Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

ierindas. Tai brīdī, kad viņš šķērsoja laukumu, kas šķira ielu no Sendenī priekšpilsētas, kāds Alansonas hercoga svītas jātnieks, velti pūlēdamies savaldīt savu straujo zirgu, uzauļoja Kokonnam virsū. No spējā trieciena Kokonnas milzīgais zirgs sagrīļojās un grāfa platmalē novēlās zemē. Nikns skats dzēla negaidīto uzbrucēju.

- Ak, Dievs, - Margerita iečukstēja draudzenei ausī. - Tas ir grāfs dc la Mols!

- Tas skaistais, bālais jauneklis? - hercogiene pārsteigta iesaucās.

- Jā, jā, tas pats, kurš nule gandrīz vai nogāza no zirga tavu pjemontieti.

- O, kaut tik nenotiktu kaut kas briesmīgs! Viņi saskatās… viņi pazīst viens otru!

Kokonna tiešām pazina la Molu un izbrīnā izlaida no rokām pavadu. Viņš bija pārliecināts, ka savu ienaidnieku ir nogalinājis, vai vismaz uz kādu laiku padarījis viņu cīņai nederīgu. Arī la Mols pazina Kokonnu, un viņa seja pietvīka. Pēc. tam, apskatījis apkārtni un pārliecinājies, ka tā nav īstā vieta, lai noslēgtu rēķinus, viņš iespieda zirgam piešus sānos un pievienojās Alansonas hercoga pavadoņiem. Kokonna kādu laiku stāvēja kā sastindzis. Redzēdams, ka la Mols aizjāj, beidzot arī viņš, ne vārda neteikdams, iespieda zirgam piešus sānos.

- O, es neesmu maldījusies, - Margerita noteica skumji un mazliet nicinoši. - Kas par daudz, tas par daudz!

Un viņa sakoda lūpas asinīs.

- Viņš ir ļoti skaists, - nožēlodama piebilda hercogiene.

Šajā brīdī Alansonas hercogs ieņēma savu vietu aiz karaļa un mātes karalienes. Lai pievienotos viņiem, viņa svītai vajadzēja pajāt garām Margeritai un Nevērās hercogienei. Atrazdamies viņām iepretim, la Mols noņēma cepuri, nolieca galvu gandrīz līdz Navarras karalienes zirga kaklam un, ilgās degdams, kā sveicienu gaidīja majestātes maigo skatienu.

Margerita lepni novērsās.

La Mols ievēroja viņas nicinošo sejas izteiksmi un nobālēja. Spēkus zaudējis, viņš ieķērās zirga krēpēs, lai nenokristu.

- Ak, Kungs, - Anrieta čukstēja, - palūkojies uz viņu, cietsirdīgā! Viņam palika slikti.

- Tā! - Margerita nicīgi pasmaidīja.

Bet Nevērās hercogiene bija maldījusies.

La Mols pārvarēja savu nespēku un atkal, stingri izslējies seglos, pievienojās Alansonas hercoga pavadoņiem. Līdz Monfokona laukumam vairs nebija tālu. Pret debesīm jau slējās drausmīgais rēgs.

Priekšā soļojošie kareivji aplenca laukumu plašā gredzenā. Viņiem tuvojoties, no karātavām, žēli ķērcot, gaisā pacēlās liels bars vārnu.

CJājiens tuvojās. Pirmie jāja karalis un Katrīna, aiz viņiem - Anžū un Alansonas hercogs, Navarras karalis un hercogs Gīzs ar saviem pavadoņiem; aiz viņiem jāja Margerita, Nevērās hercogiene un visas galma dāmas. Gājienu noslēdza pāži, ieroču nesēji, kalpi un tauta. Pie galvenajām karātavām karājās bezveidīga masa, samelnējis, asinīm aprecējis, putekļiem un netīrumiem pārklāts līķis. Līķim nebija galvas, tāpēc viņš bija pakārts aiz kājām. Bet aizvien asprātīgais pūlis galvu bija aizvietojis ar salmu vīstokli, kuru sedza maska, bet kāds jokdaris, acīmredzot labi pazīdams admirāļa paradumus, maskai mutē bija ielicis zobu suku.

Bija dīvains un reizē drausmīgs skals. Daudzus tas satrieca. Indriķim, kas atradās jaunatgriezto hugenotu grupā, sejā nebija ne asins lāses. Lai gan viņam piemita dabas dāvātā pašsavaldīšanās, viņš šo skatu nespēja izturēt. Aizbildinādamies ar to, ka nevar paciest trūdošā līķa smaku, viņš piegāja pie Kārļa IX, kas līdzās Katrīnai stāvēja pie admirāļa līķa, un teica:

- Jūsu majestātei šeit nevajadzētu vairs ilgāk uzkavēties, jo no šī nabaga līķa dveš ļoti nelaba smaka.

- Tu tā domā, Indriķi? - Kārlis IX cietsirdīgā priekā mirdzošām acīm jautāja.

- Jā, augstība.

