Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- la Mols tikpat nopietni un pieklājīgi turpināja.

- Ļoti prātīgs solījums, grāf, - pjemontietis teica. - Saņemiet manus laimes vēlējumus! Vai jūs neesat solījies vēl kaut ko?

- Pareizi, es devu vēl vienu solījumu, - atbildēja de la Mols, gluži mierīgi glāstīdams savu zirgu.

- Kādu? - Kokonna jautāja.

- Pakart jūs pie tās tur naglas zem Koliņī līķa.

- Kā? - Kokonna iesaucās. - Dzīvu?

- Nē, grāf, vispirms es jūs noduršu.

Kokonna tumši pietvīka, viņa acis ļauni iedzirkstējās.

- Ļoti žēl, - viņš skarbi iesmējās, - bet šo naglu…

- Nu, šo naglu?…

- Jūs nevarēsit aizsniegt, jo jūs vēl neesat tik garš, manu mazo grāfiņ!

- Kokonna atcirta.

- Tad es uzkāpšu jūsu zirgā, manu milzi! - la Mols atbildēja. - Vai jūs tiešām domājat, ka jums ir tiesības nogalināt cilvēkus vienīgi tāpēc, ka jūs esat simts pret vienu? Nē! Reiz arī slepkavām pienāk atmaksas diena, un šodien ir arī jūsējā. Man tā gribētos jūsu nolādētajā purnā ietriekt lodi, bet es baidos kļūdīties, jo mana roka vēl sāpīgi jūt jūsu nodevīgo cirtienu.

- Manā nolādētajā purnā! - nolēkdams no zirga, Kokonna rēca. - Kāpiet zemē, grāf, un izvelciet zobenu!

Un viņš saķēra savu rapieri.

- Tavs hugenots nosauca grāfu par nolādēto purnu, - Nevērās hercogiene čukstēja Margeritai ausī. - Vai viņš tiešām izskatās tik riebīgs?

- Viņš ir brīnišķīgs! - Margerita smaidīdama atbildēja. - De la Mols dusmās kļūst nepatiess. Klusu! Skaties!

La Mols nesteigdamies nokāpa no zirga, novilka savu ķirškrāsas mēteli, nolika to zemē un izvilka zobenu.

- O! - izstiepdams roku, viņš ievaidējās.

- Uh! - nopūtās Kokonna, gatavodamies atvairīt cirtienu.

Abi viņi bija ievainoti plecā un straujās kustības radīja asas sāpes.

Krūmos atskanēja apspiesti smiekli. Redzēdamas, kā cīnītāji vaibstīdamies brauka plecus, princeses nevarēja novaldīties.

Pretinieki, nedomādami, ka viņu cīņai ir aculiecinieki, smieklus izdzirduši, pagriezās un ieraudzīja savas dāmas.

La Mols atkal nostājās aizsardzības stāvoklī, kamēr Kokonna, izgrūzdams savu iemīļoto "MordieuV\ cirta pirmais.

- Viņi patiešām kausies! - Margerita iesaucās. - Mums viņi jāaizkavē! Diezgan joku! Apstājieties, kungi, apstājieties!

Un tiešām - abi pretinieki cīnījās jo cītīgi. Ar puspievērtām lūpām un sakostiem zobiem la Mols uzmācās pretiniekam, un lēni, bet stūrgalvīgi virzījās uz priekšu. Kokonna, redzēdams, ka viņam ir darīšana ar veiklu cīkstoni, pamazām, soli pa solim atkāpās. Tā viņi nonāca līdz grāvim, aiz kura atradās skatītāji. Te pēkšņi Kokonna apstājās un, izmantodams gadījumu, ka la Mols uzbrukdams strauji vēcināja roku, spēcīgi cirta. Šai mirklī uz la Mola baltā atlasa kamzoļa parādījās sārts plankumiņš, kas kļuva lielāks un lielāks.

- Drošāk! - Nevērās hercogiene skubināja.

- O, nabaga la Mols! - Margerita sāpēs iesaucās.

Izdzirdis šo kliedzienu, la Mols uzmeta karalienei vienu no tiem skatieniem, kuri sāpīgāk nekā zobens ievaino sirdi, un nikni metās virsū pretiniekam.

Šoreiz abaš sievietes iekliedzās vienlaikus. La Mola zobens caurdūra Kokonnas krūtis.

Pjemontietis, juzdams, ka "zūd spēki, ar vienu roku apķēra savu pretinieku, bet ar otru mēģināja sameklēt dunci. Saņēmis visus spēkus, la Mols pacēla roku un ar zobena rokturi iesita Kokonnam pa pieri. Tas, sitiena apdullināts, pakrita, līdzi noraudams arī la Molu. Abi pretinieki ievēlās grāvī.

Margerita un Nevērās hercogiene kopā ar kapteini metās uz grāvi. Bet pirms viņi to sasniedza, pretinieku rokas atslāba, acis aizvērās, un, ieročus atlaiduši, viņi izstiepās kā nāves agonijā. No abu brūcēm plūda asiņu straumes.

