Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Tātad jūs nevēlaties redzēt Navarras karali? - viņa vaicāja. - Jūs tā esat galīgi izlēmis?

- Šajā brīdī cs negribētu viņa majestāti apgrūtināt.

- Varbūt jūs gribat satikt Alansonas hercogu? •

- O, kundze, Alansonas hercogu? - la Mols izsaucās. - Nē, nē, viņu salikt man ir vēl mazāks prieks.

- Kāpēc? - Margerita uztraukumā trīcošā balsī jautāja.

- Kā slikts hugenots cs nevaru būt diezgan padevīgs kalps viņa majestātei Navarras karalim, kā vājš katolis es nederu par draugu Alansonas un Gīzu hercogiem.

Margerita nodūra galvu. La Mola vārdi dziļi skāra viņas sirdi. Viņa nezināja, vai par šiem vārdiem raudāt vai smieties.

Šai brīdī ienāca Gijona. Karaliene uzmeta viņai jautājošu skatienu. Gijona palocīja galvu. Viņai bija izdevies nodot Navarras karalim atslēgu.

Margerita uzlūkoja la Molu. Viņš sēdēja, galvu uz krūtīm nodūris, bāls, kā cilvēks, kuru moca ne vien fiziskas, bet arī dvēseliskas sāpes.

- Jūs, grāf, esat pārāk lepns, - karaliene teica. - Es nedrīkstu dot jums kādu padomu, kuru jūs droši vien noraidīsit.

La Mols piecēlās. Viņš panāca tuvāk un gribēja palocīties, lai apliecinātu, ka viņš ir gatavs izpildīt karalienes pavēli, bet smeldzošo sāpju dēļ asaras saskrēja viņam acīs un, lai nenokristu, viņš pieķērās pie aizkara.

- Tagad jūs pats redzat, ka es esmu jums vajadzīga, - Margerita piesteidzās pie grāfa un satvēra viņu zem rokas.

- O, jā, - viņš čukstēja. - Kā gaiss, kuru es elpoju, kā gaisma, kuru cs redzu!

Tanī brīdī kāds trīsreiz pieklauvēja pie durvīm.

- Vai jūs dzirdat, kundze? - Gijona izbailēs jautāja.

- Vai tad jau! - Margerita izdvesa.

- Vai pavēlēsit atvērt?

- Uzgaidi! Liekas, ka tas ir Navarras karalis.

- O, augstība! - iesaucās la Mols, juzdams, ka no karalienes vārdiem viņa zudušie spēki atkal atgriežas. - Augstība! Ceļos nometies, es jūs lūdzu - atļaujiet man aiziet! Labāk nāvi nekā dzīvību! Žēlojiet mani! O, jūs neatbildat? Labi! Es jums izstāstīšu visu, un tad jūs pati mani aizdzīsit!

- Klusējiet, nelaimīgais! - Margerita viņu pārtrauca.

Jaunekļa izteiktie pārmetumi viņu reibināja kā salds vīns.

- O, kundze, jūs esat nežēlīga! Jūs negribat mani uzklausīt! Saprotiet taču, ka cs jūs mīlu!…

- Es jums teicu, lai jūs klusējiet! - Margerita viņu pārtrauca, aizspiezdama viņa muti ar savu silto, smaržīgo plaukstu, kuru jauneklis saķēra ar abām rokām un piespieda pie lūpām.

- Bet … - la Mols murmināja.

- Klusējiet taču, jūs, bērns! Kā jūs uzdrošināties pretoties un nepaklausīt savai karalienei!

Pēc šiem vārdiem Margerita izsteidzās no kabineta, aizvēra durvis un, atslējusies pret sienu, piespieda drebošās rokas pie sirds, lai apklusinātu tās trakos pukstus.

- Atver, Gijona! - viņa pavēlēja.

Gijona izgāja, un tūliņ aiz priekškara parādījās Navarras karaļa gudrā, noslēpumainā, mazliet uztrauktā seja.

- Jūs mani aicinājāt, madame? - viņš jautāja Margeritai.

- Jā. Vai jūsu majestāte saņēma manu vēstulīti?

- Saņēmu un atzīstos, ka biju mazliet pārsteigts.

Indriķis aizdomīgi pārlūkoja istabu, bet tūliņ nomierinājās.

- Un mazliet arī uztraukts, vai ne? - jautāja Margerita.

- Jā, kundze. Kaut gan mani uzmana nāvīgi ienaidnieki un nodevīgi draugi, es tomēr atnācu. Es atcerējos jūsu acu augstsirdīgās dzirkstis mūsu kāzu naktī, bet vakar, manā nolemtā nāves dienā, cs jūsu zvaigžņainajās acīs redzēju drošsirdības spulgu! Izlasījis jūsu vēstulīti, es nodomāju: "Draugu pamestajam, neapbruņotajam gūsteknim, Navarras karalim ir tikai viena iespēja nomirt tā, lai viņa nāvi pieminētu vēstures lappusēs: mirt viņa paša sievas nodevības dēļ."

