Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Tajā brīdī vestibilā iznāca hercogs Gīzs. Viņš bija paziņojis karalienei par admirāļa nāvi un tagad atkal devās uz slaktiņu.

- Indriķi! - Margerita iesaucās. - Kur ir Navarras karalis?

Hercogs izbrīnā paskatījās uz viņu, smaidīdams palocījās un, neko

neatbildējis, kareivju pavadībā izgāja no istabas.

Margerita pieskrēja pie kāda virsnieka, kurš devās prom no Luvras un pirms aiziešanas pavēlēja kareivjiem pielādēt arkebūzas.

- Kur ir Navarras karalis? - viņa jautāja. - Monsieur, kur ir Navarras karalis? i

- Nezinu, kundze, - virsnieks atbildēja. - Es nepiederu viņa majestātes pulkam.

- O, monsieur Tavann, monsieur Tavann! - iesaucās Margerita, ieraudzīdama garāmejošo Tavannu. - Tikai vienu vārdu… es jūs lūdzu!

Tavanna apstājās.

- Kur ir Navarras Indriķis? - Margerita jautāja.

- Šķiet, ka viņš kopā ar Alansonas hercogu un Kondē izgāja no Luvras, - Tavanna skaļi atbildēja. Tad viņš noliecās pie Margeritas un tikko dzirdami čukstēja: - Daiļā karaliene, ja jūs vēlaties redzēt Navarras karali - par laimi būt viņa vietā es atdotu savu dzīvību -, aizejiet uz karaļa ieroču kabinetu!

- Pateicos, Tavann, - sacīja Margerita, ievērodama vienīgi viņa pēdējos vārdus. - Pateicos! Es iešu turp.

Un viņa devās uz karaļa ieroču zāli.

Margerita pieklauvēja pie ieejas karaļa istabās. Durvīm atveroties, viņa atkal ieraudzīja divas kareivju rindas.

- Karalis nevienu nepieņem, - paskaidroja sardzes virsnieks.

- Ari mani ne? - Margerita jautāja.

- Pavēles attiecas uz visiem.

- Arī uz mani, Navarras karalieni, karaļa māsu!

- Man pavēlēts nepieļaut nekādus izņēmumus. Atvainojiet, kundze!

Un virsnieks aizvēra durvis.

- Viņš ir pagalam! - iesaucās Margerita. - Tagad cs visu saprotu! Mani ir izmantojuši kā pievilinātāju, lai ķertu un nogalinātu hugenotus!… Nē, es tur iekļūšu, kaut arī tas man maksās dzīvību!

Kā neprātīga viņa sāka skraidīt pa galerijām un gaiteņiem, kad pēkšņi aiz kādām mazām durtiņām viņa izdzirdēja klusu, vienmuļu dziedāšanu. Aiz durvīm kāds drebošā^ balsī dziedāja protestantu korāli.

- Tā ir mana brāļa aukle, labā Madlēna! Viņa ir šeit! - iesaucās Margerita, kaut ko priecīgu atcerēdamās. - Viņa ir šeit! Augstais Dievs, palīdzi man!

Cerībās starodama, Margerita klusu pieklauvēja pie durvīm. Pēc Margeritas noslēpumainā brīdinājuma un sarunas ar Renē Navarras karalis, kā jau mēs zinām, devās prom no mātes karalienes istabas. Viņš » satika dažus draugus katoļus, kuri, it kā laipnību parādīdami, viņu pavadīja līdz karaļa istabām. Tur viņu sagaidīja apmēram divdesmit hugenoti, kuri, drūmu nojautu mocīti, kas šai liktenīgajā naktī nomāca Luvras pili, bija nolēmuši neatstāt jauno princi vienu un bija ieradušies pie viņa.

Pie pirmā Senžermenokseruā torņa zyana sitiena, kas viņu sirdīs atbalsojās kā kapu zvans, ienāca Tavanna un, kapa klusumam valdot, paziņoja Indriķim, ka karalis Kārlis IX vēlas ar viņu runāt.

Atteikties nevarēja. To neviens arī neiedrošinājās. Visos Luvras gaiteņos, galerijās un ejās atskanēja kareivju soļi. Pilī un ap to sapulcējās apmēram divi tūkstoši bruņotu vīru. Atvadījies no draugiem, Indriķis gāja līdzi Tavannam, kurš viņu ieveda mazā galerijā, kas norobežoja karaļa istabas, un atstāja viņu vienu - neapbruņotu, neskaidru nojausmu pilnu sirdi.

Tādā stāvoklī Navarras karalis pavadīja divas mokošas stundas. Ar augošu nemieru viņš klausījās zvana skaņās un šauteņu šāvienu pērkonā, pa logu vērodams ugunsgrēku liesmu un lāpu uguņu apspīdētus cilvēkus, kurus šķiet, vajāja slepkavas. Līdz viņa ausīm atlidoja nikni kliedzieni un izmisuma pilnas vaimanas, bet viņš nesaprata, ko tas viss nozīmē.

