Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Velns lai parauj! - Kokonna murmināja. - Viņi visi ir ļoti jautri, un neviens nedomā bēdāties. Taisnību sakot, man žēl noskatīties. Nabaga Hurjērs!

- Viņš gan gribēja mani nogalināt, - sacīja la Mols, - bet es viņam no visas sirds piedodu.

Tiklīdz la Mols bija pateicis šos vārdus, no laboratorijas ar katliņu rokās iznāca kāds cilvēks. Viņš ar koka karoti maisīja sautētus lokus, kas smaržoja traukā.

La Mols un Kokonna aiz brīnumiem iekliedzās. Ienācējs pacēla galvu un, tāpat iekliedzies, ļāva katliņam nokrist uz grīdas. Karote palika viņam rokā un, vicinādams to kā svētītā ūdens slacckli, viņš svinīgi skaitīja:

- In nomine Paīris, et Filli, el Spiritus sanēti…

- Maitre la Hurjēr! - jaunekļi iesaucās.

- Kokonnas un la Mola kungs! - la Hurjērs attrauca.

- Tātad jūs neesat miris? - Kokonna jautāja.

- Un jūs patiešām esat dzīvi? - viesnīcnieks brīnījās.

- Bet es taču redzēju, kā jūs nokritāt, - Kokonna turpināja. - Dzirdēju, kā nodūca lode un jums kaut ko sašķaidīja, ko īsti - nezinu. Kad es aizgāju, jūs gulējāt asinspeļķē.

- Tā ir taisnība, godājamais monsieur Kokonna. Par laimi, lode atsitās pret manu tērauda ķiveri un sašķīda. Taču trieciens bija pietiekami spēcīgs. Lūk, pierādījums, - piebilda la Hurjērs, noņemdams mici un parādīdams savu spīdīgi kailo galvu. - Vairs nav palicis ne matiņa.

Ieraudzīdami viesnīcnieku tik jocīgu, jaunekļi sāka smieties.

- O, jūs smejaties! - la Hurjērs atviegloti iesaucās. - Tātad jūs nenākat ar ļaunu nolūku?

- Bet vai jūs, maitre Hurjēr, esat izārstējies no sava kareivīguma?

- Jā, mani kungi, jā, goda vārds! Un kopš tā laika…

- Ak tā gan? Kopš tā laika?

- Es zvērēju lūkoties vienīgi uz uguni manā virtuvē.

- Bravo! - izsaucās Kokonna. - Tas ir prātīgi. Bet tagad pie lietas! Mēs šeit stallī atstājām divus zirgus, bet jūsu istabā divas somas.

- Velns lai parauj! - viesnīcnieks kasīja aiz auss.

- Kas ir?

- Jūs sakāt - divus zirgus?

- Jā, stallī!

- Un divas somas?

- Jā, istabā.

- Rcdzat.Jieta tā… jūs mani uzskatījāt par mirušu, vai ne?

- Protams.

- Bet tā kā jūs nomirāt, neatstājuši testamentu…

- Tad?

- Es atļāvos… Tagad es redzu, ka man nevajadzēja to darīt.

- Turpiniet! Ko jūs atļāvāties?

- Rīkoties ar jūsu atstātajām mantām pēc savas patikas.

- Oho! - iesaucās jaunekļi.

- Bet cs tomēr priecājos, redzēdams jūs dzīvus, mani kungi.

- Tātad jūs mūsu zirgus pārdevāt? - Kokonna jautāja.

- Tā ir, - la Hurjērs atbildēja.

- Un arī mūsu somas? - la Mols turpināja.

- Nē, somas ne, - la Hurjērs paskaidroja. - Es pārdevu tikai to, kas tur bija iekšā.

- Paklausies, la Mol, - Kokonna teica, - man šķiet, ka viņš ir liels nelietis. Kā tu domā, vai mums nevajadzētu viņu uzšķērst?

Šie draudi acīmredzot atstāja uz la Hurjēru lielu iespaidu.

- Kungi, man liekas, ka to lietu kaut kā var nokārtot, - viņš murmināja.

- Labi, — teica la Mols, - no savas puses cs tev visu piedodu…

- Ak, augstais grāfa kungs!

- Ar vienu noteikumu…

- Ai, ai! - la Hurjērs ievaidējās.

- Ka tu mani vai manus draugus pacicnā ar pusdienām, ja mums gadās būt šai pusē. '

- Labprāt! - la Hurjērs līksmi iesaucās. - Jūsu padevīgais kalps, grāfa kungs!

- Tātad - nolemts?

- Ar lielāko prieku! Bet vai jūs, monsieur Kokonna, arī tam piekrītat? - viesnīcnieks jautāja.

- Jā, bet tāpat kā mans draugs - ar vienu mazu noteikumu.

- Kādu?

- Jūs tūliņ atdosit grāfam la Molam pie jums atstātos piecdesmit ekijus, kurus es viņam pazaudēju kāršu spēlē.

