Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

La Mols atvēra acis.

- Mans Dievs, - viņš čukstēja, - kur cs esmu?

- Drošībā! Nomierinieties! Jūs esat glābts! - Margerita atbildēja.

La Mols lēni paskatījās uz karalieni un izdvesa:

- O, cik jūs daiļa!

Un kā apreibis no jaunās sievietes skaistuma, viņš atkal aizvēra acis un ievaidējās.

Margerita viegli iekliedzās.

- O, mans Dievs! Mans Dievs! - viņa lūdzās. - Apžēlojies par viņu!

Tai brīdī pie gaiteņa durvīm kāds spēcīgi pieklauvēja.

Balstīdama la Molu aiz pleciem, Margerita piecēlās.

- Kas tur ir? - viņa jautāja.

- Madame, madame, tā es, - atbildēja sievietes balss. - Es, Nevērās hercogiene.

- Anrieta! - karaliene iesaucās. - Nebaidieties, grāf! Viņa nav bīstama, viņa ir mana draudzene.

La Mols ar lielām pūlēm pacēlās uz viena ceļa.

- Pieturieties pie kaut kā, kamēr cs atvēršu durvis, - Margerita sacīja.

La Mols atbalstījās ar roku pret grīdu un beidzot viņam izdevās noturēt

līdzsvaru.

Margerita piegāja pie durvīm, bet tūliņ atrāvās atpakaļ. Ārpusē iežvadzējās ieroči.

- Vai tu neesi viena? - viņa jautāja.

- Nē, man līdzi ir svaiņa, hercoga Gīza, iedotie divpadsmit kareivji.

- Hercogs Gīzs! - la Mols čukstēja. - Ak, slepkava! Slepkava!

- Klusu! Ne vārda! - Margerita brīdināja.

Un viņa pārskatīja istabu, meklēdama, kur paslēpt ievainoto.

- Dodiet man zobenu vai dunci! - la Mols lūdzās.

- Jūs gribat aizsargāties? Velti. Vai tad jūs nedzirdējāt? Viņi būs divpadsmit pret vienu.

- Es negribu aizsargāties. Ierocis man vajadzīgs, lai viņu rokās es nenokļūtu dzīvs.

- Nē, nē! - atteica Margerita. - Es jūs izglābšu. Ejiet tur, kabinetā! Pasteidzieties!

La Mols ar mokām piecēlās un ar Margeritas palīdzību aizvilkās līdz kabinetam.

- Neviena kliedziena, neviena vaida vai nopūtas! Citādi jums beigas, - karaliene čukstēja.

Tad viņa aizvēra kabineta durvis un aizslēdza tās, atslēgu paslēpdama savā somiņā pie jostas. Tad, uzmetusi plecos manto,viņa atvēra durvis. Nevērās hercogiene metās viņai ap kaklu.

- Vai ar jums nekas ļauns nav noticis? - viņa jautāja.

- Nē, nekas, - atbildēja Margerita, vīstīdamās manto, lai slēptu asinīm notraipīto kleitu.

- Paldies dievam! Bet viena jūs šeit nevarat palikt. Hercogs Gīzs nodeva rīcībā divpadsmit kareivjus, kas pavadīs mani uz pili. Sis bars manai apsardzei ir par lielu, sešus no viņiem es atstāšu jūsu majestātei. Šonakt seši hercoga kareivji ir vairāk vērti, nekā vesels karaļa miesassargu vads.

Margerita baidījās atteikties. Viņa pavēlēja kareivjiem novietoties gaitenī un atvadījās no hercogienes, kas pārējo sešu kareivju pavadībā devās uz hercoga Gīza pili, kurā viņa dzīvoja pēc vīra aizceļošanas.

Kokonna nebēga. Viņš atkāpās. La Hurjērs ari nebēga; viņš aizlaidās, ko kājas nesa. Pirmais aizskrēja kā tīģeris, otrais - kā vilks.

Tāpēc arī la Hurjērs jau atradās Scnžcrmēnas laukumā, kad Kokonna nule bija izgājis no pils.

La Hurjērs, atrazdamies ar savu arkebūzu bēgošā pūļa vidū, mazliet baiļojās, kad visapkārt svilpa lodes un pa logiem ārā krita līķi, kuri dažreiz bija pat sacirsti gabalos. Dūšīgais viesnīcnieks nolēma, cik ātri iespējams, atgriezties viesnīcā. Kad viņš no Averonas ielas nogriezās

Arbrsekas ielā, viņš satika šveiciešu un jātnieku vadus. Tos veda Morvels.

- Nu, mīļais! - iesaucās Morvels, kurš sevi mīlēja dēvēt par karaļa slepkavu. - Jūs jau dodaties uz mājām? Vai savu padarījāt? Velns lai parauj, ko gan jūs izdarījāt ar mūsu jauko pjcmonlicti? Ar viņu taču nenotika nekas ļauns? Būtu ļoti žēl; viņš turējās tik braši.

