Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Vai jūs mani mīlat, Šarlote? - Indriķis jautāja.

- Es mīlu jūs, - Sovas kundze, burvīgi smaidīdama, atbildēja, ar savu skaisto roku pieskardamās sava mīļākā rokai.

Indriķis viņas roku saņčma savējā.

- Bet, - Indriķis turpināja, savu domu nomākts, - bet ja nu es atminu mīklu, kuru atminēt trīstūkstoš gadu veltīgi mēģinājuši visi pasaules gudrie? Ja es atminu šo mīklu vismaz attiecībā uz jums, Šarlote?

Sovas kundze nosarka.

- Jūs mani mīlat, - Indriķis turpināja. - Vairāk es neko, protams, nevaru vēlēties un jūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Bet jūs zināt, ka pilnīgi laimīgs cilvēks nejūtas nekad. Tāpēc mūs visus moca ziņkāre un mēs visu dzīvi meklējam nezināmo. Mana dārgā, sakiet, vai tā nebija karaliene Katrīna, kura jums pavēlēja mani mīlēt?

- Pieminot māti karalieni, runājiet klusāk, - Sovas kundze aizrādīja.

- Nieki! - Indriķis atteica tik bezrūpīgi un pārliecinoši, ka apmulsināja pat Šarloti. - Agrāk, kad mums bija sliktas attiecības, man tiešām bija jābaidās no labās mātes dusmām, bet kopš es esmu viņas meitas vīrs…

- Karalienes Margeritas vīrs! - Šarlote, greizsirdībā sarkdama, iebilda.

- Tagad jūs runājiet klusāk! - Indriķis aizrādīja. - Tātad, kopš es esmu viņas meitas vīrs, mēs esam labākie draugi pasaulē. Ko no manis prasīja? Liekas, ka tikai vienu: lai es pāreju katoļticībā. Pateicoties Bērtuļa naktij, tas ir noticis. Kopš tā laika mēs visi dzīvojam kā labi radinieki, kā ticīgi katoļi.

- Bet karaliene Margerita?

- Karaliene Margerita ir saite, kura mūs visus vieno.

- Viņa jums nav nekāds drošs atbalsts, jo neviens netic jūsu tuvajām attiecībām ar karalieni.

- Un tomēr tā ir. Uz šī spilvena es mierīgi atdusos jau trīs mēnešus.

- Indriķi, - Sovas kundze iesaucās, - tātad jūs esat mani mānījis un karaliene Margerita patiesi ir jūsu sieva!

Indriķis pasmaidīja.

- Ziniet, Indriķi, šie jūsu smaidi mani noved līdz izmisumam un dažreiz man briesmīgi gribas izskrāpēt jums acis, kaut arī jūs esat karalis.

- Tas liecina, ka manas māksloti tuvās attiecības ar karalieni tomēr atstāj zināmu iespaidu: ir brīži, kad jums tīkas izskrāpēt man acis tikai tāpēc, ka ticat šai tuvībai.

- Indriķi, Indriķi! - Šarlote pārmeta. - Man liekas, ka pats Dievs nezina jūsu domas!

- Mana dārgā, - teica Indriķis, - man šķiet, ka sākumā Katrīna pavēlēja jums manī iemīlēties. Tad ierunājās jūsu pašas sirds un tagad no šīm divām balsīm jūs klausiet vienīgi savai sirdsbalsij. Arī es jūs mīlu, mīlu no visas sirds!

Pils pulkstenis nosita desmit reizes.

- Sire, - teica Šarlote, - laiks atvadīties. Rīt agri man jābūt pie mātes karalienes.

- Jūs mani aizdzenat, dārgā? - Indriķis jautāja.

- Man ir skumji, Indriķi. Bet, ja es būšu skumja, ari jums kļūs garlaicīgi un jūs mani vairs nemīlēsit. Labāk būs, ja jūs aiziesit.

- Labi! Es iešu, ja jūs to vēlaties, Šarlote. Bet varbūt, ka jūs man tomēr atļausit uzkavēties jūsu vakara tualetes laikā?

- Aizkavēdamies šeit, jūs liktu gaidīt karalienei Margeritai!

- Šarlote, - Indriķis nopietni sacīja, - mēs vienojāmies par Navarras karalieni nekad nerunāt ne vārda, bet šovakar mēs par viņu vien runājam.

Sovas kundze nopūtās un apsēdās pie tualetes galdiņa. Indriķis nolika viņai blakus krēslu un ar celi uzmetās uz tā, atbalstīdamies pret atzveltni.

- Nu, mana mazā Šarlote, tagad aplūkosim jūsu daiļuma mākslu, daiiuma mākslu manis dēļ, lai ko citu jūs arī apgalvotu. Mans Dievs, cik te ir daudz dažādu smaržu, pūderu, pudelīšu un kārbiņu!

- Šķiet gan, ka daudz, - Šarlote nopūtās, - bet tomēr nepieliek, lai pilnīgi iekarotu jūsu majestātes sirdi.

