu ar otru.

- Esiet bez rūpēm, Morvel, esiet bez rūpēm. Pataupiet savus padomus šim jaunajam cilvēkam.

- Gan jau, gan, par viņu neuztraucieties. Kokonna būs labs sugas suns, kas noderēs medībās.

- Ardievu!

- Dzīvojiet laimīgi!

- Bet jūs?

- Sāciet tik medības, mēs būsim klāt, kad dalīs medījumu.

Bērns aizgāja un Morvels aizvēra logu.

- Nu, dzirdējāt, jaunais cilvēk? - viņš jautāja. - Ja jums ir kāds ienaidnieks, kaut arī tas nav hugenots, atzīmējiet viņu sarakstā un viņš būs beigts kopā ar pārējiem.

- Apklustiet! - la Hurjērs viņu pārtrauca.

- Kas ir? - Kokonna un Morvels reizē iejautājās. Senžermenokseruā tornī atskanēja pirmais zvana sitiens.

- Signāls! - iesaucās Morvels. - Tātad viņi nolēmuši sākt agrāk. Man teica, ka signālu došot tieši pusnaktī… Jo labāk! Kad runa ir par Dieva un karaļa slavu, tad pulksteņiem jāiet ātrāk, bet nevis jākavē.

Skumjā zvanīšana turpinājās. Drīz vien spalgi noskanēja pirmais šāviens un tūlīt pēc viņa de Arbrsekas ielā iemirdzējās lāpas. Kokonna ar roku pārvilka pār nosvīdušo pieri.

- Sācies! - Morvels iesaucās. - Iesim!

- Pagaidiet! - sacīja viesnīcnieks. - Pirms došanās ccļā man jāparūpējas par mājinieku drošību. Es negribu, ka manā prombūtnē manai sievai un bērniem pārgriež kaklu. Mājā taču ir hugenots.

- Grāfs de la Mols! - izsaucās Kokonna.

- Jā. Nolādētais atkritējs pats iekrita vilku slazdā.

- Kā? - jautāja Kokonna. - Vai jūs patiesi uzbruksit savam viesim?

- Tieši viņa dēļ es trinu savu zobenu.

- O, - pjemontietis norūca, savilkdams uzacis.

- Līdz šim es kāvu tikai trusīšus, pīles un cālēnus, - cienījamais viesnīcnieks turpināja, - un es vēl neprotu nokaut cilvēku. Tāpēc cs gribu savu roku izmēģināt pie šī hugenota. Ja man neizdosies visai veikli, tad vismaz neviens nevarēs par mani zoboties.

- Mordieul Es to nevaru pieļaut, - sacīja Kokonna. - De la Mols ir mans biedrs, viņš ēda ar mani kopā vakariņas, spēlēja kārtis…

- Jā, bet de la Mols ir atkritējs, - Morvels paskaidroja, - un de la Mols ir notiesāts. Ja mēs viņu nenonāvēsim, to izdarīs citi.

- Nerunājot par to, - sacīja saimnieks, - kā viņš no jums ieguva piecdesmit ekiju.

- Tā ir taisnība, - atzinās Kokonna, - bet es esmu pārliecināts, ka viņš tos ieguva godīgā ceļā.

- Godīgi vai negodīgi, jums tie tomēr būs jāsamaksā. Bet ja es viņu nogalināšu, piecdesmit ekiju paliks jūsu kabatā.

- Nu, iesim taču! Jāpasteidzas, kungi! - uzsauca Morvels. - Nošaujiet viņu ar arkebūzu, noduriet ar zobenu, nositiet ar veseri vai ko citu, bet tikai nobeidziet viņu drīzāk! Mums jāizpilda solījums un laikā jāierodas pie admirāļa, lai palīdzētu hercogam Gīzam.