Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kaimiņu namos sāka vērties logi. Miermīlīgie jaudis tos tūdaļ atkal aizvēra, bet kareivīgākie paķēra musketes un arkebūzas un sāka šaudīt.

- Nāc pie inanis, varonīgais Merkandon! - uzsauca de Muī, mādams kādam vecim, kurš stāvēja hercogu Gīzu pilij pretējā nama logā un pūlējās saskatīt, kas notiek uz ielas.

- Jūs saucat palīgā, monsieur de Muī? - atsaucās sirmgalvis. - Vai jums uzbrūk?

- Man un jurns, visiem protestantiem! Lūk, pierādījums!

Tai pašā brīdī de Muī pamanīja, ka la Hurjērs mērķē uz viņu. Atskanēja šāviens. Bet jauneklis laikus paspēja noliekties un lode lidoja pāri viņa galvai, sašķaidīdama loga stiklu.

- Merkandons! - iesaucās Kokonna, kuru troksnis un burzma bija tā uztraukuši, ka viņš savai kreditoru bija pavisam piemirsis un atcerējās to tikai lad, kad dzirdēja de Muī vārdus. - Merkandons… Dišoma ielā… Tas ir viņš! Tātad tas ir viņa nams! Jo labāk, tagad mums katram būs savs darbs!

Kamēr Gīza pils sardze lauza de Muī nama durvis, kamēr Morvels pūlējās ar lāpu aizdedzināt māju, kamēr, durvis izlauzis, niknais pūlis sabruka iekšā un sāka tur savu nāves deju, Kokonna šai kņadā nepiedalījās. Viņš sameklēja lielu akmeni un mēģināja ar to izsist Merkandona nama durvis. Sirmgalvis to neievēroja, bet no arkebūzas turpināja šaut uz ielu.

Tukšajā un tumšajā ielā drīz vien kļuva gaišs kā dienā. Visur ņudzēja cilvēki - gluži kā skudras izjauktā skudrupūznī. No Monmoransas pils izskrēja muižnieku hugenotu pulciņš ar saviem kalpiem un draugiem. Viņi izmisīgi uzbruka Morvela kareivjiem un hercoga Gīza pils sardzei un ar savu piekritēju palīdzību, kuri šāva no logiem, piespieda tos atkāpties uz pili. Bēgošo ļaužu straume sev līdzi aizrāva ari Kokonnu, kas velti bija mēģinājis izlauzt Merkandona nama durvis. Tagad viņš piespiedās pie sienas un, izvilcis zobenu, sāka ne tikai aizsargāties, bet ari uzbrukt. Viņa niknie kliedzieni pārspēja cīņas troksni. Viņš cirta uz visām pusēm, nežēlodams ne ienaidnieku, ne draugu, kamēr ap viņu bija attīrīts pietiekami liels laukums. Katru reizi, kad viņa rapieris pāršķēla kāda krūtis un siltās asinis apšļāca rokas un seju, viņš platām, izvalbītām acīm, izplestām nāsīm un cieši sakostiem zobiem soli pa solim tuvojās durvīm, no kurām viņš bija parauts sāņus.

Pēc trakas sadursmes uz trepēm un vestibilā de Muī no sava degošā nama iznāca kā īsts varonis.

Vienā rokā viņam bija zobens, zobos duncis, bet ar otru roku de Muī balstīja savu puskailo, gandrīz jau samaņu zaudējušo mīļāko. Viņa ātri vicinātais zobens lāsmoja baltos un sarkanos gredzenos, atbilstoši tam - vai uz to krita mēness sudrabainā gaisma vai asiņaino asmeni apspīdēja lāpa. Morvels bēga. De Muī pietrenca la Hurjēru pie Kokonnas, kurš, la Hurjēru nepazīdams, uzbruka viņam ar zobenu. Nelaimīgais viesnīcnieks bija nokļuvis starp divām ugunīm un gaudīgi lūdzās pēc žēlastības. Šajā brīdī viņu ieraudzīja Merkandons un pēc baltās saites pazina to kā vienu no uzbrucējiem.

Atskanēja šāviens. La Hurjērs iekliedzās, novicināja rokas, atlaida šauteni un pēc veltīgām pūlēm nokļūt līdz sienai, kur varētu atbalstīties, novēlās uz mutes zemē.

De Muī izmantoja šo acumirkli, lai ieskrietu Parādes ielā un pazustu. Hugenotu uzvara bija tik pārliecinoša, ka Gīza ļaudis pasteidzās paslēpties hotelī un aizslēgt durvis, jo baidījās, ka protestanti viņiem varētu dzīties pakaļ.

No asiņu smakas un trokšņa Kokonnas uzbudinājums bija sasniedzis tādu pakāpi, kurā, it īpaši dienvidnieku, drošsirdība jau pārvēršas neprātā.

Viņš neko neredzēja un nedzirdēja, tikai juta, ka troksnis ausīs it kā paliek mazāks, bet seja un rokas sāk apžūt. Zobenu nolaidis, viņš palūkojās apkārt. Viņa tuvumā nebija neviena, izņemot kādu cilvēku, kas uz mutes gulēja asins peļķē.

