Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Margerita aizklāja seju ar rokām. Viņu apmulsināja šī jaunekļa dziļdomīgie paredzējumi. Parasti galmā Fransuā uzskatīja par ne visai gudru un tālredzīgu.

- Tavus jaukos nodomus var izjaukt tikai viens apstāklis.

- Kāds?

- Tu gan domā, ka es mīlu hercogu Gīzu? Nē, es viņu vairs nemīlu.

- Kuru tad?

- Nevienu!

Alansonas hercogs izbrīnā paskatījās uz Margeritu. Viņš nopūtās un, saltajā rokā sažņaudzis karsto pieri, izgāja no istabas.

Palikusi viena, Margerita nogrima domās. Tagad viņa saprata - karalis bija sapratis Bērtuļa nakts briesmu darbus, kuru galvenie īstenotāji bija Katrīna un hercogs Gīzs. Gīzu un Alansonas hercogi bija apvienojušies, lai no šīs asinspirts sev gūtu vislielākos labumus. Kad Navarras karalis būs miris, bojā ies arī viņa valsts. Margerita paliks atraitne bez troņa un bez varas. Viņai tad būs viena iespēja - doties uz klosteri.

Viņas pārdomas pārtrauca karalienas Katrīnas viesmīlis, kas bija atsūtīts apvaicāties, vai viņa nevēlas līdz ar galmu doties uz Inokenta kapsētu, lai aplūkotu brīnišķīgā kārtā uzziedējušo irbenāju. Pirmajā mirklī x\largerita gribēja atteikties, bet iedomādamās, ka gājiena laikā varbūt izdodas kaut ko izzināt par Navarras karaļa likteni, viņa piekrita. Likdama paziņot mātei karalienei, ka viņa labprāt piedalīsies, Margerita pavēlēja sagatavot zirgu izjāšanai.

Pēc piecām minūtēm pāžs ziņoja, ka visi jau ir sagatavojušies. Palūgusi Gijonu uzraudzīt slimo la Molu, Margerita devās lejā. Karalis, māte karaliene, Tavanna un ievērojamākie katoļi jau sēdēja zirgos. Margerita ātri pārskatīja cilvēku divdesmit lielo galminieku pulciņu. Navarras karaļa viņu vidū nebija.

Bet baronese de Sova bija šeit. Viņas neuzkrītoši saskatījās, un Margerita saprata, ka viņas vīra mīļākajai ir kaut kas sakāms.

Jātnieku kavalkādc jāja pa Senonorē un Astrises ielu. Ieraugot karali, karalieni Katrīnu un katoļu vadoņus, tauta traucās aiz viņiem kā ceļu izlauzusi straume un sauca: "Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo katoļi! Nāvi hugenotiem!" Kliedzošo ļaužu pūlis vicināja asiņainus zobenus un kūpošas šautenes, kas liecināja, kādu artavu katrs bija ieguldījis briesmīgajā slepkavošanā. Pruvēla ielā jātnieki satika pulciņu cilvēku, kuri pa ielas akmeņiem vilka bczgalvainu līķi. Tas bija nogalinātais admirālis. Viņu stiepa uz Monfokona laukumu, lai pakārtu pie staba aiz kājām. Pie Inokenta kapsētas vārtiem Šopa ielā garīdzniecība noturēja spožas apsveikuma runas.

Kamēr karaliene Katrīna klausījās viņai veltīto suminājumu, baronese de Sova izmantoja izdevību un, piegājusi pie Margeritas, lūdza atļauju noskūpstīt viņas roku. Navarras karaliene izpildīja viņas lūgumu un de Sovas kundze, skūpstīdama Margeritas roku, aizbāza viņai aiz piedurknes mazu vēstulīti. Dc Sovas kundzes īso prombūtni Katrīna tomēr pamanīja. Abas jaunās sievietes nelikās redzam Katrīnas zibenīgi dzēlīgo skatu. Šarlote atstāja Margeritu un atgriezās pie karalienes Katrīnas.

Pateikusies par suminājumu, Katrīna smaidīdama pamāja Navarras karalienei pienākt pie viņas.

Margerita paklausīja.

- Mana meita, šķiet, ka tu ar de Sovas kundzi esi ļoti sadraudzējusies? - māte karaliene jautri vaicāja.

Margerita pasmaidīja. Tad viņas mīļajā sejiņā uzziedēja skumjas.

- Jā, māmiņ, čūska iedzēla man rokā, - viņa atteica.

- O! - Katrīna iesmējās. - Liekas, ka tu esi greizsirdīga.

„ - Jūs maldāties, augstība, - Margerita atbildēja. - Es tikpat maz esmu greizsirdīga uz Navarras karali, cik maz viņš mani mīl. Es tikai māku atšķirt savus draugus no ienaidniekiem. Es mīlu tos, kas mīl mani, un ienīstu savus nīdējus. Es taču esmu jūsu meita, niadamcl

Katrīna atkal pasmaidīja, un šoreiz Margerita redzēja, ka viņai bija izdevies izgaisināt mātes aizdomas.