- O, varonīgais, varonīgais la Mols! - iesaucās Margerita, vairs nespēdama slēpt savu izbrīnu un prieku. - Piedod man, ka es par tevi šaubījos!

Un viņas acīs iezaigojās asaru pērles.

- Ak, varonīgais Anibāl! - hercogiene čukstēja, - madame, vai jūs esat redzējusi tik nevaldāmus cīkstoņus?

Un viņa izplūda elsās.

- Velns lai parauj! Lieliski cirtieni! - priecājās kapteinis, pūlēdamies abiem ievainotiem apturēt asiņošanu. - Hei, ātrāk brauciet šurp!

Pēdējie vārdi bija domāti kādam cilvēkam, kurš brauca sarkanos ratos un dziedāja kādu senu dziesmu.

- Hei! - kapteinis atkārtoja. - Ja jūs sauc, brauciet taču ātrāk! Vai tad jūs neredzat, ka šiem kungiem vajag palīdzēt?

Braucējs apturēja zirgu, izkāpa no ratiem un noliecās pār ievainotajiem.

- Jaukas brūces! - viņš teica. - Bet man tomēr ir gadījies cirst vēl labākas.

- Kas jūs esat? - jautāja Margerita, juzdama nepārvaramas bailes.

- Es esmu Kabošs, kundze, - viņš atbildēja un palocījās līdz zemei. - Parīzes pilsētas bende. Es admirāļa kungam vedu vēl divus biedrus.

- Bet es esmu Navarras karaliene, - atbildēja Margerita. - Izmetiet savus līķus no ratiem, izklājiet tos ar mūsu zirgu segām, ielieciet tajos abus kavalierus un uzmanīgi aizvediet uz Luvru.

Rati, kuros iecēla Kokonnu un la Molu, lēnām ripoja uz Parīzi. Beidzot tie apstājās pie Luvras pils. Vedējs saņēma bagātu atalgojumu. Ievainotos ienesa Alansonas hercoga istabās un tad aizsūtīja pēc Ambruāza Parē. Ārstam ierodoties, viņi vēl nebija atguvuši samaņu. La Mola ievainojums bija mazāk bīstams. Zobens bija ķēris laba plecu, nevienu vārīgu orgānu neievainodams. Kokonnam bija caurdurtas plaušas.

Ambruāzs Parē par Kokonnas dzīvību negalvoja. Nevērās hercogieni šī vēsts joti satrieca. Viņa labprāt gribēja pārvest Kokonnu uz Gīza pili un atkal rūpēties par viņu, bet tas nebija iespējams. Hercogs kuru katru brīdi varēja atgriezties no Romas.

Vēlēdamās slēpt abu kavalieru brūču īsto cēloni, Margerita sacīja, ka viņi promenādes laikā nokrituši no zirgiem. Bet, pateicoties cīņas aculieciniekam kapteinim, patiesību nevarēja noslēpt. Viņš nenovaldījās un izpļāpāja par sadursmi, slavēdams abu pretinieku drošsirdību. Drīz vien par notikušo zināja viss galms.

Ārsts abus rūpīgi aprūpēja, tāpēc ievainotie pamazām atveseļojās.

Kaut gan slimie atradās vienā istabā, la Mols, atguvis samaņu, savu kaimiņu nemaz neievēroja. Turpretim drudža mocītais Kokonna sava ienaidnieka atveseļošanos vēroja ar niknu un draudīgu skatu.

Viss notiekošais pjemontietim šķila fantāzijas un realitātes dīvains mistrojums. Viņš uzskatīja, ka la Mols ir miris, bet vienlaikus redzēja viņa rēgu, kas sāka celties, staigāt un reiz pienāca pat pie viņa gultas. Viņa sejā bija redzama līdzjūtība, kas Kokonnam šķita velnišķīga zobošanās.

Kokonnas sirdī - tā cieta vairāk nekā miesa - iekvēlojās aklas alkas atriebficS. Viņš domāja tikai par to, kā iegūt kādu ieroci un nogalināt la Mola rēgu, kurš viņu bezgala mocīja. Pjcmontieša mētelis sākumā gulēja uz krēsla, bet vēlāk to aiznesa. Bet viņa duncis palika. Kokonna to ieraudzīja un trīs naktis pēc kārtas, kad la Mols bija aizmidzis, mēģināja dunci aizsniegt, bet ik reizi viņam pietrūka spēka un viņš paģība. Ceturtajā naktī beidzot viņam laimējās dunci aizsniegt. Drudžainiem pirkstiem viņš satvēra ieroci un paslēpa to zem spilvena.

Kamēr la Mola rēgs ik dienu kļuva stiprāks, Kokonnu pastāvīgi māca rūpes, kā atbrīvoties no briesmīgās parādības, un viņa spēki aizvien gājā mazumā.

Nākamajā dienā viņš redzēja kaut ko vēl dīvaināku. La Mola rēgs apmeta mēteli, apjoza zobenu, uzlika galvā lielu platmali un izgāja no istabas.