Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Pamanīdams sava partnera sejas izteiksmi, la Mols pagriezās.Bct viņš neko sevišķu neievēroja. Viņam aiz muguras, sakrustotām rokām un nule notīrīto ķiveri galvā stāvēja viesnīcas saimnieks.

- Kas jums notika? - la Mols jautāja Kokonnam.

Kokonna klusēdams paskatījās uz viesnīcnieku, kurš viņam atkal sāka rādīt visādas nesaprotamas zīmes. La Hurjērs saprata, ka pienācis laiks doties pjemontietim palīgā:

- Es arī labprāt spēlēju kārtis, - viņš steidzami teica. - Kad es pienācu paskatīties jūsu spēlē un uzliku galvā ķiveri, grāfa kungs, redzēdams nabaga buržuju ar šādu galvasrotu, izbrīnā nolūkojās uz mani.

- Nu, ir jau arī dižs paskats! - smiedamies iesaucās la Mols.

- Ko nu, grāfa kungs! - labsirdīgi atteica viesnīcnieks, paraustīdams plecus, it kā atzīdams savu niecīgumu.

- Mēs neesam karavīri un ar izskatu nevaram lepoties. Jums, tādiem dižiem kavalieriem, ir labi greznoties tādās zeltītās ķiverēs un cīnīties ar asiem rapieriem. Mums ir labi diezgan, ja varam kalpot pilsoņu sardzes vienībā.

- O, tātad jūs kalpojat sardzē? - jautāja la Mols, jaukdams kārtis.

- Ak, mans Dievs, grāfa kungs, es esmu seržants buržuju milicijas rotā.

La Mols sāka izdalīt kārtis. Kokonna uztraucās aizvien vairāk. Šoreiz pārsteiguma iemesls varēja būt tas, ka viņš otro likmi paspēlēja tikpat ātri kā pirmo.

- Nu, - sacīja la Mols, - man liekas, ka tagad jūsu sešiem ekijiem ir beigas. Vai negribat atspēlēties uz jūsu nākamās laimes rēķina?

- Ar lielāko prieku, - atbildēja Kokonna, - ar lielāko prieku!

- Bet jūs taču teicāt, ka jums paredzēta tikšanās ar hercogu Gīzu?

Kokonna paskatījās uz virtuves durvju pusi un ieraudzīja saimnieku, kurš izpleta pavisam platas acis, acīmredzot viņu brīdinādams.

- Jā, bet vēl ir pārāk agrs, - Kokonna atbildēja. - Labāk parunāsim . par jums, monsieur la Mol.

- Bet vēl labāk par spēli, dārgais monsieur Kokonna! Ja nemaldos, es tūlīt atkal no jums iekasēšu sešus ekijus.

- Mordieu! Patiesi! Es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka hugenotiem spēlē laimējoties. Velns lai parauj, taisnību sakot, arī es pats gribētu kļūt par hugenotu!

La Hurjēra acis iegailējās kā sakarsētas ogles, bet spēles aizņemtais Kokonna to neievēroja.

- Jauki, grāf, jauki! - sacīja la Mols. - Jūsu atgriešanās iemesli gan ir visai dīvaini, bet mēs jūs pieņemam ar lielāko prieku.

Kokonna pakasīja aiz auss.

- Ja tik es zinātu, - viņš teica, - ka jums spēlē laimējas tikai tāpēc, ka esat hugenots, es patiešām… Runājot atklāti, es ne visai cienu visādas ceremonijas, un tā kā pat karalis…

- Bet mūsu skaistā ticība ir tik vienkārša, tik tīra! - la Mols cildināja.

- Turklāt pašlaik tā ir modē, - Kokonna piebilda, - un atnes laimi spēlē. Velns lai parauj, visi dūži aiziet jums! Un bez tam jūs spēlējat godīgi un nekrāpjat: es uzmanīju jūs. Acīmredzot viss ir atkarīgs no ticības.

- Jūs pazaudējāt vēl sešus ekijus, - mierīgi noteica la Mols.

- Ak, jūs mani esat ļoti sakārdinājis! - izsaucās Kokonna. - Ja man šonakt ar hercogu Gīzu neveiksies…

- Tad?

- Tad rīt es lūgšu mani iepazīstināt ar Navarras karali. Neuztraucieties! Ja es pāriešu pie hugenotiem, es pārspēšu Luteru, Kalvinu, Melanhtonu un visus citus protestantus, kādi tik ir pasaulē.

- Klusējiet! - la Mols viņu pārtrauca. - Jūs saķildosities ar mūsu saimnieku.

- Pareizi, - atteica Kokonna, paskatīdamies uz virtuves pusi. - Nē, viņš mūs nenoklausās: viņš ir pārāk aizņemts.

- Ko viņš dara? - jautāja la Mols, kurš no savas vietas la Hurjēru nevarēja redzēt.

- Viņš sarunājas ar kādu… Velns lai parauj, tas jau ir viņš!