- Es tev nepiekrītu, mīļais, ienaidnieka līķis arvien smaržo patīkami.

- Uz priekšu, uz priekšu, kungi! - skubināja Katrīna, kurai riebīgā līķa smaka arī apšķebināja dūšu, kaut gan viņa bija krietni salējusies ar visādām smaržām. - Galu galā jāatstāj pat vislabākā sabiedrība. Pametīsim jūsu admirāli un atgriezīsimies Parīzē.

It kā no drauga atvadīdamās, viņa ironiski palocīja galvu un, ieņēmusi vietu gājiena priekšgalā, izjāja uz ielas, kamēr visa raibā kavalkāde, defilēdama gar Koliņī līķi, viņai sekoja.

Saule tuvojās rietam. Tauta traucās aiz saviem valdniekiem, gribēdama reto, krāšņo skatu izbaudīt līdz galam. Tāpēc desmit minūtes pēc karaļa aizjāšanas pie admirāļa trūdošā līķa vairs nebija neviena cilvēka. Vienīgi vieglais vakarvējš lēni šūpoja nelaimīgo upuri. Tomēr mēs maldāmies. Blakus līķim melnā zirgā sēdēja grezns jātnieks. Likās, ka karaliskās personas viņu līdz šim bija traucējušas pietiekami labi aplūkot nomelnējušu līķi, un viņš nebija devies līdzi pārējiem. Šis vientuļais skatītājs bija Kokonna. Kādas daiļas dāmas vērīgās acis velti viņu izmeklējās biezajā jātnieku barā.

Bet daiļā dāma vienīgā nemeklēja grāfu de Kokonnu. Viņu cītīgi meklēja arī kāds cits jātnieks, kura baltais atlasa kamzolis un košā cepures spalva pievērsa visu uzmanību. Vērīgi pārskatījis gājiena priekšgalu un izpētījis abas puses, viņš pagriezās atpakaļ un beidzot ieraudzīja Kokonnu, kurš savā milzīgajā zirgā pret saulrieta kvēlē gailējošām debesīm pacēlās kā varens tēls.

Jātnieks baltajā kamzolī tūdaļ nošķīrās no kavalkādes, nogriezās kādā šķērsielā un ar līkumu atgriezās pie karātavām.

Jaunā dāma - Nevērās hercogiene - , saskatījusi milzīgā jātnieka siluetā Kokonnu, piejāja pie Margeritas un čukstēja:

- Mēs abas esam maldījušās, Margerita. Pjemontietis palicis uz vietas un grāfs la Mols pašlaik dodas pie viņa.

- Mordieu\ - Margerita iesmējās. - Tas nozīmē, ka notiks kaut kas interesants. Mana dārgā, man būtu ļoti žēl, ja es būtu savu draugu velti apvainojusi.

Drīz vien arī abas princeses atšķīrās no pārējiem jātniekiem. Hercogiene pačukstēja pāris vārdu savam kapteinim, Margerita pamāja Gijonai, un tad viņi visi četri nogriezās uz taciņas un noslēpās krūmos netālu no tās vietas, kur bija jānorisinās notikumam, ko viņi vēlējās redzēt.

Margerita nokāpa no zirga. Pārējie sekoja viņas paraugam. Kapteinis saņēma visu četru zirgu pavadas. Mīkstā, biezā zāle dāmām noderēja kā dīvāns, uz kāda princeses sēž ļoti reti.

Krūmu sprauga ļāva novērot visu, kas notiek. La Mols no mugurpuses piejāja pie Kokonnas un pieskārās viņa plecam.

Pjemontietis pagriezās.

- O, - viņš iesaucās. - Tātad tas nav vis sapnis! Jūs vēl esat dzīvs!

- Jā, monsieur, vēl aizvien dzīvs, - la Mols atbildēja, - kaut gan ne jūsu vainas dēļ, bet tomēr dzīvs.

- Mordieul Es jūs tūliņ pazinu, kaut gan jūs izskatāties ļoti bāls. Pēdējo reizi, kad jūs redzēju, jūs bijāt daudz sārtāks.

- Arī es jūs uzreiz pazinu, lai gan jums ir dzeltena brūce sejā, - la Mols atbildēja. - Kad es jūs ievainoju, jūs bijāt daudz bālāks.

Kokonna sakoda lūpas. Nolēmis sarunu tādā pat zobgalīgā noskaņā turpināt, viņš teica:

- Jocīgi, vai ne, ka hugenots noskatās pie dzelzs kāķa piekārtā admirālī? Un tomēr vēl ir ļaudis, kuri mums pārmet, ka mēs esot apkāvuši pat hugenotu zīdaiņus!

- Grāf, es neesmu hugenots, - palocīdamies atteica la Mols.

- Man ir tā laime būt katolim.

- Tā? Tātad jūs esat jaunatgrieztais? - Kokonna dzēlīgi iesmējās. - Ļoti veikli.

- Es devu solījumu, ka, izglābdamies no slepkavām, pāriešu katoļticībā,