- Nē, liekas viņš izkļuva sveikā, - la Hurjērs atbildēja. - Drīz vien viņam jābūt pie mums.

- No kurienes jūs nākat?

- No Luvras, kur mūs, taisnību sakot, saņēma diezgan nelaipni.

- Kas?

- Alansonas hercogs. Vai viņš nav mūsējais?

- Alansonas hercogs nav nevienā pusē. Viņš interesējas tikai par sevi. Iesakiet tikai viņam izrēķināties ar saviem abiem vecākajiem brāļiem kā ar hugenotiem un viņš būs ar mieru, lai tikai sasniegtu vienu: nesakompromitētu sevi. Vai jums nepatiktu iet šiem ļaudīm līdzi, monsieur, Hurjēr?

- Kurp viņi dodas?

- Uz Montorgeilas ielu. Tur dzīvo kāds man pazīstams protestantu garīdznieks. Viņš ir precējies un viņam ir seši bērni. Šie atkritēji briesmīgi vairojas. Tur būs gards kumoss.

- Bet uz kurieni ejat jūs?

- O, man jānokārto kāda personīga darīšana.

- Dieva dēļ, nedariet to tikai bez manis, - atskanēja kāda balss, kura lika Morvelam nodrebēt. - Jūs zināt labas vietiņas, un es gribu iet jums līdzi!

- O, tas jau ir mūsu pjemontietis! - iesaucās Morvcls.

- Monsieur Kokonna, - la Hurjērs piebilda. - Es domāju, ka jūs man sekojat.

- Sātans un elle! Jūs skrējāt pārāk ātri un es nevarēju jūs panākt. Turklāt man bija jāapmet mazs līkums, lai iemeslu upē kādu riebīgu bērnu, kas skaļā balsī kliedza: "Nost katoļus, lai dzīvo admirālis!" Par nelaimi šis nelietīgais zēns, man šķiet, prata peldēt. Ja šos nožēlojamos atkritējus gribam iznīcināt, viņus vajadzētu apslīcināt kā kaķēnus, kamēr tie vēl akli!

- Lai nu paliek! Tātad jūs nākat no Luvras? - Morvels taujāja. - Jūsu hugenots laikam iebēga lur?

- Diemžēl, jā!

- Admirāļa pils pagalmā, kad viņš pacēla zobenu, es izšāvu uz viņu. Velns zina, kā gan cs varēju kļūdīties un netrāpīt!

- O, bet es nekļūdījos! - iesaucās Kokonna. - Es viņam plecā iecirtu tik dziļi, ka zobena asmens piecu collu platumā sārtojās asinīs… Es redzēju, ka viņš iekrita Margeritas skavās. Velns lai parauj, viņa ir skaista sieviete! Man nekas nebūtu pretī, ja šis puisis būtu beigts. Liekas, ka viņam nav slikta atmiņa un viņš būtu mans ienaidnieks uz visu mūžu.

Uz kurieni jūs tagad ejat?

- Vai jūs tiešām gribat nākt man Ildzi?

- Es negribu palikt vienā vietā, velns lai parauj! Esmu nogalinājis pavisam tikai trīs vai četrus neliešus. Kad es palieku mierā, man sāk sāpēt plecs. Uz priekšu! Uz priekšu!

- Kaptein! - Morvcls sacīja vada priekšniekam. - Dodiet man trīs kareivjus un ar pārējiem ejiet aizraidīt uz viņpasauli hugenotu sludinātāju.

Trīs šveicieši piebiedrojās Morvelam. Līdz Tiršapa ielai abi pulciņi gāja kopā. Pēc tam jātnieki un šveicieši turpināja ceļu pa Tiršapa ielu, bet Morvels, Kokonna, la Hurjērs un trīs kareivji nogriezās vispirms Feranēras ielā, tad Trusvašas ielā un iznāca uz Scnavuā ielas.

- Velns lai parauj, kurp jūs mūs vedat? - jautāja Kokonna, kuram bija apnicis tālais gājiens bez jebkādiem piedzīvojumiem.

- Mūs gaida jauns piedzīvojums, - Morvels paskaidroja. - Pēc admirāļa Teiiņī un prinču hugenotu nogalināšanas es jums kaut ko vēl labāku nevaru piedāvāt. Pacietieties! Mūsu piedzīvojums risināsies Dišoma ielā. Drīz vien mēs būsim tur.

- Sakiet, - Kokonna taujāja, - man liekas, ka šī iela nav tālu no tempļa?

- Jā. Kāpēc jūs par to vaicājat?

- Tāpēc, ka tur dzīvo kāds Lambērs Merkandons, kuram mans tēvs iedeva samaksāt parādu - simts rozenoblu. Nauda man ir kabatā.

- Tagad jums būs laba izdevība norēķināties ar savu aizdevēju, - Morvels atbildēja.

- Kā tā?

- Šodien nokārto visus vecos rēķinus. Vai jūsu Merkandons ir hugenots?

- O, saprotu! - Kokonna attrauca. - Liekas gan, ka viņš ir hugenots.

- Tss! Mēs esam klāt.