Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Tai brīdī, kamēr Margerita devās lejā pa kāpnēm, hercogs Indriķis Gīzs, kuru viņa nebija redzējusi kopš savu kāzu dienas, atradās karaļa kabinetā. Uz minētajām kāpnēm pusceļā bija pagrieziens ar nelielu laukumiņu. No tā slepenas durvis veda uz kabinetu, kurā patlaban bija hercogs Gīzs. Trepju laukumiņš un durvis izgāja uz gaiteni, kas stiepās līdz pat karaļa mātes Katrīnas Mediči istabām.

Katrīna Mediči bija viena. Viņa sēdēja pie galda, elkoni uzlikusi uz lielas lūgšanu grāmatas, bet zodu atbalstījusi rokā, kura, pateicoties florencieša Renē kosmētikas mākslai, bija vēl diezgan daiļa. Renē pie karalienes mātes veica divus pienākumus: viņš bija kosmētiķis un nāves zāļu maisītājs. Indriķa II atraitne valkāja sēru drēbes, kuras viņa kopš vīra nāves nekad nenovilka. Viņa bija jau piecdesmit trīs gadus veca, bet miesas pilnīguma un maiguma dēļ izskatījās vēl ļoti skaista. Tāpat kā viņas tērps arī istaba atstāja iespaidu, ka šeit dzīvo atraitne. Mēbeles, aizkari, sienas, - viss bija ieturēts tumšā, drūmā noskaņā. Tikai virs baldahīna, kas klāja karalienes troni, bija uzzīmēta gaiša varavīksne ar Franciska I veltījumu: "Viņā savienota gaisma un skaidrība." Uz troņa krēsla gulēja Katrīnas mīlulis sunītis Fcbs, kuru viņai bija dāvinājis Navarras Indriķis. Māte karaliene sēdēja, dziļās domās nogrimusi, un vārgs, nenoteikts smaids atplaiksnīja viņas sārtajās lūpās. Negaidīti aizkari pavērās un aiz tiem parādījās bāla vīrieša seja.

- Nu iet pavisam bēdīgi, - ienācējs teica.

Katrīna pacēla galvu un ieraudzīja hercogu Gīzu.

- Kāpēc? - viņa jautāja. - Ko jūs, Indriķi, gribat ar to teikt?

- Es gribu teikt, ka karalis pārāk mīlinās ap šiem nolādētajiem hugenotiem, un ja mēs gaidīsim viņa piekrišanu mūsu lielajam pasākumam, mums vajadzēs gaidīt ilgi, varbūt pat mūžīgi.

- Bet kas tad ir noticis? - jautāja Katrīna.

Viņas seja kā arvien bija pavisam mierīga, kaut gan vajadzības gadījumā viņa varēja tai piešķirt jebkuru izteiksmi.

- Es nupat karalim jau divdesmito reizi vaicāju, vai mums vēl ilgi būs jācieš rupjības, kādas sev atļaujas hugenotu kungi kopš viņu dievinātā admirāļa ievainošanas?

- Un ko mans dēls atbildēja? - Katrīna jautāja.

- Viņš atteica: "Hercog, tauta ir pārliecināta, ka jūs esat vainojami mana otrā tēva, admirāļa, noslepkavošanas mēģinājumā. Aizsargājieties, kā nu mākat! Ja kāds iedomāsies mani apvainot, es pats sevi pratīšu aizsargāt." Pēc šiem vārdiem viņš devās barot savus suņus.

- Vai jūs nemēģinājāt viņu aizturēt?

- Mēģināju, bet velti. Uzmetis man savu savādo skatu, viņš atbildēja jums tik labi pazīstamā tonī: "Mani suņi, hercog, ir izsalkuši. Es negribu tiem likt gaidīt: tie nav cilvēki." Tad es devos šurp, lai pastāstītu to jums.

- Jūs izdarījāt pareizi, - sacīja māte karaliene.

- Kā mums tagad rīkoties?

- Pamēģināsim vēlreiz.

- Bet kas to uzņemsies?

- Es. Vai karalis ir viens pats?

- Nē. Grāfs Tavanna ir pie viņa.

- Uzgaidiet mani šeit. Vai vislabāk nāciet man līdzi, tikai ienāciet mazliet vēlāk.

Katrīna piecēlās un devās uz karaļa mīluļu kurtu istabu, kur tie valstījās pa samta spilveniem un turku grīdsegām. Uz sklandām, kas bija piestiprinātas pie sienas, gulēja vairāki skaisti vanagi, ar kuriem Kārlis IX medīja putnus Luvras un Tiljerī dārzos.

Ceļā māte karaliene piešķīra sejai izteiksmi, kas bija piemērota šim gadījumam: tagad tā bija bāla un ciešanu apēnota. Acīs mirdzēja asaras. Klusām viņa piegāja pie karaļa, kas ar pārlauztiem pīrāgu gabaliem baroja savus suņus.

- Mans dēls! - Katrīna sacīja tik pārliecinoši drebošā balsī, ka karalis satrūkās.

