Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Bet vai jūsu augstība nezina prinču Kondč un Porciāna domas?

- Protams, ka ne. Cik es zinu, Dievs mani nav apveltījis ar gaišreģa spējām lasīt citu domas.

- Jūsu majestāte var to spriest par sevi, - florencietis mierīgi teica. - Vai jūsu dzīvē nav bijis kāds tikpat smags un drausmīgs notikums, kas būtu noderīgs kā jūsu augstsirdības mērogs?

Šie vaļsirdīgie vārdi neviļus lika nodrebēt pat de Sovas kundzei: norādījums bija pavisam skaidrs, pat netīri uzbāzīgs. Jaunā sieviete tumši piesarka un jautājoši pavērās uz Indriķi.

Navarras karalis tik tikko valdījās.

- Manā dzīvē… kāds smags atgadījums?… Nē, Renē, tāds man nav bijis. Man ne vienu vien reizi bijis jācieš tikai savas neprātības un draiskulības dēļ. Bet līdzīgi pārbaudījumi ir atkarīgi no mūsu cilvēciskās dabas un Dievs tos sūta mums visiem.

Renē skatījās gan uz Indriķi, gan uz Šarloti. Viņš gribēja atkausēt pirmā atturību un aizkavēt otro. Baronese, kuru šī saruna apgrūtināja, atkal bija pievērsusies tualetes galdiņam un ķērās pie ziedes kārbiņas.

- Bet, ja jūs, sire, būtu prinča Porciāna brālis, vai prinča Kondē dēls un ja jums noindētu brāli vai nonāvētu tēvu?… - Renē jautāja.

Šarlote viegli iekliedzās un atkal tuvināja ziedi lūpām. Renē pamanīja viņas kustību, bet šoreiz nemēģināja to aizkavēt.

- Dieva dēļ, atbildiet taču, sire\ Ko jūs darītu viņu vietā?

Indriķis attapās, ar drebošu roku noslaucīja no pieres aukstos sviedrus, un piecēlās kājās.

- Ja cs būtu viņu vietā un droši zinātu, ka būšu karalis, Dieva vietnieks uz zemes, es darītu to pašu, ko Dievs, - cs piedotu.

- Madame\ - iesaucās Renē, izraudams Sovas kundzei no rokām sudraba kārbiņu, - atdodiet man šo ziedi! Mans kalps, kā es redzu, ir pārskatījies. Rīt es jums atsūtīšu citu kārbiņu.

Nākamās dienas Senžermcnas mežā bija paredzētas medības. Astoņos no rīta Indriķis bija licis apseglot savu mazo bearniešu zirgu, kuru bija nodomājis dāvināt Sovas kundzei, bet vispirms pats gribēja to izmēģināt. Ceturksni pirms astoņiem zirgs bija gatavs. Tieši astoņos Indriķis izjāja no pils.

Nelielais, bet dedzīgais zirgs purināja krēpes un kārpījās.

Nakts bija bijusi auksta un zemi klāja plāna ledus gāle. Indriķis gribēja pāriet pāri pagalmam uz staļļiem, kur stāvēja zirgs un gaidīja zirgu puisis. Kad viņš gāja garām kareivim šveicietim, kas stāvēja pie durvīm, tas sveicināja un teica:

- Lai Dievs sargā viņa majestāti Navarras karali!

Izdzirdis šo it kā pazīstamo balsi, bearnietis satrūkās. Viņš pagriezās un atkāpās soli atpakaļ.

- De Muī! - viņš čukstēja.

- Jā, sire, de Muī.

- Ko jūs šeit dariet?

- Meklēju jūs.

- Ko jums vajag?

- Man ar jūsu majestāti jārunā.

- Nelaimīgais! - iesaucās karalis, pieiedams pie viņa. - Vai tu nezini, ka tu vari pazaudēt galvu.

- Zinu.

- Un tad?

- Un tad? Te es esmu!

Indriķis viegli nobālēja: briesmas, no kurām nebaidījās straujais jauneklis, draudēja arī viņam. Uztraukti pārlūkojis apkārtni, viņš otrreiz atkāpās tikpat steidzīgi kā pirmoreiz.

Pie kāda loga viņš bija ieraudzījis Alansonas hercogu. Indriķa sejas izteiksme un izturēšanās vienā mirklī pārvērtās. Paņēmis no de Muī musketi, viņš izlikās, ka aplūko ieroci.

- De Muī, - viņš teica, - droši vien tikai ļoti svarīgs iemesls jūs piespiedis nākt šurp un mesties pašam vilkam rīklē?

- Nē, sire. Jau astoņas dienas es meklēju izdevību, lai jūs satiktu. Beidzot vakar vakarā cs uzzināju, ka šorīt jūsu majestāte izmēģinās zirgu un ieņēmu sardzes vietu Luvrā.

- Kur jūs ieguvāt šo tērpu?

- Sardzes virsnieks ir protestants un mans draugs.