Indriķis fiziski nebija pārāk spēcīgs, bet viņam bija viens pārākums - garīgais spēks. Briesmu brīdī juzdams bailes, kad tās viņu māca kaujas laukā, svaigā gaisā, saulei mirdzot, visu acu priekšā, viņš tās sagaidīja ar smaidu. Bet tagad viņš bija viens, ieslēgts pustumšā galerijā, kurā grūti bij& ienaidnieku pat saskatīt. Tas nemanot varēja pielīst klāt un iedurt viņam ar dunci.

Pašā cilvēku medību karstumā, kad Indriķis sāka nojaust, ka šis kauliņš ir jau agrāk noorganizēts, ieradās kāds kapteinis un aicināja viņu doties līdzi - pie karaļa. Viņi izgāja cauri vairākām istabām, kuru durvis kā pēc burvja mājiena pašas atvērās un atkal aizvērās, līdz kapteinis aizveda Indriķi pie Kārļa IX, kurš pašlaik atradās savā ieroču kabinetā.

Karalis sēdēja lielā klubkrēslā, rokas atspiedis pret sānu atzveltnēm. Izazirdis soļus, Kārlis IX pacēla uz krūtīm nodurto galvu, un Indriķis redzēja, ka viņa pieri klāj lielas sviedru lāses.

- Labvakar, Indriķi, - jaunais karalis skarbi sveicināja. - Atstājiet mūs vienus, la Šast!

Kapteinis izgāja.

Uz brīdi iestājās nomācošs klusums.

Ar nemierīgu skatu Indriķis apskatījās visapkārt un pārliecinājās, ka istabā viņi ar karali bija divi vien.

Pēkšņi Kārlis IX piecēlās. •

- Pie velna! - viņš iesaucās, atmezdams atpakaļ savas blondās matu cirtas un noslaucīdams nosvīdušo pieri. - Jūs laikam esat apmierināts, ka pašlaik atrodaties pie manis? Vai ne, Indriķi?

- Protams, jūsu augstība, - Navarras karalis atbildēja. - Es arvien jūtos laimīgs, atrazdamies jūsu majestātes tuvumā.

- Šcii jums laikam labāk nekā tur? Ko? - neievērodams cildinājumu, karalis turpināja iztaujāt.

- Es jūs nesaprotu, majestāte, - Indriķis atbildēja.

- Paskatieties, tad sapratīsit.

Vilkdams Indriķi sev līdzi, Kārlis IX piegāja pie loga un ar roku norādīja svainim uz ārā notiekošo. Navarras karalis ieraudzīja šaušalīgus slepkavu siluetus. Viņi stāvēja uz kāda kuģa klāja, cirzdami un slīcinādami nelaimīgos upurus, kurus viņiem arvien piegādāja cili necilvēki.

- Dieva dēļ, sakiet, kas gan šonakt īsti notiek? - nobālēdams Indriķis iesaucās.

- Šonakt mani atbrīvo no visiem hugenotiem, - Kārlis IX atbildēja. - Vai jūs redzat tur, virs Burbonu pils, liesmas un dūmu mutuļus? Tur deg admirāļa nams. Tagad paskatieties uz to līķi, kuru katoļi nēsā kā salmu kūli. Tas ir admirāļa svaiņa jūsu drauga Teliņi līķis.

- O, ko tas nozīmē? - Navarras karalis aiz kauna un dusmām iekliedzās, velti tverdams pēc dunča.

Viņš nojauta, ka par viņu zobojas un reizē arī draud.

- Tas nozīmē, - atbildēja karalis, kurš jau bija paspējis savaldīt savu niknumu un izskatījās ļoli bāls, - tas nozīmē, ka es savā tuvumā vairs negribu redzēt nevienu hugenotu. Vai dzirdat, Indriķi? Vai es esmu karalis vai ne? Vai es drīkstu rīkoties, kā man tīk?

- Bet, jūsu majestāte…

- Mana majestāte šai stundā apkauj visus atkritējus. Tāda ir mana vēlēšanās! Vai jūs esat katolis? - kliedza Kārlis, kura dusmas arvien pieauga.

- Augstība, - Indriķis ieminējās, - atceraties savus vārdus: "Ticība man vienaldzīga, ja tikai man padevīgi kalpo!".

- Ha, ha, ha! - Kārlis ļauni iesmējās. - Tu gribi, lai es atceros savus vārdus, Indriķi? Bet tie, - viņš piebilda, norādīdams uz pūli, - vai tie man nekalpoja padevīgi? Vai viņi nebija varonīgi» kaujas laukā, gudri padomdevēji un paklausīgi arvien? Viņi visi bija labi pavalstnieki. Bet viņi ir hugenoti, un es gribu vienīgi katoļus!

Indriķis klusēja.

- Vai tu saproti mani, Indriķi? - Kārlis IX jautāja.

- Saprotu, jūsu augstība!

- Un tad?

- Un tad! Es neatrodu iemesla, kādēļ Navarras karalim jādara tas, ko nav darījuši visi šie nabaga ļautiņi. Šie nelaimīgie taču mirst vienīgi tāpēc, ka viņiem piedāvāja to, ko jūsu majestāte piedāvā man, un ka viņi atsacījās tāpat, kā atsacīšos es.