Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Pilnīgi pareizi, jūsu gaišība! Bet viņam tūdaļ sekoja Bērns, kurš durvis izlauza un lika hoteli aplenkt. Cilvēks, par kuru es jums stāstīju,' pilī gan iegāja, bet no turienes iziet nevarēja.

- Ja es nemaldos, tad runa ir par hercogu Gīzu? - Kokonna jautāja la Hurjēram.

- Jā, viņš, grāf. Tas ir lielais hercogs Gīzs. Droši vien viņš gaida admirāli, lai ar viņu izrēķinātos tāpat, kā admirālis izrēķinājās ar hercoga tēvu. Katram sava kārta un šodien - paldies Dievam - pienākusi mūsējā!

- Hallo! Bēm! Bēm! - hercogs pērkonskaļā balsī kliedza. - Vai tad vēl nav beigas?

Un savā nepacietībā viņš ar zobena smaili sāka uz bruģa šķilt dzirkstis. Tai brīdī hotelī atskanēja kliedzieni, šāvieni, soļu dimdoņa un ieroču šķinda. Pēc tam iestājās klusums.

Hercogs sakustējās, it kā gatavotos ieiet namā.

- Jūsu gaišība! - pienākušais de Gasts viņu atturēja. - Jūsu augstā kārta liedz jums tur ieiet. Jums jāpaliek šeit un jāgaida.

- Tev taisnība, dc Gast, pateicos! Es pagaidīšu. Bet, taisnību sakot, es vai mirstu no uztraukuma un nepacietības. Ja nu viņš man aizbēg?

Hotelī atkal atskanēja soļi. Tie tuvojās, un pēkšņi pirmā stāva logos atplaiksnījās tādas kā ugunsgrēka liesmas. Logs, kuru hercogs tik cītīgi novēroja, atsprāga vaļā un uz balkona parādījās bāls cilvēks, kam bija asinīm notašķīts kakls.

- Bēm! - hercogs iesaucās. - Beidzot tu parādījies! Nu, kas ir?

- Tūliņ, tūliņ, - vācietis mierīgi atbildēja.

Viņš pieliecās, bet tad, it kā kaut ko smagu celdams, lēni atkal izslējās.

- Kur ir pārējie? - hercogs nepacietīgi taujāja. - Ko viņi dara?

- Piebeidz citus!

- Bet tu, tu! Ko tu izdarīji?

- Tūliņ redzēsit. Atvirzieties mazliet atpakaļ.

Hercogs atkāpās dažus soļus.

Tad varēja redzēt, ko Bērns tik smagi bija cēlis.

Tas bija sirmgalvja līķis

Vācietis pacēla viņu virs balkona, sašūpoja gaisā un nometa pie hercoga kājām. Kritiena dobjais troksnis, asinis, kas šļācās no ķermeņa un notašķīja visu piekrasti, šausmināja pat Gīzu. Bet tas neturpinājās ilgi. Ziņkārība visu pārvarēja. Pamazām visi pienāca tuvāk, un lāpu drebošā gaisma krita uz līķi. Sapulcējušies ieraudzīja nokauto ar cienīga izskata seju, viņa sirmo bārdu un krampjos sažņaugtās, sastingušās rokas.

- Admirālis! - vienā balsī iekliedzās apmēram divdesmit cilvēki un tūdaļ ari apklusa.

- Jā, admirālis. Tas ir viņš, - teica hercogs, piegāja pie līķa un ar dziļu prieku noskatījās uz to.

- Admirālis, admirālis, - pusbalsī atkārtojfi visi aculiecinieki, spiezdamies cits pie cita un kautrīgi pieiedami aplūkot slavenā sirmgalvja līķi.

- O, beidzot mēs esam izrēķinājušies, Gaspār! - Gīzs uzgavilēja. - Tu liki nokaut manu tēvu, tagad es viņu atriebu!

Un viņš uzlika kāju uz varoņa protestanta krūtīm.

Bet admirālis vēl nebija miris. Viņa asinīm aprecējušie acu plaksti ar mokām atvērās, sadragātā roka nodrebēja vēl pēdējo reizi un viņš nepakustēdamies drūmā kapa balsī teica:

- Indriķi Gīz, pienāks diena, kad arī tu uz savām krūtīm jutīsi slepkavas kāju. Es nenogalināju tavu tēvu. Esi nolādēts!

Hercogs nobālēja un juta, ka pa viņa ķermeni skrien ledaini drebuļi. Ar izmisušu, bet noteiktu kustību viņš pacēla zobenu.

- Nu, jūsu gaišība, vai esat apmierināts? - jautāja Bērns.

- Jā, manu varoni, jā, - Gīzs atbildēja. - Tu atriebies…

- Par hercogu Francisku?

- Par reliģiju, - hercogs aizsmacis atteica. - Bet tagad, - viņš piebilda, uzrunādams pūli pagalmā un šveiciešus, kareivjus un pilsoņus uz ielas, - tagad pie darba, draugi, pie darba!