- Lūk, jūsu muskete, un palieciet savā vietā! Mūs novēro. Atgriežoties es pamēģināšu ar jums parunāt. Bet, ja cs klusēšu, tad neaizturiet mani. Sveiki!

De Muī atkal sāka lēnām soļot gar durvīm, bet Indriķis devās pie zirga.

- Kas tas par jauku lopiņu? - Alansonas hercogs pa logu viņam jautāja.

- Es to šorīt gribu izmēģināt, - Indriķis atbildēja.

- Bet tas taču nav kungu jājamais zirgs!

- Tas tiešām domāts kādai skaistai dāmai.

- Uzmanieties, Indriķi, jūs esat pārdrošs. Medībās mēs taču šo daiļo dāmu redzēsim. Un, ja cs arī neuzzināšu, kuras bruņinieks jūs būsit, tad es vismaz zināšu, kurai jūs būsit ieročnesējs.

- Nē, to jūs neuzzināsit, - Indriķis sacīja savā mānīgajā vienaldzībā. - Daiļā dāma ir nevesela un medībās nepiedalīsies.

Tad viņš uzlēca zirgā.

- O!- Alansonas hercogs iesmējās. - Nelaimīgā Sovas kundze!

- Fransuā! Lūk, jūs gan esat pārdrošs!

- Kas tad daiļajai Šarlotei kaiš? - Alansonas hercogs vaicāja.

- Isti nezinu, - atbildēja Indriķis, palaizdams zirgu lēkšos. - Dariola stāsta, ka esot stipras galvassāpes un liels vispārējs nogurums.

- Un tas jums traucēs būt mūsu sabiedrībā? - hercogs jautāja.

- Kāpēc? Jūs zināt, cik ļoti es mīlu medības un ka nekas nevar mani piespiest no šī prieka atteikties.

- Un tomēr šoreiz jums no tām būs jāatsakās, Indriķi, - teica hercogs, vispirms parunājies ar kādu istabā, ko Indriķis neredzēja. - Viņa majestāte atsūtījusi ziņu, ka medības ir atceltas.

- Kāpēc? - Indriķis neapmierināti iesaucās.

- No Nevērās hercoga saņemtas, liekas, svarīgas vēstules, tāpēc sasaukta apspriede, kurā piedalās karalis, māte karaliene un mans brālis Anžū hercogs.

- O! - Indriķis klusu iesvilpās. - Laikam jaunas ziņas no Polijas? Nu, tādā gadījumā man te nav ko jādelēt, riskējot šajā atkalā nolauzt kaklu. Uz redzēšanos!

Viņš aizjāja pie de Muī.

- Palūdz kādu savu biedru tevi nomainīt, - viņš teica. - Palīdzi staļļa puisim atseglot zirgu, un tad aiznes seglus sedliniekam. Viņš šodien vēl nepaguva pabeigt visus izšuvumus. Tad atnāc pie manis ar atbildi.

De Muī steidzās izpildīt karaļa pavēli. Viņš pamanīja, ka Alansonas hercogs, kuram laikam bija radušās aizdomas, vairs nebija pie loga.

Un tiešām, tiklīdz de Muī bija pazudis aiz vārtiem, tā pagalmā ienāca Alansonas hercogs.

Sargkareivis tagad bija īsts šveicietis.

Kareivi uzmanīgi aplūkojis, hercogs uzrunāja Indriķi.

- Man liekas, ka jūs nupat sarunājāties ar citu cilvēku? - viņš jautāja.

- Jā. Tas bija viens no manējiem, kuru es norīkoju šveiciešu sardzē. Viņš aizgāja izpildīt kādu manu pavēli.

- Ā! - hercogs noteica, it kā būdams apmierināts ar šo atbildi. - Kā klājas Margeritai?

- Es tūdaļ iešu pie viņas.

- Vai tad jūs kopš vakardienas neesat viņu redzējis?

- Es gribēju ieiet pie viņas ap vienpadsmitiem vakarā, bet Gijona teica, ka viņa ir ļoti nogurusi un jau devusies gulēt.

- Arī tagad jūs viņu nesastapsit. Viņa izgāja.

- Tiešām, es gluži piemirsu, - sacīja Indriķis. - Viņa gribēja apmeklēt Pasludināšanas ordeņa klosteri.

Saruna neveicās, acīmredzot Indriķis bija nolēmis atbildēt tikai uz jautājumiem. Tā Alansonas hercogs un Navarras karalis šķīrās. Pirmais solījās ieiet, lai uzzinātu par jaunsaņemto vēsti, otrs devās uz savām istabām. Piecas minūtes vēlāk pie Indriķa durvīm kāds pieklauvēja.

- Kas tur ir? - viņš jautāja.

- Sire, - Indriķis izdzirdēja labi pazīstamo de Muī balsi, - es atnesu sedlinieka atbildi.

Redzami uztrauktais Indriķis ielaida jaunekli un uzmanīgi aizslēdza durvis.