Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kokonna nopūtās.

- Es tūlīt atgriezīšos! - la Hurjērs iesaucās. - Pagaidiet mani!

- Mordieu, - Kokonna norūca. - Viņš nomocīs un varbūt pat apzags šo nabaga jaunekli. Iešu viņam līdzi.

Kokonna sekoja la Hurjēram un drīz vien to panāca. Ejot pa kāpnēm, cienījamais maitre acīmredzot kjuva domīgs, jo viņa solis kļuva aizvien lēnāks. Kad viņš nonāca pie durvīm, uz ielas atskanēja vairāki šāvieni. La Mols tūlīt izlēca no gultas.

- Velns lai parauj! - viegli samulsis, la Hurjērs nomurmināja. - Liekas, viņš ir pamodies.

- Liekas gan, - noteica Kokonna.

- Vai tagad viņš aizsargāsies?

- Noteikti! Bet, ja nu viņš jūs nogalina, monsieur Hurjēr? Tas būtu jauki!

- Hm! - noņurdēja viesnīcnieks.

Bet atcerējies, ka viņam rokā ir kārtīga arkebūza, viņš saņēma dūšu un ar spēcīgu kājas spērienu atgrūda durvis. Aiz gultas pilnīgi apģērbies, bet ar kailu galvu stāvēja la Mols. Zobos viņš turēja zobenu, bet katrā rokā pa pistolei.

- O! - iesaucās Kokonna. - Tas jau kļūst interesanti, la Hurjēra kungs! Nu, sāciet vien! Uz priekšu!

Mailre la Hurjērs atbildes vietā mērķēja uz jaunekli. Bet la Mols vēroja viņa kustības un, šāvienam atskanot, nokrita uz ceļiem. Lode lidoja pāri viņa galvai.

- Nāciet pie manis! - kliedza la Mols. - Pie manis, monsieur Kokonna!

- Nāciet pie manis, monsieur Morvel! - sauca saimnieks.

- Goda vārds, monsieur la Mol, es jums nevaru palīdzēt, - Kokonna sacīja. - Solu tikai vienu, ka es nepiedalīšos cīņā pret jums. Pēc karaļa pavēles šonakt apšauj visus hugenotus. Aizsargājaties kā protat!

- O, nodevēji, slepkavas! Tad tādi jūs esat! Labi, mēs vēl redzēsim!

Un la Mols nomērķējis izšāva ar vienu pistoli. La Hurjērs, acis no

viņa nenolaizdams, palēca sāņus, bet Kokonna, negaidīdams uzbrukumu, palika uz vietas un lode ieskrambāja viņam plecu.

- Mordieu - viņš izsaucās, griezdams zobus. - Ja jūs tā, tad cīnīsimies. Tu pats to gribēji!

Un, paķēris rapieri, viņš metās virsū la Molam. Ja viņš būtu viens, la Mols nebūtu atteicies no cīņas, bet aiz Kokonnas muguras, bisi lādēdams, stāvēja maitre la Hurjērs un pa trepēm, pa četriem pakāpieniem uzreiz, augšā lēkšoja Morvels. La Mols ieskrēja otrā istabā, aiztaisīdams durvis ar aizbīdni.

- O, nelietis! - dauzīdams durvis ar sava rapiera rokturi, nikni iesaucās Kokonna. - Pagaidi, pagaidi! Mans zobens cirtīs tavā miesā tikpat daudz brūču, cik ekiju tev zaudēju kāršu spēlē! Es nācu tevi glābt no ciešanām, lai neļautu tevi apzagt! Bet tu pateicības vietā šauj uz. mani! Pagaidi tikai, es tev atmaksāšu!

Tai brīdī la Hurjērs piegāja pie durvīm un izgāza tās ar savas arkebūzas laidi. Kokonna metās istabā un ar degunu gandrīz vai iedrāzās sienā. Logs bija vaļā un istaba - tukša.

- Viņš ir izlēcis pa logu, - sacīja saimnieks. - Droši vien viņš būs mazliet sadauzījies. Tas taču ir ceturtais stāvs.

- Bet var būt, ka viņš paglābies uz blakusnama jumta, - teica Kokonna, uzlēkdams uz palodzes un gatavodamies izlēkt uz stāvā, smailā jumta. La Hurjērs un Morvels saķēra viņu un ievilka atpakaļ istabā.

- Jūs laikam esat prātu zaudējis? - viņi reizē izkliedza. - Nomierinieties! - sacīja Morvels. - Ja viņš nebūs nosities, tad viņš būs jau labā gabalā. Nāciet līdzi! Aizbēgušā hugenota vietā jūs atradīsit tūkstoš citu.

- Jums taisnība! - Kokonna piekrita. - Nāvi hugenotiem! Es gribu atriebt, un jo ātrāk, jo labāk!

Ar šiem vārdiem viņš metās ārā pa durvīm. Morvels un viesnīcnieks viņam sekoja.

- Pie admirāļa! - kliedza Morvels.

- Pie admirāļa! - atkārtoja Kokonna. - Lai notiek tā, kā jūs vēlaties!

