Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Manai mātei piemīt īsti karaliska stūrgalvība, - viņš pēc neilga brīža iesmējās. - Viņa nepazīst"saubu. Vai tad var nogalināt vairākus dučus hugenotu tikai tāpēc, ka viņi man prasījuši atjaunot taisnību? Galu galā viņiem taču ir tiesības to darīt!

- Vairākus dučus! - nomurmināja hercogs Gīzs.

- O, jūs esat šeit, hercog! - sacīja karalis, izlikdamies, ka viņu likai tagad ir ieraudzījis. - Jā, vairākus dučus! Jauks zaudējums! Ak, ja kāds atnāktu pie manis un teiktu: "Kungs, jūs izglābsities uzreiz no vairākiem ienaidniekiem. Rīt no viņiem vairs neviens nebūs dzīvs un neviens nevarēs jums pārmest viņu nāvi." O, tas būtu pavisam kas cits!

- Bet ja jūsu majestātei patiesi kāds saka: "Kungs, rīt jūs izglābsities no visiem saviem ienaidniekiem?", - hercogs Gīzs jautāja.

- Ar kāda svētā palīdzību tad šis brīnums varētu notikt?

- Sire, šodien ir 24. augusts. Tātad - ar Svētā Bērtuļa palīdzību.

- Jauks svētais, - atbildēja karalis. - Viņš, vēl dzīvs būdams, ļāva sev novilkt ādu.

- Jo labāk. Savās ciešanās viņš būs iemācījies ienīst savas bendes.

- Un jūs, svaini, jūs ar savu glīto zobenu, kam zelta roksargs, domājat līdz rītam nogalināt desmittūkstoš hugenotu? Velns lai parauj! Jūs protat jokot, monsieur Gīz!

Un karalis atkal dīvaini iesmējās. Šajos smieklos pavīdēja kaut kas ļauns.

- Majestāte, - turpināja Gīzs, necilvēcīgo smieklu dēļ nodrebēdams, - sakiet tikai vārdu, tikai vienu vārdu, dodiet tikai zīmi un viss būs izdarīts! Mēs būsim divdesmit pret vienu!

- Svaini, ja jūs esat tik stipri, ko jūs man dziediet pie auss vienu un to pašu? Dariet kā ziniet, bet mani lieciet mierā!

Un karalis atkal atgriezās pie saviem suņiem. Tai brīdī pavērās priekškars un parādījās Katrīna.

- Viss sākās labi, - viņa čukstēja hercogam. - Ne soli atpakaļ, viņš piekāpsies!

Priekškars nolaidās, un Katrīna pazuda. Kārlis viņu neredzēja, vai arī izlikās neredzam.

- Bet man tomēr jāzina, - hercogs turpināja iesākto, - ka, rīkojoties pēc saviem ieskatiem, es daru pa prātam arī jūsu augstdzimtībai.

- Jūs man liekat nazi pie rīkles! Bet ar to jūs neko nepanāksit. Es taču esmu karalis.

- Vēl nē, majestāte, bet, ja jūs gribat, rit jūs būsit karalis.

- O! - iesaucās karalis. - Vai tāpēc jānogalina Navarras karalis un princis Kondē? Šeit… manā Luvras pili? O! Ja tas notiktu kaut kur citur, tad… - viņš tikko dzirdami izdvesa.

- Sire\ - attrauca hercogs. - Viņi šonakt te nebūs. Viņi abi kopā ar jūsu brāli Alansonas hercogu gatavojas doties uz pilsētu.

- Tavann! - karalis nepacietīgi sacīja, neparasti veikli izlikdamies, ka ir nokaitināts. - Beidz mocīt suni! Aktēv, šurp!

Un Kārlis IX, nevēlēdamies uzklausīt hercogu, izgāja no istabas, atstādams Tavannu un hercogu Gīzu neziņā.

Pa to laiku Katrīnas istabā risinājās citi notikumi. Ieteikusi Gīzam neatkāpties, viņa atgriezās savos apartamentos. Tur jau gaidīja viņas parastie vakara viesi.

Aiziedama pie karaļa ar skumju seju, Katrīna atgriezās jautra un smaidīga. Viņa ļoti laipni patērzēja ar savām galma dāmām un kavalieriem un pamazām tos visus atlaida.

Palikusi divatā ar savu jaunāko meitu Margeriiu, Katrīna vairākkārt gatavojās kaut ko sacīt, bet ik reizi viņu nomāca drūmas domas Un vārdi nenāca pār lūpām.

Pēkšņi atvērās priekškars un ienāca Navarras Indriķis.

Klēpja sunītis nolēca no troņa un pieskrēja pie viņa.

- Tas esat jūs, mans dēls? - nodrebēdama jautāja Katrīna. - Vai jūs ēdīsit vakariņas Luvrā?

- Nē, madame, - atbildēja Indriķis. - Kopā ar hercogu Alansonu un grāfu Kondē es tūdaļ došos prom. Es cerēju viņus sastapt pie jums.