- Nerunāsim taču vairs par politiku. Kam der šī mīkstā, smalkā otiņa? Lai nokrāsotu manas daiļās Junonas uzacis?

- Jā, sire, - baronese atsmaidīja, - jūs uzminējāt.

- Bet šīs jaunās ziloņkaula sukas?

- Matu izšķiršanai.

- Un šī glītā sudraba kārbiņa ar izgriezto vāciņu?

- To man atsūtīja Renē. Tā ir brīnišķīga ziede, kuru viņš man jau sen apsolīja, lai padarītu vēl maigākas lūpas, kuras jūsu majestāte dažreiz atzīst par maigām un reibinošām.

Lai apliecinātu daiļās sievietes vārdus, Indriķis aši noliecās un noskūpstīja viņas rožainās lūpas, kuras tā uzmanīgi aplūkoja lielā sudraba spogulī.

Šarlote pastiepa roku pēc sudraba kārbiņas, liekas, lai parādītu Indriķim, kā lietot ziedi, bet tad pie priekšistabas durvīm kāds pieklauvēja. Mīlētāji satrūkās.

- Klauvē, kundze! - teica Dariola, pavērusi aizkaru.

- Uzzini, kas tur ir, un atnāc pateikt, - Sovas kundze pavēlēja.

- Tas ir parfimērs Renē, kundze, - atgriezusies teica Dariola.

Dzirdēdams šo vārdu, Indriķis sarauca uzacis un sāka kodīt lūpas.

- Vai lai viņu noraidu? - Šarlote jautāja.

- Nē! - atbildēja Indriķis. -Maitre Renē nekad neklauvē bez vajadzības.

- Vai negribat ieiet lūgšanas istabā?

- Nē! Renē zina visu, arī to, ka es esmu pie jums.

- Laid iekšā! - baronese pavēlēja Dariolai.

Renē nekavējās ienākt. Viņš ātri pārskatīja istabu. Sovas kundze turpināja sēdēt pie tualetes galdiņa. Indriķis bija nometies uz dīvāna.

Šarloti apspīdēja svece. Indriķis atradās ēnā.

- Kundze, - Renē godbijīgi sacīja, - es atnācu atvainoties.

- Par ko, Renē? - baronese jautāja tajā laipnajā balsī, kādā skaistas sievietes aizvien uzrunā savus apgādātājus, kuri pūlas tās padarīt vēl daiļākas.

- Es jau sen solījos jums sagatavot ziedi jūsu burvīgajām lūpām, bet..

- Bet savu solījumu izpildījāt tikai šodien, vai ne? - Šarlote vaicāja.

- Šodien? - Renē atkārtoja.

- Jā, jūsu atsūtīto kārbiņu es saņēmu tikai šovakar.

- Ak tā! - noteica Renē, neizpratnē aplūkodams kārbiņu uz tualetes galdiņa, kura bija ļoti līdzīga kārbiņām viņa tirgotavā. - Es pavisam piemirsu, - viņš noņurdēja. - Vai jūs ziedi jau pamēģinājāt?

- Vēl ne. Tiklīdz es gribēju ieziest lūpas, nācāt jūs.

Renē sadrūma. To pamanīja Indriķis, kurš parasti visu novēroja.

- Renē, kas jums kaiš? - karalis jautāja.

- Man, sirel Nekas! - parfimērs atbildēja.

Renē paskatījās apkārt, apstaigāja visu istabu, uzmanīgi visu aplūkodams un paklausīdamies pie visām durvīm un aizkariem, tad apstājās iepriekšējā vietā un palūkojās uz Sovas kundzi un Indriķi.

Indriķim bija ass instinkts un viņš saprata mirkļa nopietnību, jauzdams, ka florencieša dvēselē noris kaut kāda cīņa. Palikdams ēnā un vērodams Renē gaiši apgaismoto seju, viņš teica:

- Jūsu apmeklējums ir pārāk vēls, Renē?

- Vai es, nelaimīgais, esmu jūsu majestāti iztraucējis? - vaicāja parfimērs, atkāpdamies uz durvju pusi.

- Nepavisam ne! Es tikai kaut ko gribu zināt.

- Ko, sire?

- Vai jūs cerējāt mani še ieraudzīt?

- Es biju par to pārliecināts.

- Tātad jūs gribējāt mani salikt?

- Esmu laimīgs, jūs šeit sastapdams.

- Jums man ir kas sakāms? - Indriķis jautāja.

- Varbūt, sirel - Renē atbildēja.

Šarlote nosarka. Viņa baidījās, ka Renē nesāk stāstīt par viņas agrāko izturēšanos pret Navarras karali. Izlikdamās, ka ir aizņemta ar savu tualeti un nedzird sarunu, viņa atvēra kārbiņu.

- O, Renē, cik jūs esat jauks cilvēks! - viņa iesaucās. - Ziedei ir ļoti skaista krāsa. Parādīdama jums godu, es tūlīt izmēģināšu jūsu jauno brīnumu.