Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Tikai rīta pusē Margerita aizmiga, čukstēdama saldos vārdus: Eross, Kupidons, Amors.

Margerita nebija maldījusies. Noskaitusies par nospēlēto komēdiju, kuras intrigu viņa skaidri nojauta, bet kuras norisi viņa nevarēja novērst, Katrīna meklēja, kur izgāzt savas dusmas.

Māte karaliene devās pie savas galma dāmas.

Dc Sovas kundze gaidīja divus viesus. Viņa cerēja redzēt Indriķi, bet baidījās no mātes karalienes. Baronese pusģērbusics gulēja gultā, bet Dariola sēdēja priekšistabā. Pēkšņi ārdurvīs nokrakšķēja atslēga un bija dzirdami lēni soļi, kuru smago dunu slāpēja biezais paklājs. Tie nebija Indriķa vieglie, steidzīgie soļi. Viņa noprata, ka pārsteigtā Dariola nespēj paziņot par viesa ierašanos, tāpēc, atspiedusies uz rokas un uzmanīgi klausīdamās, viņa sāka gaidīt.

Pacēlās aizkars. Ieraudzījusi Katrīnu Mediči, jaunā sieviete nodrebēja.

Katrīna likās ļoti mierīga. Bet baronese de Sova saprata, cik daudz ļaunu domu un varbūt pat nežēlīgu atriebības plānu slēpās šai ārējā vienaldzībā. Sovas kundze gribēja izlēkt no gultas, bet karaliene ar rokas mājienu viņu atturēja.

Nabaga Šarlote paklausīja.

- Vai jūs Navarras karalim atslēgu nodevāt? - Katrīna jautāja.

- Jā, godātā kundze… - Šarlote atbildēja, velti mēģinādama runāt tikpat pārliecinoši kā Katrīna.

- Un jūs viņu redzējāt?

- Kuru? - de Sovas kundze vaicāja.

- Navarras karali.

- Nē, madame. Bet es viņu gaidu. D/irdot atslēdzam durvis, es pat nodomāju, ka ieradies viņš.

Dzirdot šo atbildi, Katrīna sadusmojās. Viņas īsā, tuklā roka savilkās dūrē.

- Un tomēr tu ļoti labi zināji, - viņa, grīni smīnēdama, teica, - tu, Šarlote, ļoti labi zināji, ka Navarras karalis šonakt pie tevis neieradīsies.

- Es … godātā kundze, es to zināju?! - Šarlote iesaucās dziļi pārsteigta:

- Jā, tu zināji!

- Ja viņš nav atnācis, tad viņš jau ir miris, - jaunā sieviete atteica. Baisās domas vien lika viņai nodrebēt.

Šarlote meloja droši un neapdomīgi. Viņa zināja, kāda drausmīga atriebība gaidāma, ja viņas nodevību atklās.

- Un tu Navarras karalim neko arī nerakstīji? - Katrīna jautāja ar agrāko dzēlīgo smīnu sejā.

- Nē, madame, - Šarlote naivi atbildēja.

Iestājās neilgs klusums. Katrīna dzēla de Sovas kundzi ar skatienu, ar kādu čūska apreibina nabaga putniņu.

- Tu iedomājies, ka esi skaista un viltīga, vai ne? - viņa turpināja.

- Nē, madame, - atbildēja Šarlote, - es zinu tikai to, ka dažreiz jūsu majestāte manu skaistumu un gudrību ļoti slavēja.

- Tu ļoti maldies, - Katrīna jau sāka uztraukties. - Ja es arī kādreiz esmu to teikusi, tad tie ir bijuši meli. Salīdzinājumā ar manu meitu Margo tu esi neglīta muļķe.

- Protams, augstā kundze. Es to nemaz nenoliedzu.

- Tālab Navarras karalis devis priekšroku manai meitai. Man liekas, ka tieši to tu nevēlējies. Mums bija cita noruna.

- O, majestāte! - iesaucās Šarlote un sāka raudāt. - Ja tā ir taisnība, tad es esmu ļoti nelaimīga!

- Tā tas ir, - Katrīna atbildēja.

Viņas skats kā ass duncis griezās de Sovas kundzes sirdī.

- Kāpēc jūs tā domājat? - Šarlote jautāja.

- Aizej uz Navarras karalienes guļamistabu, muļķe, un tur tu redzēsi savu mīļāko.

- Ak, Dievs! - de Sovas kundze elsoja.

Katrīna paraustīja plecus.

- Vai tu neesi greizsirdīga? - viņa jautāja.

- Augstība, vai jūs tiešām domājat, ka manas greizsirdības iemesls ir nevis aizskartā patmīlība, bet gan kaut kas cits? Es mīlu Navarras karali tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs jūsu majestātei!

Mirkli Katrīna domīgi vēroja baronesi.

- Varbūt, ka tev ir taisnība, - viņa noņurdēja.

- Jūsu majestāte lasa manā sirdī.

- Bet vai arī tava sirds ir man padevīga?

