Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Acis viņam mirdzēja, rokas drebēja, un viņš tik tikko varēja paelpot.

- Margerita! - karalis iesaucās, sievas rokas noklādams ar skūpstiem. - Kā lai es jums pateicos?

- Augstība, - Margerita atvairīja viņa skūpstus, - jūs aizmirstat, ka šinī brīdī kāda nabaga sieviete, kurai jūs esat parādā dzīvību, ļoti cieš. Tā ir baronese de Sova, - viņa klusu piebilda. - Viņa, sūtīdama jūs pie manis, ir upurējusi savu greizsirdību. Kas zina, varbūt viņai pieliks drosmes ziedot arī dzīvību. Jūs labāk par visiem zināt, cik bīstamas ir manas mātes dusmas.

Indriķis nodrebēja. Viņš piecēlās un gribēja aiziet.

- Nē, nē, nav ko uztraukties, - Margerita šķelmīgi teica.

- Var taču būt tā, ka, saņēmis atslēgu, jūs šoreiz gribējāt dot priekšroku man?

- Es to jums arī dodu, Margerita! Ja tikai jūs apsolāties aizmirst…

- Klusāk, augstība, klusāk! - Margerita viņu pārtrauca ar to pašu frāzi, ar kuru pirms dažām minūtēm bija atraidījusi māli. - Kabinetā kāds var mūs noklausīties. Es vēl neesmu pilnīgi brīva, augstība.

- Jums taisnība, - teica Indriķis. - Es piemirsu, ka man nebūs laime piedalīties šī interesantā skala beigu daļā. Šai kabinetā…

- Ieiesim tajā, augstība, - Margerita aicināja. - Es jūs iepazīstināšu ar kādu slaktiņā ievainotu varoni. Viņš bija nācis uz Luvras pili brīdināl jūsu majestāti par draudošajām briesmām.

Karaliene devās uz kabinetu. Indriķis viņai sekoja. Durvis atvērās. Karalis pārsteigts apstājās, ieraudzīdams šai greznajā, mīlas nerātnību piesātinātajā buduārā svešu vīrieti.

Vēl pārsteigtāks bija la Mols, tik negaidīti atrazdamies Navarras karaļa priekšā. Indriķis uzmeta Margeritai zobgalīgu skalu, bet viņa neapmulsa.

- Augstība, - viņa teica, - man bailes, ka šo ievainoto jaunekli var nogalināt pat manās istabās. Viņš ir viens no jūsu majestātes kalpiem, un cs viņu nododu jūsu aizsardzībā.

- Majestāte, cs esmu grāfs Leraks de la Mols, kuru jūs gaidījāt, - jauneklis paskaidroja. - Es jums atvedu ieteikuma vēstuli no nelaimīgā Teliņi, kas uzbrukumā krita man līdzās.

- Jā, karaliene man šo vēstuli nodeva, - sacīja Jndriķis.

- Bet vai jums nav vēl otra vēstule no Langdokas gubernatora?

- Ir, kungs, man to vajadzēja nodot jums tūlīt pēc ierašanās Parīzē.

- Kāpēc jūs to nedarījāt?

- Es biju Luvrā vakar vakarā, bet jūsu majestāte bija tik nevaļīgs, ka nevarēja mani pieņemt.

- Pareizi. Bet vēstuli jūs man varējāt nodot ar kāda cita starpniecību.

- Grāfs de Oriaks man pavēlēja nodot vēstuli jūsu majestātei personīgi. Viņā ir ļoti svarīgas ziņas, un viņš neuzdrošinājās tās uzticēt parastam sūtnim.

- Taisnība, - izlasījis vēstuli, karalis atbildēja. - Viņš man ieteic pēc iespējas drīzāk ierasties Bearnā. Kaut gan Oriaks ir katolis, viņš ir viens no maniem vistuvākajiem draugiem. Varbūt viņš kā provinces gubernators zināja, kam vajadzēja notikt. Velns lai parauj! Ja es vēstuli būtu saņēmis laikā, mēs tagad atrastos drošībā Larošelā vai kādā piemērotā līdzenumā. Ar apmēram diviem trim tūkstošiem jātnieku mēs gan prastu aizsargāties.

- Izlietu ūdeni ncsasmelsi, augstība, - Margerita klusi ierunājās. - Negaudīsimies par pagātni, bet pārdomāsim, ko darīt nākotnē.

- Tas nozīmē, ka jūs manā vietā vēl atrastu kādu izeju? - Indriķis jautājoši paskatījās uz sievu.

- Protams. Es to visu pieņemtu, ka no trim kāršu partijām būtu zaudējusi tikai vienu.

- O, kaut cs varētu būt pārliecināts, ka arī jūs uz pusēm ar mani piedalāties šai spēlē! - Indriķis iesaucās.

- Ja es gribētu pāriet jūsu ienaidnieku pusē, man nebūtu ilgi jāvilcinās, - atbildēja Margerita.

- Tiesa, es esmu nepateicīgs. Jums taisnība. Vēl visu var vērst par labu.

- Madame, - brīdi uzlūkojis la Molu, Navarras karalis uzrunāja Margeritu, - ko jūs esat nodomājusi darīt ar grāfa kungu?