Atpūsties Kokonnam ilgi nebija laika. Tiklīdz viņš gribēja pieiet pie gulošā cilvēka, kurā bija saskatījis la Hurjēru, tā atvērās durvis un pa tām izskrēja vecais Merkandons ar dēlu un diviem audžudēliem. Visi metās virsū pjemontietim.

- Lūk, viņš, lūk, viņš! - viņi vienā balsī iesaucās.

Kokonna stāvčja ielas vidū. Baidīdamies, ka četri cilvēki, kuri viņam vienlaikus uzbruka, viņu varētu ielenkt, Kokonna gluži kā kalnu kaza, kuru viņš ne vienu reizi vien kalnos bija vajājis, atlēca atpakaļ, piekļāvās hercogu Gīzu nama sienai un gatavojās aizstāvēties.

- Nu, Mcrkandona tētiņ! - viņš zobojās, - jūs mani laikam nepazīstat?

- O, nožēlojamais! - iesaucās vecais hugenots. - Gluži otrādi! Es tevi tūliņ pazinu. Un tu gribi mani nokaut! Mani, tava tēva draugu?

- Un viņa kreditoru, vai ne?

- Jā, viņa kreditoru, kā tu pats to apgalvo.

- Pareizi, - Kokonna atbildēja. - Tagad arī es gribu mūsu rēķinus nokārtot!

- Saķeriet viņu un sasieniet! - sirmgalvis pavēlēja saviem jaunajiem līdzbiedriem, kuri nekavējoties devās pie Kokonnas.

- Nesteidzieties, nesteidzieties! - Kokonna iesmējās. - Lai kādu sagūstītu, jāsaņem atļauja, bet jūs to esat aizmirsuši.

Pēc šiem vārdiem viņš uzbruka tuvākajam jauneklim un ar pirmo zobena cirtienu nocirta tam rokas delnu. Nelaimīgais ievaidējās un atkāpās.

- Viens jau gatavs! - Kokonna noteica.

Šajā brīdī logs, zem kura viņš stāvēja, čīkstēdams atvērās. Baidīdamies, ka sekos uzbrukums no tās puses, Kokonna atlēca no sienas. Viņš ieraudzīja nevis ienaidnieku, bet gan jaunu sievieti. Logā neparādījās nāves ierocis, bet - puķu pušķis. Ziedi nokrita pie viņa kājām.

- O, Kungs! Daiļā dāma! - viņš iesaucās.

Ar zobenu atdevis viņai godu, viņš noliecās, lai paceltu puķes.

- Sargies, varonīgo katoli, sargies! - dāma brīdināja.

Kokonna izslējās, bet Merkandona otrs audžudēls jau bija paspējis viņu ievainot otrā plecā.

Jaunā sieviete spalgi iekliedzās.

Pateicies un ar rokas mājienu viņu nomierinājis, Kokonna metās virsū pretiniekam. Viņš atsita cirtienu, bet asiņu paltī tam paslīdēja kāja. Kā tīģeris ar vienu lēcienu Kokonna uzklupa viņam un iegrūda krūtīs savu zobenu.

- Bravo, bravo! - dāma hercoga Gīza pils logā gavilēja. - Bravo, kavalieri! Es jums tūliņ atsūtīšu palīgā savus ļaudis.

- Nepūlieties velti, madamel - teica Kokonna. - Noskatieties mūsu cīņu līdz beigām, ja jums tas patīk, un jūs redzēsit, ka grāfs Anibals de Kokonna izrēķinās ar hugenotiem.

Tai mirklī vecā Merkandona dēls no pistoles izšāva uz Kokonnu. Viņš nokrita uz ceļiem. Dāma logā no jauna iekliedzās. Bet Kokonna tūdaļ atkal pielēca kājās. Viņš bija nokritis ceļos, tikai vairīdamies no lodes, kura atsitās pret sienu divu pēdu attālumā no skaistās skatītājas.

Tai pašā laikā no kāda Merkandona nama loga atskanēja nikni kliedzieni un kāda vecene, pēc baltā krusta un baltās pārsaitēs sazīmējusi Kokonnu kā katoli, svieda puķupodu, kas ķēra viņa kāju virs ceļa.

- Lūk, joks! - Kokonna izsaucās. - Viena met man puķes, otra apmētā ar podiem. Ja tā turpināsies, viņas sāks vēl izpostīt visas mājas!

- Paldies, vecenīt, paldies! - jauneklis kliedza.

- Labi, sieva, labi! - vecais Merkandons sauca. - Tikai pielūko, ka netrāpi mums!

- Pagaidiet, monsieur Kokonna, pagaidiet! - sacīja jaunā dāma Gīza hoteļa logā. - Es pavēlēšu šaut no logiem.

- Ko tās sievas te maisās! - Kokonna ņurdēja. - Vienas par, otras pret mani! Velns lai parauj, tam vienreiz jādara gals!

Cīņas vieta patiešām tagad izskatījās pavisam savādāk, acīmredzot beigas varēja sagaidīt visai drīz.