Katrīna pasmaidīja.

- Ejiet vien, kungi, ejiet! Vīrieši ir laimīgi, - viņi var iet, kurp vien tīk. Vai nav taisnība, mana meita?

- Protams, - atbildēja Margerita. - Nav nekā labāka par brīvību!

- Liekas, jūs gribat sacīt, ka es ierobežoju jūsu brīvību? - Indriķis jautāja, palocīdamies viņas priekšā.

- Nē, tā es nedomāju. Es nerunāju par sevi, es runāju par sievietēm vispār.

- Mans dēls, varbūt jūs redzēsit admirāli? - Katrīna vaicāja.

- Varbūt.

- Aizejiet pie viņa. Tas būs labs paraugs citiem. Bet rīt man pastāstiet par viņa veselību.

- Es aiziešu pie viņa, madame, ja jūs to vēlaties.

- Es neko nevēlos… Kas tur ir?… Atraidiet, atraidiet!

Indriķis steidzās pie durvīm, lai izpildītu Katrīnas Vēlēšanos, bet viņš vēl nepaspēja tās sasniegt, kad aizkars atvērās un parādījās baroneses dc Sovas blondā galviņa.

- Madame, - viņa teica, - ieradies parfimērs Renē.

Katrīna pameta uz Navarras Indriķa pusi zibenīgu skatu.

Jaunā prinča seja piesarka, bet tad nobāla: baronese bija minējusi viņa mātes slepkavas vārdu. Negribēdams izrādīt savu uztraukumu, viņš piegāja pie loga.

Klēpja sunītis iesmilkstējās.

Istabā ienāca divas personas. Vienu no tām pieteica, otrai bija tiesības ienākt bez iepriekšējas pieteikšanās.

Pirmais bija parfimērs Renē. Zemu klanīdamies, ar florencicšu kalpiem piemītošo pazemību viņš piegāja pie Katrīnas un atvēra kārbiņu, kuru turēja rokās. Visās kārbiņas nodaļās atradās pudelītes un pulveri.

Otrā bija Margeritas vecākā māsa Lotringas hercogiene. Bāla un dreboša viņa ienāca pa karaļa kabineta mazajām, slepenajām durvīm. Baidīdamās, ka viņu nepamana Katrīna, kura kopā ar baronesi de Sovu aplūkoja Renē atnestās kārbiņas saturu, viņa piegāja pie Margeritas un nosēdās tai blakus. Turpat, pieri rokās atspiedis, stāvēja arī Navarras karalis. Likās, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties un atgūt pašsavaldīšanos.

Tai brīdi Katrīna pagriezās.

- Mana meita, - viņa teica Margeritai, - tu vari doties uz savām istabām. Bet jūs, mans dēls, variet iet priecāties!

Margerita piecēlās, bet Indriķis devās pie loga.

Lotringas hercogiene saķēra māsu aiz rokas.

- Neaizej, - viņa ātri un tikko saklausāmi čukstēja, - neaizej! Hercogs Gīzs lūdza mani tevi brīdināt. Tu viņam izglābi dzīvību, tagad viņš grib glābt tavu.

- Klaudija, ko tu runā? - pavērsusies pret viņu, jautāja Katrīna.

- Neko, mātes kundze!

- Tu kaut ko čukstēji Margeritai.

- Es tikai novēlēju viņai labu nakti un nodevu Nevērās hercogienes sveicienu.

- Bet kur ir daiļā hercogiene pati?

- Viņa atrodas pie sava svaiņa hercoga Gīza.

Katrīna neuzticīgi paskatījās uz meitu un savilka uzacis.

- Nāc šurp, Klaudija! - viņa teica.

Hercogiene paklausīja. Katrīna saņēma viņas roku.

- Ko tu viņai teici? - viņa čukstēja, saspiezdama meitas roku tik stipri, ka tā aiz sāpēm gandrīz vai iekliedzās.

- Madame, - savu sievu uzrunāja Indriķis, kurš nebija atstājis nepamanītu nevienu Margeritas, karalienes vai Klaudijas kustību, - vai jūs neatļausit noskūpstīt jūsu roku un atvadīties?

Margerita izstiepa drebošo roku.

- Ko hercogiene jums teica? - pieliecies viņas rokai, Indriķis klusu jautāja.

- Lai es neaizeju. Dieva dēļ, neaizejiet arī jūs!

Šais vārdos bija jaušams tikai niecīgs norādījums par kaut kādām briesmām, bet ar šiem vārdiem pietika, lai Indriķis saprastu, ka runa ir par sazvērestību.

- Tas vēl nav viss, - sacīja Margerita. - Lūk, vēstule, kuru atnesa kāds Provansas muižnieks.

- De la Mols?

- Jā.

- Pateicos, - atbildēja Indriķis, saņemdams vēstuli un paslēpdams to uz krūtīm. Tad, pagājis nost no savas apmulsušās sievas, viņš devās pie florencieša un uzlika tam roku uz pleca.