Atstādami viesnīcu Greguāra un pārējo kalpu apsardzībā, viņi visi trīs

steidzās uz admirāļa hoteli Betīza ielā. Spožā gaisma un šāvienu ugunis rādīja viņiem ceļu.

- Kas tas par cilvēku? - Kokonna pēkšņi iesaucās. - Viņam nav kamzoļa un cepures.

- Tas droši vien kāds hugenots, kas pūlas paglābt savu dzīvību, - atbildēja Morvels.

- Šaujiet uz viņu! Šaujiet! - kliedza Kokonna. - Jums ir arkebūzas.

- Lai nu paliek, - Morvels noraidīja. - Es pataupīšu savu šāvienu labākam medījumam.

- Tad šaujiet jūs, Hurjēr!

- Pagaidiet, pagaidiet, tūlīt! - viesnīcnieks atbildēja, jau mērķēdams.

- Nu ja - pagaidiet! Bet viņš pa to laiku aizbēgs! - Kokonna kliedza un metās ķert hugenotu, kuru nebija grūti panākt, jo viņš bija ievainots.

Bet, kad Kokonna pieskrēja pie viņa un, negribēdams uzbrukt tam no muguras, uzsauca: "Pagriezies, pagriezies!" - atskanēja šāviens. Lode nodūca pjemontietim gar ausi un ievainotais nokrita kā aizšauts zaķis, kuru ātra skrējiena laikā bija ķēris mednieka šāviens.

Aiz Kokonnas muguras atskanēja gaviļu kliedziens. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka la Hurjērs vicina savu arkebūzu.

- Nu, šoreiz man ir gadījies laimīgs ķēriens! - viesnīcnieks sauca.

- Jā, bet jūs gandrīz vai nošāvāt mani, - Kokonna paskaidroja.

- Sargieties, grāf, sargieties! - la Hurjērs uzkliedza.

Kokonna palēca sāņus. Ievainotais bija piecēlies uz ceļiem un, atriebībā zvērodams, gatavojās viņam durt ar dunci. Viesnīcnieka brīdinājums nāca īstā laikā.

- O, čūska! - Kokonna iekliedzās.

Un, uzklupis ievainotajam, viņš tam trīsreiz savu zobenu iegrūda krūtīs līdz pat rokturim.

- Tagad steidzamies pie admirāļa! - viņš teica, atkāpdamies no hugenota, kurš vēl cīnījās ar nāvi. - Pie admirāļa!

Un viņi visi trīs turpināja ceļu.

Pils, kurā dzīvoja admirālis, atradās Betīza ielā. Šis milzīgais nams ar diviem spārniem stāvēja pagalma dziļumā. Sienā, kas to apņēma, bija vārti un divas spraišļotas durtiņas.

Pili tai brīdī ielenca šveicieši, kareivji un pilsoņi. Visi bija bruņojušies ar zobeniem, šķēpiem vai arkebūzām; turklāt daži no viņiem kreisajā rokā turēja aizdegtas lāpas, kuras uz apkārtējo ainu meta drebošu, baisu gaismu. Atbilstoši tam, kā kustējās rokas, gaisma brīžiem apgaismoja ielu, brīžiem atplaiksnījās uz sienām vai apspīdēja dzīvo, viļņojošos ļaužu jūru, pār kuru kā zibeņi šaudījās šur un tur lāsmojošie ieroči. Ap pili un apkārtējās ielās bija redzami drausmīgi skati. Skanēja griezīgi kliedzieni, sprāga šauteņu šāvieni. Brīžiem apgaismotajā laukumā, kur pulcējās dēmonisks pūlis, parādījās bāls, pusapģērbts, noasiņojis hugenots un tūlīt pazuda, aizbēgdams kā aizšauts briedis.

Trīs mūsu paziņas, kuru baltie krusti bija redzami jau no tālienes, uzņēma ar priecīgiem saucieniem. Pēc mirkļa viņi jau atradās biezā, krācošā ļaužu - asinskāro kurtu - bara vidū. Tas viņiem izdevās tikai tāpēc, ka pa priekšu gāja Morvels, kuru daudzi pazina un laida cauri, bet aiz viņa spraucās Kokonna un la Hurjērs. Drīz vien viņi visi atradās pils pagalmā. Vārti un durtiņas bija izgāzti.

Pagalma vidū stāvēja cilvēks, kuru visi cienīja un tāpēc gāja viņam garām ar līkumu. Šis cilvēks, atbalstījies uz rapiera, uzmanīgi vēroja balkonu zem fasādes galvenā loga, piecdesmit pēdu augstumā no zemes. Šis cilvēks nepacietīgi dauzīja kāju pret pagalma bruģi un laiku pa laikam vērsās ar jautājumu pie kāda no tuvāk stāvošajiem.

- Vēl aizvien nekā, - viņš noņurdēja. - Neviens nenāk. Viņu droši vien būs brīdinājuši, un viņš būs aizbēdzis. Kā jūs domājat, de Gast?

- Tas nav iespējams, jūsu gaišība.

- Kāpēc ne? Jūs pats teicāt, ka dažas minūtes pirms mūsu ierašanās kāds cilvēks bez cepures, ar kailu zobenu rokā, lielā steigā pieskrējis pie hoteļa, pieklauvējis un viņu ielaiduši?