Šai brīdī augstās sabiedrības uzmanību saistīja citi pienācēji. Savas svītas pavadībā ieradās hercogs Gīzs, kas tikai tagad atgriezās no drausmīgās slepkavošanas. Viņi pavadīja greznas nestuves, kas apstājās karaļa priekšā.

- Neveras hercogiene! - iesaucās Kārlis IX. - Nāciet ārā! Saņemiet manu uzslavu, daiļā un cietsirdīgā katole! Es dzirdēju, ka jūs, māsīc, no loga esat šāvusi uz hugenotiem un kādu ar akmeni pat nositusi?

Nevērās hercogiene tumši piesarka.

- Kungs, - viņa klusi čukstēja, noslīgdama karaļa priekšā uz ceļiem, - gluži otrādi, man izdevās kādu ievainotu katoli izglābt no drošas nāves.

- Labi, labi, māsīc! Man var kalpot divējādi: iznīcinot manus ienaidniekus vai palīdzot maniem draugiem. Katrs dara to, ko viņš var, un es ticu, ka jūs būtu izdarījusi vēl vairāk, ja vien būtu varējusi.

- Jūs atgriezīsities Luvrā kopā ar mums, Anrieta? - māte karaliene jautāja skaistajai hercogienei.

Margerita viegli pieskārās draudzenes elkonim. Tā saprata doto zīmi un atbildēja:

- Nē, kundze, ja jūsu majestāte to nepavēlēs. Mēs ar Navarras karalieni paliksim pilsētā.

- Kāpēc? - Katrīna taujāja.

- Mēs gribam apskatīt kādas ļoti retas grieķu grāmatas, kuras atrastas kāda veca protestanta mācītāja mājā un tagad novietotas Senžakabušēra tornī, - Margerita paskaidroja.

- Labāk nāciet paskatīties, kā no Dzirnavu tilta Sēnā metīs pēdējos hugenotus, - sacīja Kārlis IX, - tur ir katra īsta franča vieta.

- Mēs iesim turp, ja jūsu majestāte to vēlas, - Nevērās hercogiene atbildēja.

Katrīna uzmeta abām jaunajām sievietēm aizdomu pilnu skatienu. Margerita, kas uzmanīja katru viņas kustību, to ievēroja un uztraucās. Šo īsto vai samāksloto uzbudinājumu pamanīja Katrīna.

- Ko tu meklē? - viņa prasīja.

- Es meklēju… Es viņu vairs neredzu… - Margerita atbildēja.

- Ko tu meklē? Ko tu vairs neredzi?

- De Šovas kundzi. Vai viņa jau būtu atgriezusies Luvrā?

- Es teicu, ka tu esi greizsirdīga! - Katrīna čukstēja meitai ausī. - Nu, Anrieta, jājiet jūs arī, - viņa piebilda.

Margerita pieliecās draudzenei pie auss un klusi teica:

- Ved mani drīzāk projām! Man tev jāsaka kaut kas ļoti svarīgs.

Hercogiene ar zemu reveransu atvadījās no Kārļa IX un karalienes

Katrīnas un, pagriezusies pret Navarras karalieni, prasīja:

- Vai jūsu majestāte nevēlas izmantot manas nestuves?

- Labprāt.

Margerita iekāpa nestuvēs un pamāja, lai hercogiene dara to pašu. Anrieta godbijīgi palocījās un nosēdās priekšējā sēdeklī.

Karaliene Katrīna galminieku pavadībā atgriezās Luvrā pa to pašu ceļu, pa kuru bija atjājusi.

Tiklīdz nestuves bija sākušas kustēties, Margerita, kurai šeit vairs nebija jābaidās no Katrīnas asā skatiena, izņēma no piedurknes de Sovas kundzes vēstulīti un steidzās to izlasīt: "Man pavēlēts šodien Navarras karalim atdot divas atslēgas: vienu no tās istabas, kurā viņš ieslēgts, otru - no manējās. Kad viņš ieradīsies pie manis, man viņš jāaiztur līdz sešiem rītā. Padomājiet, majestāte, kas būtu darāms, lai netiktu apdraudēta mana dzīvība."

- Nav šaubu, ka šo sievieti grib izmantot kā- ieroci, lai mūs visus iznīcināiu, bet viņi varēs pārliecināties, ka karalieni Margo padarīt par mūķeni, kā mani dēvē brālis Kārlis, nemaz nav tik viegli!

- Kas šo vēstuli raksta? - jautāja Nevērās hercogiene, norādīdama uz papīru, kuru Margerita vēlreiz uzmanīgi pārlasīja.

- Ak, Anrieta, man ir tik daudz tev ko stāstīt! - atbildēja Margerita, sīki jo sīki saplēsdama vēstuli.

- Kurp mēs dodamies? - Margerita jautāja. - Ceru, ka ne uz Dzirnavu tiltu? Es jau kopš vakardienas esmu redzējusi tik daudz slepkavību, mana nabaga Anrieta!