- Kas jums kait? - ātri pagriezies, viņš jautāja.

- Mans dēls, - atsāka Katrīna, - es atnācu lūgt jūsu atļauju pārvietoties uz kādu no tavām pilīm. Vienalga, uz kuru! Tikai tālāk no Parīzes.

- Kāpēc, madamel - prasīja Kārlis IX, pavērsdams pret Katrīnu savas tumšās acis, kuras reizēm kļuva tik dzeldīgas.

- Tāpēc, ka man ik dienu jāpacieš hugenotu apvainojumi. Tāpēc, ka vēl šodien viņi jums draudēja jūsu pilī. Es to nevaru paciest!

- Bet viņi taču gribēja nogalināt admirāli, madame, - karalis pārliecinoši atbildēja. - Riebīgs nelietis šiem nelaimīgajiem jau nonāvēja varonīgo de Muī. Karaļvalstī jāvalda taisnībai!

- O, mans dēls, par to nerūpējaties, - atteica Katrīna. - Ja jūs vilcināsities izpildīt viņu prasības, viņi pratīs tās iegūt citādā ceļā: šodien viņi atriebsies hercogam Gīzam, rit - man, parīt - jums! Ak, mans dēls, vai jūs vēl līdz šim laikam nenojaušat, pēc kā hugenoti tiecas? - Katrīna jautāja, vairs neslēpdama savu naidu. - Tagad vairs nav runa par Fransuā Gīza noslepkavošanu, par admirāļa nogalināšanas mēģinājumu, ne par katoļu vai protestantu reliģijām, bet gan par Indriķa II dēla nomaiņu pret Antoniju Burbonu.

- Diezgan, mātes kundze, diezgan runāts! - karalis viņu pārtrauca. - Jūs kā aizvien visu pārāk pārspīlējat!

- Ko jūs esat nodomājis darīt, mans dēls?

- Nogaidīt, mātes kundze, nogaidīt! Šai vārdā slēpjas cilvēces gudrība. Vislielākais, visvarenākais un visgudrākais cilvēks arvien būs tas, kurš prot gaidīt.

- Tādā gadījumā gaidiet! Es tam nepiekrītu!

To teikusi, Katrīna palocījās un devās uz durvju pusi.

Kārlis IX viņu aizturēja.

- Kas lad, jūsuprāt, būtu jādara? - viņš jautāja. - Es vispirms gribu būt taisnīgs un nevienu nevēlos apvainot.

Katrīna pienāca tuvāk.

- Nāciet šurp, grāf, - viņa aicināja Tavannu, kas glāstīja vanagu, - un pasakiet karalim, kas pēc jūsu ieskatiem būtu darāms.

- Vai jūsu majestāte to man atļauj? - Tavanna jautāja karalim.

- Saki vien, Tavanna!

- Ko jūs, majestāte, dariet medībās, kad jums virsū drāžas mežacūka?

- Velns lai parauj, grāf! Es viņu sagaidu un iegrūžu tai kaklā šķēpu.

- Lai neļautu sevi ievainot, - piebilda Katrīna.

- Un lai papriecātos, - karalis iesmējās.

Šais smieklos izskanēja reizē drošsirdība un nežēlība. - Bet izpriecas dēļ es nenogalināšu hugenotus. Viņi man ir tādi paši pavalstnieki kā katoļi.

- Mans dēls, - atteica Katrīna, - tādā gadījumā jūsu hugenoti izdarīs to pašu, ko mežacūka, ja tai kaklā nciedur šķēpu: viņi nogāzīs jūs no troņa.

- O, jums tā šķiet, madamel - karalis sacīja tik vienaldzīgā balsī, pēc kuras varēja saprast, ka viņš mātes apgalvojumam nepievērš lielu vērtību.

- Vai lad jūs šodien nesatikāties ar Muī un hugenotiem?

- Protams, ka satikos! Es viņus nesen kā atlaidu. Bet es de Muī prasību atzīstu par taisnīgu. Viņš man lūdza sava tēva un admirāļa slepkavas nāvi. Mēs taču solījām arī Montgomerī par mana tēva, jūsu laulātā drauga, nāvi, kaut gan tur bija vainīga tikai nejaušība.

- Labi, monsieur, - Katrīna aizvainota atbildēja, - pārtrauksim šo sarunu. Jūsu majestāti sargā Dievs, kas jums devis spēku, gudrību un drosmi. Es esmu vārga sieviete, kuru Dievs sodījis par grēkiem, tāpēc

es ari baidos.

Pēc šiem vārdiem Katrīna atkal palocījās un devās prom, pamādama hercogam Gīzam, kas jau iepriekš bija ienācis istabā, lai vēlreiz mēģinātu karali pārliecināt.

Kārlis IX nolūkojās uz aizejošo māti, bet neaicināja to atgriezi ies. Kad viņa bija aizgājusi, viņš sāka svilpol savu mednieku dziesmiņu un no jauna nodarboties ar saviem suņiem.