Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

La Mols visu dienu garlaikojās. Tikpat skumīgas viņam bija arī nākamās trīs dienas.

Alansonas hercogs, izpildīdams Margeritas vēlēšanos, bija viņu izmitinājis pie sevis, bet vēl ne reizi nebija viņu apmeklējis. Zaudējis abu sieviešu maigo gādību, no kurām viena valdzināja visas viņa domas, la Mols jutās pamests un nelaimīgs. Kaut ko par karalieni viņam pastāstīja Ambruāzs Parē, kas viņu pēc Margeritas lūguma dziedināja. Bet šīs ziņas bija ļoti nepilnīgas un viņu neapmierināja. Reiz tomēr neviena nesūtīta atnāca Gijona, lai pārliecinātos par ievainotā veselību. Šis apmeklējums bija kā pavasarīgs saules stars la Mola cietumā.

Kad apkalpotājs pastāstīja, ka galms gatavojas spožam izjājienam, la Mols sūtīja palūgt Alansonas hercogam, lai viņš atļauj būt pavadoņu pulkā.

Nemaz nepainteresējies, vai la Molam šis jājiens nekaitēs, hercogs atteica:

- Labi, dodiet viņam vienu manu zirgu!

La Molam neko citu nevajadzēja. Ambruāzs Parē kā parasti atnāca pārsiet brūces. La Mols viņam paskaidroja, ka piedalīsies jājienā un lūdza brūces nosiet iespējami ciešāk. Ambruāzs Parē pārsēja brūces ar gumijas saitēm, un paskaidroja, ka, saudzīgi izturoties, jājiens la Molam nekaitēs.

La Molu šāds atzinums iepriecināja. Izņemot nespēku un vieglo reiboni, kas bija sekas asiņu zudumam, viņš jutās gluži vesels. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka jājienā piedalīsies arī Margerita un viņam izdosies to redzēt. Labākā modes tirgotavā la Mols steidzās nopirkt greznu, balta satīna kamzoli un krāšņu mēteli. Turpat viņš iegādājās ādas zābakus, kādus tolaik nēsāja. Visu to viņam atnesa no rīta, turklāt pusstundu vēlāk, nekā viņš bija lūdzis. Tāpēc kaut ko citu izvēlēties viņš vairs nevarēja. La Mols steidzami apģērbās un, paskatījies spogulī, bija ar sevi apmierināts.

Ķiršu krāsas mētelis, kuru la Mols bija izvēlējies un licis mazliet pagarināt, izskatījās vislabāk. Kamēr grāfs la Mols Luvrā tā gatavojās jājienam, līdzīga aina bija vērojama hercoga Gīza pilī.

Gara auguma, sarkanūsains vīrietis spogulī aplūkoja sarkanu rētu, kura viņam ļoti bojāja viņa izskatu. Viņš gan iesmaržoja un sasukāja ūsas, gan pūlējās iznīcināt pretīgo rētu, kura nepadevās nekādiem pazīstamiem kosmētikas līdzekļiem un stūrgalvīgi palika savā vielā. Beidzot jauneklis mēģināja rētu aizkrāsot ar baltu un sarkanu krāsu, taču arī tas nelīdzēja.

Pēkšņi viņam prātā iešāvās laimīga doma. Pagalmā karsēja spoža saule. Jauneklis izgāja ārā, noņēma cepuri, aizmiedza acis un sāka lēni staigāl, pacelto galvu ļaudams apskalot saulstaru plūdiem.

Pēc desmit minūtēm jaunā muižnieka seja bija ugunssarkana un rēta gandrīz vai pazudusi. Tad jauneklis apģērba lielisku tērpu, kuru drēbnieks bija pasteidzies atnest, pirms viņš bija iedomājies to pasūtīt.

Saposies, iesmaržojies un apbruņojies no galvas līdz kājām, mūsu muižnieks otrreiz izgāja pagalmā. Tur viņu gaidīja liels, melns zirgs, kura izcilo skaistumu tāpat kā viņa kungam mazliet bojāja neliela zobena cirsta rēta galvā, kura bija gūta pēdējās cīnās.

Šis mazais trūkums jauneklim neliedza sajūsmināties par lielisko tīrasiņu zirgu tāpat kā par sevi pašu. Viņš uzlēca sedlos un drīz vien Gīzu hercoga pils pagalmā atskanēja gan zirga zviegšana, gan jājēja iemī|otais izsauciens: Mordieu 1 . Pēc kāda laika galīgi nokausētais zirjgs atzina sava kunga pārsvaru. Taču šī uzvara nenāca bez trokšņa. Sis troksnis pievilināja pie loga kādu skaistu, ziņkārīgu dāmu, kuru zirga savaldīlājs, zemu palocīdamies, padevīgi sveicināja. Uz to viņa atbildēja ar burvīgu smaidu. Pagājusi nost no loga, Nevērās hercogiene pasauca pils intendantu.