- Pie manis, monsieur? Kad?…

- Stundas ceturksni pirms mana zirga un somas pārdošanas. La Hurjērs saprata veiklo aizrādīijumu.

- O, saprotu, saprotu! - viņš steidzās atbildei.

Un, piegājis pie skapja, viņš izņēma simts ekijus un pasniedza tos la Molam.

- Labi, labi, - tas teica. - Bet tagad sagatavo mums omleti.

- Un nežēlo sviestu un speķi, - Kokonna piebilda.

Paskatījies pulkstenī, viņš uzrunāja la Molu:

- Tu darīji prātīgi, pasūtīdams brokastis. Mums vēl ir trīs stundas laika, un tās mēs šeit pavadīsim labāk nekā kaut kur citur. Bez tam, ja es nemaldos, mēs neesam tālu no Scnmišcla tilta.

Un abi jaunekļi nosēdās aiz galda tanī pašā istabā, kurā viņi bija apmetušies 24. augusta vakarā, kad Kokonna bija ieteicis la Molam spēlēt kārtis uz pirmās mīļākās laimi. Par godu mūsu jaunajiem varoņiem jāpiebilst, ka tagad nevienam no viņiem šāds priekšlikums neienāca prātā.

Namu rindā, kas stiepās gar Scnmišcla tiltu, izcēlās kāda koka māja, kuru klāja plats jumts - kā uzacs virs milzīgas acs. Otrā stāvā bija atvērts logs, no kura plūda sarkana gaisma, kas saistīja garāmgājēju uzmanību, tā kā tiem gribot negribot bija jāaplūko nama zili krāsoto un zelta rotājumiem greznoto fasādi. Starp frīzi un logu karājās gaišzila izkārtne ar šādu uzrakstu: "Florencictis Renē, viņa majestātes mātes karalienes parfimērs".

Tirgotavas durvis bija cicši aizslēgtas, bet vēl drošāk par visām atslēgām to sargāja īpašnieka apšaubāmā slava. Apakšējā stāvā tirgotava bija tumša un tukša. To atver vēlā rītā un aizslēdz puikstens astoņos vakarā. Te ik dienu pārdod slavenā ķīmiķa sagatavotās smaržas, ziedes un dažādas kosmētiskās preces. Divi mācekļi šai sīktirgotavā Renē palīdz, bet viņi namā nenakšņo.

Tirgotava ir diezgan plaša telpa, ar divām durvīm, kuras abas ved uz kāpnēm. Vienas no tām - mazās sānu apļveida kāpnes iet līdz pat sienai, otras ir ārējās kāpnes. Tās abas ved uz otrā stāva istabu. Šī istaba ir tikpat liela kā tirgotava, tikai priekškars to sadala divās daļās. Pirmā daļā ir durvis izejai uz ārējām kāpnēm, otras daļas sānu sienā - vēl vienas, kuras ved uz slepeno izeju. To slēpj augsts, griezumiem rotāts skapis, un tās atdarāmas ar mākslīgas ierīces palīdzību, atverot skapja durvis. Šo eju zina tikai Katrīna un Renē.

Otrā nodalījuma sānu sienās atrodas vēl divas durvis, kuras pieejamas visiem. Vienas ved uz mazu istabu bez logiem. Tajā ierīkots griestu apgaismojums. Tā ir alķīmiķa laboratorija. Otras durvis ved uz vēl dīvaināku istabu. Tā ir gluži tukša, bez mēbelēm un grīdsegām. Tās vienīgais greznums ir neliels marmora altāris.

Akmens grīda no altāra uz visām četrām pusēm ir veidota slīpa, pie sienām izveidojot reni ar caurumu, par kuru var redzēt guldzam Sēnas tumšos ūdeņus. Uz sienās iedzītajām naglām karājas neparasti rīki ar plāniem asmeņiem. Kaktā spārdās divas aiz kājām kopā sasietas melnas vistas. Tā ir pareģa svētnīca.

Vidējā istabā Renē pieņem vienkāršus apmeklētājus. Tajā ir Ēģiptes ibisi, mūmijas zelta pārsienamos, krokodils ar atvērtu muti, miroņu galvaskausi ar tukšiem acu dobumiem, žurku apgrauztas grāmatas, kas saista ienācēju uzmanību un viņus izklaidē. Aiz priekškara stāv dažādi trauki, savādas kastītes un aizdomīga izskata krūzes. Visu to apgaismo divas gluži līdzīgas mazas sudraba lampiņas. Lampiņās deg smaržīga eļļa, un no augstā, tumšā spraišļa, kur tās karājas apkvēpušās ķēdītēs, plūst blāvi dzeltena gaisma. Renē, uz krūtīm sakrustojis rokas, šūpoja galvu un lieliem soļiem pastaigājas pa vidējās istabas otro nodalījumu. Pēc ilgām un grūtām pārdomām viņš apstājās pie smilšu pulksteņa.