- Augstība, - teica Margerita, - jūs runāsit citādi, kad dabūsit zināt, ka visu, kas tagad notiek, izdomājusi sieviete, kura jūs mīl un kuru … arī jūs mīlat.

Pēc šiem vārdiem Indriķis atkāpās, un viņa tumšo uzaču loku apņemtās pelēkās acis jautājoši pavērās Margeritā.

- O, nomierināties, augstība! - karaliene pasmaidīja. - Šī sieviete neesmu cs.

- Bet jūs taču atsūtījāt atslēgu? Šī vēstulīte ir jūsu rakstīta!

- Neliedzos - vēstule ir mana. Bet ar atslēgu ir savādāk. Pietiek, ja jūs zināt, ka, pirms atslēga nonāca pie jums, tā atradusies četru sieviešu rokās.

- Četru sieviešu rokās! - Indriķis izbrīnā iesaucās.

- Jā, četru sieviešu rokās, - Margerita atteica. - Mātes karalienes, baroneses de Sovas, Gijonas un beidzot manās rokās.

Indriķis klusēja, pūlēdamies atrisināt dīvaino mīklu.

- Bet tagad, augstība, runāsim nopietni, - Margerita atsāka, - un, galvenais, būsim viens pret otru pilnīgi atklāti. Dzird, ka jūsu majestāte gribot pāriet katoļticībā. Vai tā ir taisnība?

- Baumas ir nepamatotas, kundze! Es savu piekrišanu vēl neesmu devis.

- Bet jūs tomēr esat nolēmis to darīt?

- Es vēl pārdomāju. Ko man darīt? Man ir tikai divdesmit gadu, esmu gandrīz vai karalis, velns lai parauj! Ir lietas, kuru dēļ vērts upurēt reliģisko pārliecību.

- Un viena no šīm lietām ir dzīvība, vai ne?

Indriķis nevarēja nociesties nepasmaidījis.

- Jūs kaut ko kautrējaties izteikt, augstība?

- Pret saviem sabiedrotajiem cs nevaru būt pilnīgi atklāts, kundze. Jūs taču zināt, ka mēs esam tikai sabiedrotie. Ja jūs-būtu arī mana…

- …arī jūsu sieva?

- Jā… arī mana sieva.

- Kas tad būtu?

- Tad cs varbūt arī turpmāk gribētu palikt hugenotu karalis, kā mani tagad dēvē. Tagad cs apmierinos ar to, ka mani atstāj dzīvu.

Margerita uzmeta Indriķim tik dīvainu skatienu, kas varēja radīt aizdomas ikvienā vērīgākā cilvēkā.

- Un jūs par saviem panākumiem esat pārliecināts? - viņa jautāja.

- Jā, gandrīz, - Indriķis atbildēja. - Jūs zināt, ka šai saulē ne par ko nevar būt pilnīgi pārliecināts.

- Jūsu majestāte, jūs esat tik pieticīgs un padevīgs, ka, atteikdamies no karaļa troņa un reliģiskās pārliecības, - vismaz tā runā - jūs atteiksities arī no savienības ar Francijas princesi.

Šie vārdi bija tik zīmīgi, ka Indriķis neviļus nodrebēja, bet tūliņ atkal savaldījās.

- Pamēģiniet atcerēties, kundze, - viņš teica, - ka šobrīd es nevaru rīkoties pēc savas gribas. Esmu spiests darīt to, ko par labu atzīs Francijas karalis. Bet, ja jūs gribētu zināt manas domas par to, no kā ir atkarīgs mans tronis, mana laime un dzīvība, ticiet man, es nekad nedibinātu savu nākotni uz tām likumīgajām tiesībām, kādas man dod mūsu piespiedu laulība. Es drīzāk kā vientuļš mednieks apmestos uz dzīvi kādā pilī vai iestātos klosterī, lai nožēlotu savus grēkus.

Šī aklā padevība liktenim, atteikšanās no dzīves Margeritu sabiedēja.

- Jūs, majestāte, šķiet, ne visai ticat zvaigznei, kas mirdz virs katra karaļa galvas? - Margerita dzēlīgi jautāja.

- Pašlaik es savu zvaigzni gan veltīgi meklēju. To aizsegusi mani apdraudošie mākoņi.

- Bet ja nu sievietes elpa aizpūš šos mākoņus, un jūsu zvaigzne atmirdz vēl spožāk nekā agrāk?

- Tas nebūs viegli, - Indriķis atbildēja.

- Jūs domājat, ka tādas sievietes nav?

- Nē, es tikai neticu viņas spēkam.

- Jūs gribējāt teikt - viņas gribasspēkam?

- Es teicu - viņas spēkam, un vēlreiz to atkārtoju. Sieviete ir stipra vienīgi tad, ja viņu vienlīdz junda mīla un personīgā interese. Ja viņu iespaido tikai viena no šīm divām jūtām, viņu var ievainot tāpat kā Ahilcju. Bet uz šīs sievietes mīlu, man, protams, nav ko cerēt.