Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Viņa piecēlās, atstādama grāmatu uz galda Jaunas domas brieda viņas smadzenēs.

Renē padevīgi gaidīja jaunas pavēles.

Noliektu galvu, pirkstu pie lūpām, Katrīna dažas reizes pārsoļoja istabu.

Tad viņa pēkšņi nostājās Renē priekšā un, dzeldama to savām apaļajām, saltajām plēsoņputna acīm, teica:

- Atzīsties, ka tu pagatavoji viņai kādu mīlas dziru!

- Kam? - Renē satrūcies jautāja.

- Baronesei de Sovai.

- Nē, jūsu augstība, nekad!

- Nekad?

- Dievs ir mans liecinieks!

- Un tomēr tas ļoti līdzinās burvībai. Viņš, vieglprātīgais, to vēl aizvien bezgalīgi mīl.

- Kas, madame?

- Viņš, nolādētais Indriķis, kurš nāks manu trīs dēlu vietā un sauksies par Indriķi IV, kaut gan viņš ir Žannas d'Albrē dēls.

Katrīnas pēdējos vārdus pavadīja dziļa nopūta, kas lika Renē nodrebēt. Viņš atcerējās pazīstamos cimdus, kurus pēc Katrīnas pavēles bija sagatavojis Navarras karalienei.

- Viņš to vēl arvien apmeklē? - Renē jautāja.

- Arvien.

- Bet es domāju, ka Navarras karalis salabis ar savu sievu.

- Komēdija, Renē, tikai komēdija! Nezinu, kāpēc viņi spēlē; zinu tikai to, ka visi mani krāpj. Mana meita Margerita nostājusies pret mani. Varbūt viņa gaida brāļu nāvi, cerēdama, ka kļūs par Francijas karalieni!

- Var jau būt, - noteica Renē, kurš atkal bija nogrimis domās un kā atbalss atkārtoja šaubas, kas mocīja Katrīnu. - Nu, gan redzēsim, - Katrīna atbildēja.

Viņa devās uz dibensdurvīm.

Renē gāja karalienei pa priekšu, un drīz vien viņi nonāca tirgotavā.

- Tu man solīji sagatavot jaunas ziedes rokām un lūpām, - teica Katrīna. - Tuvojas ziema, un tu zini, ka mana āda pret aukstumu ir ļoti jutīga.

- Es jau visu esmu sagatavojis, kundze, un rīt aiznesīšu uz pili.

- Rīt tu mani varēsi satikt tikai deviņos vai desmitos vakarā. Bet Sovas kundzei ir ļoti skaistas rokas un lūpas, - Katrīna vienaldzīgi teica.

- Ar ko viņa tās ieziež?

- Vai rokas?

- Jā, rokas.

- Ar heliotropu ziedi.

- Bet lūpas?

- Viņas lūpām es sagatavoju paša izdomātu ziedi, no kuras pa trauciņam es gribēju rīt aiznest jūsu majestātei un viņai.

Katrīna uz mirkli nogrima domās.

- Tiešām, viņa ir burvīgi daiļa, šis radījums, - viņa teica, it kā atbildēdama pati uz savām domām. - Nav nemaz tik ļauni, ka bearnietis viņu tā dievina.

- Bet galvenais, ka viņa jūsu majestātei ir ļoti padevīga, - sacīja Renē.

- Vismaz man tā šķiet.

Katrīna pasmaidīja un paraustīja plecus.

- Ja sieviete mīl, - viņa teica, - viņa var būt padevīga vienīgi savam mīļākajam! Renē, tu taču sagatavoji viņai kādu ziedi?

- Zvēru, ka nē, augstība!

- Labi, nerunāsim vairs par to. Parādi man savu jauno ziedi, no kuras viņas lūpas kļūs vēl svaigākas un sārtākas.

Renē piegāja pie plaukta un parādīja Katrīnai sešas gluži vienādas mazas sudraba kārbiņas.

- Lūk, vienīgā ziede, kuru viņa no manis vēlējās, - viņš teica. - Es tiešām sagatavoju to tikai viņai, jo viņas lūpu āda ir tik maiga, ka saulē un vējā arvien sasprēgā.

Katrīna attaisīja vienu kārbiņu: tajā bija tīkami sārta ziede.

- Renē, - viņa sacīja, - dod man roku ziedi. Es to paņemšu līdzi. Renē paņēma sveci, lai tirgotavas atsevišķā nodalījumā uzmeklētu prasīto. Kaut gan viņš neuzkavējās ilgi, tomēr redzēja, ka Katrīna vienu kārbiņu paslēpj sava platā mēteļa krokās. Viņš bija pieradis pie šādām mātes karalienes zādzībām, tāpēc izlikās, ka nav to ievērojis. Sameklējis ziedi, viņš to ietina ar lilijām greznotā papīrā un pasniedza karalienei.

- Lūk, ziede, - viņš teica.