- Sveiki, monsieur Bēm! - sveicināja Kokonna, pieiedams tuvāk un sajūsmā skatīdamies uz vācieti, kas, vēl aizvien stāvēdams uz balkona, mierīgi slaucīja savu zobenu.

- Tātad jūs viņu aizraidījāt uz viņpasauli? - la Hurjērs uzbudināts iesaucās. - Kā jūs to izdarījāt?

- O, pavisam vienkārši, pavisam vienkārši! Izdzirdīs troksni, viņš atvēra durvis un cs ar rapieri viņu nodūru. Bet tas vēl nav viss. Liekas, arī Tcliņī kaut kas gadījies. Vai dzirdat kliedzienus?

Šai brīdī patiešām atskanēja izmisuma pilni saucieni, - tā acīmredzot bija sievietes balss. Vienā no pils spārniem pazibēja sarkana uguns. Varēja redzēt, kā aizskrien divi cilvēki, kurus vajā slepkavu bars. Viens no bēdzējiem, lodes ķerts, pakrita. Otrs metās pie atvērtā loga, un, nemaz neievērodams, ka tas atrodas augstu, bet lejā stāv jauni ienaidnieki, drošsirdīgi izlēca pagalmā.

- Sitiet viņu, sitiet! - kliedza slepkavas, redzēdami, ka upuris grib no viņiem aizbēgt.

Cilvēks uzlēca kājās, paķēra nokritušo zobenu un, galvu nodūris, cauri pūlim metās uz priekšu. Nogāzis dažus gar zemi un vienu nodūris, šāvienu un apjukušo kareivju lāstu pavadīts, viņš strauji metās garām Kokonnam, kurš, dunci rokā turēdams, sagaidīja viņu pie vārtiem.

- še tev! - iesaucās pjemontietis, ievainodams bēgli rokā.

- Nelietis! - kliedza ievainotais, iesizdams uzbrucējam ar zobenu pa seju; durt viņam neļāva pārāk niecīgais attālums.

- Tūkstoš velnu! - ieaurojās Kokonna. - Tas taču ir la Mols!

- La Mols! - atkārtoja la Hurjērs un Morvels.

- Tas ir viņš, kas brīdināja admirāli! - atskanēja dažas balsis.

- Sitiet viņu, sitiet! - ierēcās pūlis.

Kokonna, la Hurjērs un aptuveni desmit kareivju metās ķert la Molu. Noasiņojis, galīgi uzbudināts - tas vēl uztur cilvēka izsīkstošos spēkus

vienīgi aklas nojautas vadīts, la Mols skrēja pa ielām. Viņam pakaļ dzinās ienaidnieki. Viņš dzirdēja viņu kāju dunoņu, viņu kliedzienus un tas la Molu it kā spārnoja. Reizēm lode nodūca viņam taisni gar ausīm, un viņš skrēja vēl ātrāk. Viņš vairs neelpoja, bet dobji gārdza Sviedri un asinis pilēja no matiem un, kopā sajaukušās, plūda pa seju.

Drīz vien kamzolis viņa sirds pukstiem kļuva pārāk šaurs, un viņš to noplēsa. Zobens viņa rokās palika pārāk smags, un viņš to aizsvieda sāņus. Brīžiem viņam likās, ka sekotāji sāk pagurt un viņam izdosies izbēgt. Bet pēc vajātāju saucieniem viņiem piebiedrojās citi, kuri pameta savu asinsdarbu un sāka dzīties pakaļ la Molam. Pēkšņi pa kreisi viņš ieraudzīja upi. Kā vajāts briedis viņš izjuta tieksmi mesties straumē, un viņam vajadzēja saņemt visu gribasspēku, lai nepadotos kārdinājumam.

Pa labi drūma, nekustīga, bet dīvaini dobju, baismu skaņu pilna slējās Luvras pils. Pa paceļamo tiltu nāca un gāja kareivji ķiverēs un bruņās, kas mēness saltajā gaismā spokaini mirdzēja.

La Mols Navarras karali atcerējās tāpat, kā agrāk bija domājis par Koliņī. Tie bija viņa vienīgie labvēļi. Paskatījies debesīs, viņš sev zvērēja atsacīties no protestantu ticības, ja tik laimēsies izglābties, un tad, saņēmis pēdējos spēkus, viņš pasitās sāņus un sāka skriet tieši uz Luvru. Uz paceļamā tilta, kur la Mols iejuka kareivju pūlī, viņu atkal kāds ar dunci ievainoja plecā. No visām pusēm atskanēja kliedzieni: "Sitiet, sitiet!" Ne tas, ne sardzes baigais izskats la Molu nebaidīja, un viņš kā bulta ielidoja pagalmā, ieskrēja pils priekšnamā, pa kāpnēm uzjoņoja otrajā stāvā un, ieraudzījis kādas durvis, sāka tās dauzīt ar rokām un kājām.

- Kas tur ir? - sievietes balss jautāja.

- O! Dieva dēļ, Dieva dēļ, - la Mols murmināja. - Viņi nāk, es dzirdu viņu soļus… es redzu tos… Tas esmu es… es…

- Kas jūs esat? - balss vaicāja.

La Mols atcerējās paroli.