- Pavēliet, kundze, un jūs pārliecināsities.

- Labi, Šarlote. Tad izliecies, ka tu Navarras karali esi neprātīgi iemīlējusies un - galvenais - esi greizsirdīga, greizsirdīga kā itāliete.

- Bet kāda ir greizsirdīga itāliete, madame?

- To es tev pateikšu, - Katrīna atbildēja, un, atsveicinādamās vairākkārt pamājusi ar galvu, viņa izgāja tikpat lēni un klusi, kā bija ienākusi.

Mātes karalienes kvēlo acu skatiens Šarloti tā bija samulsinājis, ka viņa nevarēja pateikt ne vārda un baidījās pat elpot. Tikai tad, kad durvis aiz Katrīnas bija aizvērušās, un ienākusi Dariola pateica, ka viņa patiesi ir prom, de Sovas kundze beidzot atviegloti nopūtās.

Margerita aizmiga tikai pret rītu, bet, atskanot pirmajām tauru skaņām un suņu riešanai, viņa atkal bija kājās. Saposusics, Margerita pavēlēja priekšistabā saaicināt muižniekus, kuri piederēja pie Navarras karaļa svītas. Tad viņa atvēra durvis, aiz kurām ieslēgti gulēja Indriķis un la Mols. Uzmetusi pēdējam glāstošu skatu, Margerita pasauca vīru uz guļamistabu un teica:

- Augstība, vakar māte karaliene noticēja mūsu meliem, bet ar to vēl nepietiek. Tagad jums jāpārliecina viss galms, ka mūsu starpā vaida vislielākā saskaņa. Labi iegaumējiet manus vārdus! Un nomierinieties, - viņa smaidīdama piebilda, - šis jūsu majestātei būs pēdējais grūtais pārbaudījums.

Navarras karalis pasmaidīja un lika pasaukt savus ļaudis. Kamēr tie padevīgi viņu sveicināja, viņš izlikās, ka tikai tagad ieraudzījis karalienes gultā atstāto mēteli. Atvainojies muižniekiem, ka viņus pieņem tik nevīžīgi, karalis paķēra mēteli no pietvīkušās Margeritas rokām un uzmeta sev plecos.

Margerita slepus vēroja, ka viņas un Navarras karaļa negaidītā draudzība klātesošos bija pārsteigusi. Kamēr viņa tā uzmanīja visu, kas istabā notiek, ieradās trīs augstmaņi un pieteica Alansonas hercogu. Viņu redzēt bija vēlējusies Margerita.

Lai piespiestu hercogu ierasties, Gijona bija pateikusi, ka Navarras karalis nakti pavadījis pie savas sievas. Fransuā ienāca tik steidzīgi, ka gandrīz vai nogāza zemē savus pavadoņus. Viņa pirmais skats krita uz Indriķi, otrs bija veltīts Margeritai.

Indriķis viņam laipni palocījās. Margeritas seja bija mierīga un skaidra.

Ar ātru, pētošu skatienu jaunais hercogs pārlūkoja istabu. Viņš redzēja sajaukto gultu, saņurcīto spilvenu, uz krēsla nomesto karaļa cepuri un nobālēja.

Bet tas ilga tikai mirkli. Tad viņš atkal savaldījās.

- Brāli, Indriķi, - Fransuā jautāja, - vai jūs šorīt iesit ar mani spēlēt bumbu?

- Vai karalis pagodina mani ar ielūgumu vai arī tā ir jūsu uzmanība, svaini? - vaicāja Indriķis.

- Nē, karalis gan man neko neteica, - hercogs, mazliet apjucis, atbildēja. - Bet jūs jau parasti esat viņa spēles biedrs.

Indriķis pasmaidīja. Kopš pēdējās spēles ar karali daudz kas bija mainījies, un viņš nebrīnījās, ka Kārlis IX bija mainījis savus partnerus.

- Labi, es iešu, - smiedamies atbildēja Indriķis.

- Tad iesim, - hercogs aicināja.

- Tu jau aizej, Fransuā? - jautāja Margerita.

- Jā!

- Tev kaut kur jāsteidzas?

- Jā, ļoti jāsteidzas.

- Bet ja es tevi lūgšu vēl mirkli uzkavēties?

Līdzīgs lūgums no Margeritas puses bija tāds retums, ka Fransuā māsu uzlūkoja sarkdams un bālēdams.

- Ja vēlaties, varat ; «'t pie karaļa, - Margerita burvīgi uzsmaidīja Indriķim. - Noslēpums, kuru es gribu atklāt brālim, jums jau zināms.

- Ko tas nozīmē? - izbrīnā abus uzlūkodams, jautāja Fransua.

- O, - Indriķis, dusmās sarkdams, iesaucās. - Es jūs saprotu. Ļoti nožēloju, ka nevaru parādīt grāfam de la Molam savu viesmīlību, kura viņu no briesmām tomēr nepasargātu. Bet Alansonas hercogam es labprāt ieteikšu cilvēku, par kura likteni jūs tik dzīvi interesējaties.