- Vai jūs parūpējāties, lai grāfa de Kokonnas brokastis būtu labi sagatavotas?

- Jā, kundze, - intendants atbildēja. - Grāfa kungs šodien ēda pat ar lielāku ēstgribu nekā parasti.

- Labi, - hercogiene atteica.

Dodamies lejā, daiļā pavēlniece uzrunāja savu pavadoni:

- Monsieur Arguson, mēs jāsim uz Luvru. Lūdzu, uzmaniet grāfu Anibālu de Kokonnu. Viņš ir ievainots un nespēcīgs, un es gan nevēlos, ka viņam uzbruktu kāda nelaime. Tas sagādātu lielu prieku hugenotiem, kuri pēc Bērtuļa nakts viņu briesmīgi ienīst.

Un Nevērās hercogiene, ziedoša, smaidā atplaukusi, sēdās zirgā, lai dotos uz Luvru, kur bija jāpulcējas visai dižciltīgo sabiedrībai.

Pulksten divos pēcpusdienā gara rinda jātnieku, zeltā un dārglietās zaigojošos tērpos, nogriezās gar Inokenta kapsētu SendenI ielā un vijās starp namu rindām, saulē atmirdzēdama kā milzu zvārguļčūska.

No rīta, Katrīnas un hercoga Gīza klātbūtnē, Kārlis IX bija pastāstījis Navarras Indriķim par iecerēto jājienu uz Monfokona karātavām, vai pareizāk - apskatīt pie tām pakārtā admirāļa sakropļoto līķi. Sākuma Indriķis gribēja atteikties. Katrīna to vien gaidīja. Dzirdot Navarras karaļa pirmos vārdus, pēc kuriem varēja saprast, ka viņš atteiksies, Katrīna smaidīdama saskatījās ar hercogu Gīzu. Indriķis to pamanīja, viņš nojauta, cik bīstama ir situācija un pasteidzās savu kļūdu labot.

- Taisnību sakot, kāpēc gan man nejāt? - viņš teica. - Es esmu katolis un man jāpilda jaunās ticības prasības. Jūsu majestāte var uz mani paļauties, - pagriezies pret Kārli IX, Indriķis piebilda. - Es pavadīšu jūs arvien un visur.

To teicis, viņš paskatījās apkārt, kam viņa piekrišana ir sagādājusi raizes.

Jātnieku vidū viskošākais zieds bija Margerita, kura ar savu daiļumu, vāro svaigumu un apburošo tērpu sajūsmināja visus. Šīs sajūsmas labu dalu pelnīja arī viņas ceļabiedre Nevērās hercogiene, kuras baltais zirgs, it kā lepodamies ar savas jājējas daiļumu, soļoja ar lepni izslictu galvu.

- Kas jauns, hercogien? - Navarras karaliene vaicāja.

- Cik es zinu, nekas, kundze, - Anrieta atbildēja. - Kur tu liki savu hugenotu? - viņa klusu piebilda.

- Es viņam atradu visai drošu mitekli, - Margerita tikpat klusu paskaidroja. - Bet ko dara tavs briesmīgais slepkava?

- Viņš vēlējās piedalīties jājienā un tagad jāj uz Nevērās hercoga kaujas zirga, kurš nav mazāks par ziloni. Es atļāvu grāfam piedalīties, cerēdama, ka viņš nesastaps tavu hugenotu, kas droši vien būs palicis mājās.

- Ja arī viņš būtu šeit, - Margerita atsmaidīja, - nedomāju, ka viņi sāktu ķildu.

- Bet kur gan ir Alansonas hercogs? - jautāja. Anrieta. - Es viņu neredzu.

- Viņš drīz vien ieradīsies. Šorīt viņam sāpēja acis un viņš nemaz negribēja jāt. Bet tā kā visi zina, ka viņš, negribēdams atbalstīt brāļa Kārļa un Indriķa uzskatus, ciena hugenotus, viņam lika nojaust, ka viņa neierašanās būs aizdomīga. Tad viņš piekrita… Paskaties turp! Vai tu dzirdi troksni un kliedzienus? Viņš droši vien būs jājis caur Monmartras vārtiem.

- Jā, tas ir viņš. Es viņu pazīstu, - Anrieta atbildēja.

- Viņš šodien ļoti labi izskatās. Pēdējā laikā viņš sev veltī daudz lielāku vērību. Vai tik viņš nav iemīlējies? Būt karaļasiņu princim ir diezgan jauki' Viņš auļo tieši ļaužu pūlī, visi pašķir ceļu.

- Mans Dievs! - Margerita iesmējās. - Viņš samīs arī mūs! Hercogicn, pavēliet saviem pavadoņiem atvirzīties sāņus! Tur viens pārdrošnieks negrib griezt ceļu, kas viņam varētu maksāt dzīvību.

- O, tas ir mans varonis! - iesaucās hercogiene. - Skaties, skaties!

Gribēdams tikt tuvāk Nevērās hercogienei, Kokonna tiešām izjāja no