Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Margerita nevarēja savaldīties, skaļi neiesmējusies. Tad viņa klusēdama sniedza Kokonnam roku.

Jauneklis to padevīgi saņēma un uzsauca la Molam:

- Mana drauga ēna, steidzies drīzāk šurp!

Uztraukumā drebēdams, pienāca la Mols.

- Labi, - Kokonna teica, - bet tagad tavas skaistās, sārtās lūpas lai pieskaras šai vārajai, smaržīgajai rokai.

Un noliecis la Mola galvu, Kokonna lika viņa lūpām skart karalienes roku. Daiļā rociņa nemaz nemēģināja no gūsta atbrīvoties.

Margerita turpināja smaidīt, kamēr Nevērās hercogienei tas nenāca ne prātā. Negaidītā satikšanās ar abiem jaunekļiem viņu bija satraukusi, un viņa vēl nespēja attapties, kad viņas sirdī pamodās kaisla greizsirdība. Pēc viņas domām Kokonna drauga dēļ nedrīkstēja aizmirst pats sevi.

La Mols redzēja, kā viņa savilka uzacis, redzēja viņas draudīgi spulgās acis, un, neskatoties uz nule izjusto svētlaimi, kurai viņš gribēja nodoties līdz galam, viņš saprata, kādas briesmas draud viņa draugam un nolēma Kokonnam palīdzēt.

Atlaidis Margeritas roku, viņš piegāja pie Nevērās hercogienes un, nokritis uz ceļiem teica:

- O, visburvīgākā, visdaiļākā sieviete pasaulē! Es, protams, runāju nevis par rēgiem, bet gan par dzīvām sievietēm. Atļaujiet no netīrās zemes niecības atbrīvotai dvēselei labot dzīvas, draudzības jūtu pārņemtas būtnes kļūdu. Grāfs de Kokonna, kā jūs redzat, ir tikai cilvēks, tiesa gan - spēcīgs, drošsirdīgs un skaists, bet tomēr mirstīgs, kā jau visi dzīvie radījumi. Kaut gan viņš cildina jūs no rīta līdz vakaram, šis varonīgais cīnītājs, kas tik ir daiļrunīgs, tiekoties ar ēnu, ar sievieti runāt neuzdrošinās. Kokonna liek jums pateikt, ka viņš pie jūsu kājām noliek savu sirdi un dvēseli. Viņš lūdz, lai jūsu dievišķīgās acis palūkotos uz viņu maigā līdzcietībā, lai jūsu rožainie pirkstiņi aicinātu viņu, lai jūsu dzidrā balss bilstu viņam vārdus, kuri nekad neaizmirstas.

Anrieta, acis nenolaizdama, visu laiku bija vērojusi la Molu. Kad tas beidza savu sakāmo, viņa paskatījās uz Kokonnu. Tad pēkšņā jūsmā viņa jautri pasmaidīja, atsegdama savus baltos, pērļainos zobus, un uztrauktā balsī jautāja:

- Vai tā ir taisnība?

- Mordieu! - viņas skatiena apreibināts, iesaucās Kokonna. - Taisnība, madame, tā ir taisnība! Zvēru pie savas dzīvības, zvēru pie savas nāves!

- Tad nāciet šurp! - teica Anrieta, pastiepdama roku.

Kokonna nosvieda zemē savu samta mēteli un pēc mirkļa atradās pie jaunās sievietes. La Mols, Margeritas aicināts, nodevās līdzīgiem mīlas niekiem. Tanī brīdī istabas dibensdurvīs parādījās Renē.

- KJusu, - viņš apslāpētā balsī čukstēja, - klusu!

Aiz sienas varēja dzirdēt, ka kāds pagriež atslēgu un ver durvis.

- Man liekas, ka nevienam nav tiesību mūs traucēt, - Margerita īgni teica.

- Arī mātei karalienei ne? - Renē čukstēja viņai pie auss.

Margerita paķēra la Molu aiz rokas un steidzās uz ārējām kāpnēm.

Anrieta un Kokonna apskāvušies metās viņiem nopakaļ. Visi četri aizlaidās tā, kā pēc pirmā aizdomīgā trokšņa aizlaižas putni, kuri ui ziedoša zara pirmoreiz skāruši knābjus skūpstā.

Abi pārīši paspēja pazust laikus. Kad Katrīna atslēdza otrās durvis, Kokonna un Nevērās hercogiene izgāja no istabas, un viņa dzirdēja, ka zem svešiem soļiem noskrakšķ ārējās kāpnes.

Māte karaliene aizdomīgi pārlūkoja telpu, tad ar savām dzēlīgajām acīm vērsās pie Renē, kurš zemu palocījās.

- Kas šeit bija? - viņa jautāja,

- Mīlas pārītis, kurš sajūsmā aizskrēja pēc mana apgalvojuma, ka viņi viens otru mīl.

- Nu, Dievs ar viņiem! - noteica Katrīna, paraustīdama plecus. - Vai tagad te neviena nav?