- Vai grāfs nepamanīts nevar izkļūt no Luvras pils?

- Tas ir ļoti grūti izdarāms.

- Tādā gadījumā varbūt grāfs la Mols atradīs kādu brīvu stūrīti jūsu majestātes istabās?

- O, kundze, jūs tā runājat, it kā es vēl būtu hugenotu karalis un man būtu tauta.

Iestājās klusums.

- Grāfs Oriaks raksta, - sacīja Indriķis, vēlreiz pārlasījis la Mola iedoto vēstuli, - ka jūsu māte bijusi katoliete, un ka tāpēc viņš arī izturoties pret jums tik labvēlīgi.

- Grāfa kungs, cik cs atceros, tad jūs esat solījies pāriet katoļticībā?

- jautāja Margerita. - Tā taču jūs man teicāt?

- Es patiešām tā teicu, augstība, - la Mols atbildēja. - Bet jūs izturējāties pret maniem vārdiem tik vēsi, ka es neuzdrošinājos…

- Tāpēc, ka tie mani neieinteresēja, grāf. Izstāstiet par to karalim.

- Kas tas ir par solījumu? - karalis prasīja. - Stāstiet!

La Mols izklāstīja karalim jau zināmo stāstu par lūgšanu un zvērestu pāriet katoļticībā.

Indriķis klausījās, savilcis uzacis. Kā skeptiķis, viņš attaisnoja pāriešanu citā ticībā savtīgu labumu dēļ, bet, ka uz to varēja pamudināt pati ticība, to viņš nevarēja saprast.

- Liekas, karalis negrib pieņemt manu nabaga draugu savā apsardzībā,

- Margerita nodomāja.

La Mols jutās ļoti neveikli. Margerita ar sievišķīgu izveicību steidzās viņam palīgā.

- Augstība, - viņa teica, - mēs pavisam piemirstam, ka nabaga ievainotajam vajadzīgs miers. Arī man gribas gulēt…

La Mols tiešām bija ļoti bāls. Margeritas pēdējie vārdi lika viņam nobālēt vēl vairāk.

- O, kundze, viss ir ļoti vienkārši, - Indriķis atteica. - Grāfs de la Mols taču var palikt tepat!

Jauneklis lūdzoši paskatījās uz Margeritu un, kaut arī atradās divu valdnieku tuvumā, noguruma un sāpju dēļ bezspēcīgi atkrita krēslā.

Margerita redzēja, cik daudz mīlas bija viņa skatā un smeldzošu sāpju viņa nespēkā.

- Majestāte, - viņa ieminējās, - jums vajag atlīdzināt šim jauneklim, kas licis uz spēli savu dzīvību, lai jums paziņotu par admirāļa un Teliņī nāvi.

- Pavēliet, madame, es esmu gatavs paklausīt, - Indriķis atbildēja.

- Jūsu majestāte šonakt pārgulēs šeit, uz dīvāna, bet grāfam de la Moiam atļausit pārnakšņot pie jūsu kājām. Bet es, - smaidīdama piebilda Margerita, - ar sava augsldzimušā laulātā drauga atļauju pasaukšu Gijonu un iešu gulēt. Ticiet man, augstība, es neesmu mazāk nogurusi kā jūs abi.

- Ja grāfs de la Mols spētu aiziet līdz manai guļamistabai, viņš varētu pārgulēt manā gultā, - Indriķis teica.

- Šonakt ne jūs, ne grāfs jūsu guļamistabā nevar justies drošībā, - Margerita pretojās.

Atbildi nesagaidījusi, viņa pasauca Gijonu un pavēlēja sakārtot karalim gultu, bet pie viņa kājām uzklāt guļasvietu la Molam, kas par parādīto godu, acīmredzot, jutās tik apmierināts un laimīgs, ka bija aizmirsis pat savals sāpošās brūces.

Ar ceremoniālu reveransu atvadījusies no karaļa, Margerita iegāja savā guļamistabā un, aizslēgusi visas durvis, devās gulēt.

Luvras pils torņa pulkstenis nosita divas reizes. Pārmijis ar la Molu dažus vārdus par politiku, karalis drīz vien cieši aizmiga un sāka tik skaļi krākt, it kā gulētu savā ādas gultā Bearnā.

La Mols droši vien būtu aizmidzis tāpat kā karalis, ja aiz sienas negulētu Margerita. Arī karaliene negulēja. Viņa gultā nemierīgi mētājās no vieniem sāniem uz otriem. Šis troksnis neļāva jauneklim aizmigt.

- Viņš ir ļoti jauns, - Margerita bezmiegā čukstēja, - un pavisam kautrs. Varbūt… ka viņš būs pat… to mēs redzēsim… pat mazliet smieklīgs. Viņam ir skaistas acis… viņš ir daiļi noaudzis… viņš ir apburošs!… Tikai viņš varēja būt drošsirdīgāks! Viņš vairās… liedzas… Žēl, sapnis sākās tik jauki… Nekas! Paļausimies uz trakās Anrietas trīskārtējo dievu gribu.