- Pateicos, Renē, - atbildēja Katrīna un pēc īsas klusēšanas piebilda: - Baronesei de Sovai lūpu ziedi aiznes pēc astoņām deviņām dienām. Vispirms es pati gribu to izmēģināt.

Un viņa pagriezās, lai aizietu.

- Vai jūsu majestāte nepavēlēs jūs pavadīt? - Renē jautāja.

- Tikai līdz tilta galam, - Katrīna atbildēja. - Tur mani gaida pavadoņi ar nestuvēm.

Viņi aizgāja līdz Bariljerī ielas stūrim, kur četri jātnieki un nesēji ar nestuvēm bez ģerboņiem gaidīja Katrīnu.

Atgriezies mājās, Renē vispirms pārskaitīja savas ziežu kārbiņas. Vienas pietrūka.

Kā jau visi dzīvokļi kalpotājiem, kuru vienīgais uzdevums ir būt savu augsto pavēlnieku tuvumā, arī baroneses de Sovas dzīvoklis bija daudz mazāks un neērtāks nekā parastie pilsētas dzīvokļi. De Sovas kundzes istabas atradās otrā stāvā, gandrīz virs Indriķa istabām. Durvis veda uz gaiteni, kura galā bija spraišļots logs. Tas bija šaurs logs ar maziem stikliem svina rāmī un pat visgaišākajās dienās cauri laida tikai vāju gaismu. Ziemā jau pēc pulkstens trijiem pēcpusdienā vajadzēja aizdegt lampu.

Maza priekšistaba, kas tapsēta ar dzeltenām puķēm greznotu zīda drēbi, ar zilu samtu tapsēta viesistaba, guļamistaba ar grieztām kolonnām un ķirškrāsas atlasa aizkaru rotātu gultu, ar spoguli sudraba rāmī un divām gleznām, kuras attēloja Venēras un Adonīsa mīlu, - tāds bija karalienes Katrīnas Mediči daiļās galma dāmas mājoklis - jeb kā tagad teiktu - ligzdiņa.

Iepretim tualetes galdiņam, istabas tumšākajā kaklā bija mazas durtiņas. Tās veda uz lūgšanas istabu, kurā uz paaugstinājuma atradās altāris. Tur pie sienas bija trīs vai četras garīga satura gleznas. Starp tām uz zeltītām naglām karājās dažādi ieroči. Tajos slepeno intrigu laikos sievietes prata ar ieročiem rīkoties tikpat labi kā vīrieši.

Nākamās dienas vakarā pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem de Sovas kundze kopā ar Navarras karali sēdēja uz dīvāna savā guļamistabā. Viņa karalim stāstīja par savām bailēm viņa dēļ un savu neprātīgo mīlu, turklāt minēdama tos upurus, kurus viņa bija nesusi neaizmirstamajā naktī, kuru Indriķis bija pavadījis, pie savas sievas.

Indriķis savukārt viņai par to pateicās. Sovas kundze vienkāršajā batista ģērbā bija apburoša un kaira, un Indriķis ļoti dedzīgi pūlējās tai izrādīt savu padevību. Navarras karalis tiešām bija iemīlējies. Baronese de Sova no sirds bija iemīlējusi cilvēku, kuru mīlēt viņai bija pavēlējusi Katrīna, un gribēja ielūkoties Indriķī, vai viņa acu izteiksme atbilst vārdiem.

- Sakiet taisnību, Indriķi! - viņa teica. - Vai kopš tās drausmīgās nakts jūs pie karalienes neesat bijis?

- Tikai tad, kad par to jums esmu teicis.

- Un jūs nekad vinu neapmeklēsit, man to nepateicis?

- Nekad!

- Vai varat to apzvērēt?

- Ja es būtu hugenots, es ne mirkli nekavētos zvērēt, bet…

- Bet?

- Bet katoļticība, kuras dogmātus es pašlaik apgūstu, to aizliedz.

- Gaskonietis! - teica Sovas kundze, galvu šūpodama.

- Bet tagad ir jūsu reize, Šarlote, - sacīja Indriķis. - Vai jūs vaļsirdīgi atbildēsit uz maniem jautājumiem?

- Protams, - jaunā sieviete atbildēja. - Man nav ko slēpt. - Labi, Šarlote, - karalis teica. - Paskaidrojiet man gluži atklāti un reiz par visām reizēm, kāpēc pirms manām kāzām jūs mani lik cietsirdīgi noraidījāt, bet tagad esat daudz laipnāka? Kāpēc jūs tagad pret mani, neveiklo bearnieti, smieklīgo provinciāli, pret karali, kurš nabadzības dēļ nevar turēt spožus sava kroņa dārgakmeņus, izturaties labvēlīgāk?

- Indriķi, - atbildēja Šarlote, - jūs man liekat atminēt mīklu, kuru trīstūkstoš gadu laikā nav atminējuši visi pasaules gudrie. Nekad nejautājiet sievietei, kāpēc viņa mīl, jautājiel likai: "Vai jūs mani mīlat?"