- Neviena, izņemot jūsu majestāti un mani.

- Vai manu pavēli izpildīji?

- Par melnajām vistām?

- Jā.

- Tās ir gatavas, madame.

- Vai upurēšanas istaba ir kārtībā?

- Jā!

- Tad iesim!

Renē paņēma sveci, no kuras nāca gan viegli kodīga, gan smagi gurdinoša smarža un, apgaismodams Katrīnai ceļu, pirmais iegāja svētnīcā.

Katrīna pati no upurēšanas rīkiem izmeklēja zilgana tērauda nazi, bet Renē paņēma vienu no kaktā pieslietajām vistām.

- Ko mēs izmeklēsim?

- Vienai vistai aknas un otrai - smadzenes. Ja iznākums abos gadījumos būs vienāds, būs tam jātic.

- Ar ko sāksim?

- Ar aknām.

- Labi, - Renē noteica un, ielicis vistu mazā upurtraukā, piesēja to pie diviem bļodas malās iestiprinātiem riņķiem.

Putns gan spārdījās, bet atbrīvoties nevarēja.

Ar vienu naža vilcienu Katrīna pāršķēla putna krūtis. Vista trīs reize*s ieķērcās, noraustījās un bija beigta.

- Atkal trīs kliedzieni, - Katrīna čukstēja. - Trīs nāves zīmes!

Tad viņa vistu uzšķērda.

- Aknas atkal vairāk ir kreisajā pusē, - viņa turpināja. - Trīs nāves gadījumi un dinastijas maiņa! Vai tas nav briesmīgi, Renē?

- Pārbaudīsim vēl otrreiz, vai pareģojumi saskan!

Renē atsēja beigto vistu un, nosviedis to kaktā, devās pēc otras. It kā juzdama, ka to sagaida biedrenes liktenis, vista sāka skraidīt pa istabu un iesprūda sienas caurumā.

- Es viņai uzreiz nogriezīšu galvu, - teica Katrīna, - tad viņa nepagūs iekliegties!

Kad vista bija piesieta, Katrīna tiešām ar vienu vilcienu nogrieza tai galvu. Bet nāves agonijā vista trīs reizes paplātīja knābi, lai vairs nekad to neatvērtu.

- Redzi! - Katrīna bailēs iesaucās. - Trīs ķērcienu vietā - trīs nopūlas! Trīs, arvien trīs! Viņi mirs visi trīs… Tagad palūkosimies smadzenēs.

Katrīna nogrieza putna nobāiušo seksti, uzmanīgi pāršķēla galvu divās daļās, lai visas smadzenes būtu labi redzamas, un sāka meklēt to rievas līdzību ar kādu burtu.

- Atkal! - viņa iesaucās, sasizdama rokas. - Atkal tas pats! Un šoreiz vēl skaidrāk nekā citām reizēm. Nāc, paskaties!

Renē pienāca.

- Kas tas ir par burtu? - jautāja Katrīna, rādīdama viņam uz kādu vietu vistas smadzenēs.

- I - Renē atbildēja.

- Cik reizies tas atkārtojas? Renē saskaitīja.

- Četras.

- Labi, labi. Tagad tu saproti? Es zinu - tas nozīmē Indriķis IV. O, mani pēcnācēji ir nolādēti! - iesaucās Katrīna, nosviezdama zemē dunci.

Tas bija baismīgs skats: trīcošās sveces gaismā stāvēja bāla sieviete, ar stīvām acīm raudzījās uz nokauto vistu un lauzīja asiņainās rokas.

- Viņš valdīs! - viņa smagi elsoja. - Viņš valdīs!

- Viņš valdīs, - Renē atkārtoja un nogrima pārdomās.

Taču pēc mirkļa Katrīnas seja atkal bija gaiša: viņai bija ienākusi prātā laimīga doma.

- Renē, - viņa teica, izstiepdama pret florencieti roku. - Renē, vai tu zini briesmīgo nostāstu par Perūzas ārstu, kurš vienlaikus noindēja savu meitu un tās mīļāko?

- Jā, madame.

- Bet šis mīļākais bija?..; - Katrīna domīgi turpināja.

- Karalis Ladislavs, kundze.

- Jā, jā, - viņa čukstēja. - Vai tu zini šī notikuma sīkumus?

- Man ir kāda veca grāmata, kurā tas aprakstīts, - Renē atbildēja.

- Labi, iesim otrā istabā un tu man to parādīsi. Viņi izgāja no svētnīcas.

Paņēmis sveci, Renē piegāja pie grāmatplaukta, uzkāpa uz krēsla un,

sameklējis vajadzīgo grāmatu, pasniedza to karalienei.

Katrīna atšķīra grāmatu, nosēdās pie galda, uz kura atradās Renē noliktā burvju svece, un tās zilganajā gaismā pusbalsī pārlasīja vairākas rindas.

- Labi, - viņa teica, aizvērdama grāmatu. - Tas ir viss, ko es vēlējos zināt.