- Tas pats naktsputnam līdzīgais cilvēks dzeltenā kamzolī un brūnajā mētelī, ar kuru viņš sarunājās, kad mēs atjājām. Un kā viņš iekaist, velns lai parauj! Ei, klausieties, maitre la Hurjēr! Vai tik jūs nerunājat par politiku?

Šoreiz viesnīcnieks deva viņam tik noteiktu un pavēlošu zīmi, ka Kokonna, aizmirsdams savu kaisli uz kāršu spēli, piecēlās un gāja pie viņa.

- Kurp jūs ejat? - jautāja Ja Mols.

- Jūs vēlaties vīnu, grāf? - jautāja la Hurjērs, paņemdams Kokonnu aiz rokas. - Tūlīt pasniegs! Greguār, vīnu šiem kungiem!

Noliecies Kokonnam pie auss, viņš čukstēja:

- Klusējiet! Ja jums ir dārga dzīvība, klusējiet! Šķiricties no sava ceļabiedra pēc iespējas drīzāk!

La Hurjērs izskatījās tik bāls, bet dzeltenais cilvēks tik drūms, ka Kokonna šausmās nodrebēja.

- Atvainojiet, dārgais monsieur la Mol, - viņš teica. - īsā laika sprīdī es zaudēju piecdesmit ekiju. Šodien man neveicas un es baidos paspēlēt visu.

- Labi, monsieur, labi! Kā vēlaties! - la Mols atbildēja. Bez tam gribētos mazliet atgulties, la Hurjēra kungs!

- Ko vēlaties, grāf?

- Ja pēc manis atnāk no Navarras karaļa, papūlieties mani pamodināt. Es nenoģērbšos, tāpēc būšu gatavs katrā laikā.

- Es darīšu to pašu, - sacīja Kokonna. - Lai neaizkavētu viņa augstības sūtni, es norunāto zīmi sagatavošu jau tagad. Monsieur la Hurjēr, pasniedziet man baltu papīru un šķēres!

- Greguār! - uzkliedza saimnieks. - Pasniedz baltu papīru vēstulei un šķēres, lai varētu izgriezt aploksni.

- Ar labu nakti, monsieur Kokonna, - la Mols atvadījās un, pagriezies pret saimnieku, piebilda: - Lūdzu, pavadiet mani uz manu istabu. Labu veiksmi, mans draugs!

Un la Mols viesnīcnieka pavadībā pa riņķveida kāpnēm devās augšā uz savu istabu. Kad viņi bija pazuduši, noslēpumainais svešinieks saķēra Kokonnu aiz rokas un, pievilcis viņu pie sevis, steidzīgi čukstēja:

- Vairākas reizes jūs tikko neizpaudāt noslēpumu, no kura ir atkarīgs visas valsts liktenis. Hurjēra kungs jūs laikā pārtrauca. Vēl vienu vārdu un es būtu jūs nošāvis! Par laimi, tagad mēs esam vieni. Klausieties!

- Kas jūs esat? - jautāja Kokonna. - Kāpēc jūs atļaujaties runāt ar mani tik pavēlošā balsī?

- Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par Morvelu?

- Par to, kurš šāva uz admirāli?

- Un to, kas nogalināja de Muī?

- Protams, ka esmu dzirdējis.

- Morvels esmu es!

- Jūs? - iesaucās Kokonna.

- Bet tagad klausieties.

- Protams, es klausīšos.

- Klusu! - pielicis pirkstu pie lūpām, Morvels čukstēja.

Kokonna kļuva uzmanīgs. Līdz viņiem atlidoja aizveramu durvju

troksnis.Tad aizvērās kādas citas durvis un noskrakšķēja aizbīdnis. Pēc īsa brīža parādījās saimnieks. Viņš steidzīgi piegāja pie Kokonnas un Morvela, uzaicināja tos apsēsties un arī pats apsēdās.

- Viss ir aizslēgts, - viņš teica Morvelam. - Tagad jūs varat runāt.

Senžermenokseruā tornī pulkstenis nosita vienpadsmit. Morvels skaitīja

nakts klusumā grūtsirdīgi skanošos sitienus un, kad pēdējais izgaisa, pagriezās pret Kokonnu.

- Monsieur, - viņš jautāja pjemontietim, kurš apmulsis vēroja abu līdzbiedru vairīgo uzmanību, - vai jūs esat īsts katolis?

- Domāju, ka jā, - Kokonna atbildēja.

- Vai jūs esat padevīgs karalim?

- Ar sirdi un dvēseli. Tā jautādams, jūs mani apvainojat.

- Neķildosimies par to. Jūs nāksiet mums līdzi.

- Kur?

- Vienalga, kurp. Mēs jūs vedīsim. No tā ir atkarīgs jūsu liktenis, kas zina - varbūt arī dzīvība.

- Es atgādinu, ka pusnaktī man jābūt Luvrā.

- Uz turieni mēs arī iesim.

- Mani gaida hercogs Gīzs.

- Mūs tāpat.

- Man ir īpaša parole, - turpināja Kokonna, mazliet aizvainots, ka arī Morvelam un maitre la Hurjēram hercogs licis ierasties audiencē tāpat kā viņam.