Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Turēdama vienā rokā sudraba kārbiņu, viņa ar otras rokas pirksta galiņu paņēma nedaudz ziedes, lai to uzziestu sev uz lūpām.

Renē satrūkās.

Baronese smaidīdama tuvināja pirkstu lūpām.

Renē nobālēja.

Indriķis, vēl arvien sēdēdams ēnā, abus uzmanīgi novēroja, neizlaizdams no acīm ne Šarlotes kustības, ne Renē izbailes.

Kad Šarlotes roka jau gandrīz bija pieskārusies lūpām, Renē to satvēra tai mirkli, kad Indriķis pielēca kājās, lai darītu tāpat.

Neviena nepamanīts, viņš atkal atslīga uz dīvāna.

- Mazliet pagaidiet, kundze! - Renē, piespiesti smaidīdams, teica. - Lai lietotu ziedi, jāuzklausa daži aizrādījumi.

- Kas man tos dos?

- Es.

- Kad?

- Tiklīdz es viņa majestātei Navarras karalim būšu pateicis, kas man viņam sakāms.

Šarlote ieplēta acis. Viņa nojauta, ka noliek kaut kas noslēpumains, viņai nesaprotams. Izbrīnīta viņa aplūkoja sudraba kārbiņu un ar sarkano ziedi notriepto pirkstgalu. Indriķis piecēlās, neuzkrītoši piegāja pie Šarlotes un noliecās, lai noskūpstītu viņas sārti notraipīto roku.

- Vienu mirkli! - Renē viņu aizturēja. - Vienu mirkli! Vispirms, kundze, nomazgājiet savas skaistās rokas ar šīm Neapoles ziepēm, kuras es aizmirsu atsūtīt jums kopā ar ziedi. Tāpēc es tās atnesu pats.

Izņēmis no sudraba kārbiņas zaļganas ziepes, viņš ielika tās zeltītā mazgājamā traukā, ielēja ūdeni un, uz ceļa nometies, pasniedza trauku Sovas kundzei.

- O, kāda burvīga smar/a! - iesaucās Šarlote, iegremdēdama rokas smaržīgajās ziepju putās.

Renē savus kavaliera pienākumus izpildīja līdz galam. Kad Sovas kundze bija rokas nomazgājusi, viņš pasniedza smalka audekla dvieli.

- Augstība, tagad jūs savu vēlēšanos varat izpildīt, - florencielis teica.

Šarlote izstiepa Indriķim roku, kuru tas noskūpstīja, pa to laiku

baronese pagriezās pret Renē, lai uzklausītu, ko viņš grib teikt, Navarras karalis atkal apsēdās uz dīvāna. Tagad viņš bija vēl vairāk pārliecināts, ka parfimēram padomā kaut kas pavisam īpašs.

- Nu? - Šarlote jautāja.

- Ar lielām mokām florencietis saņēma drosmi un uzrunāja Indriķi.

- Sire, - Renē teica, - es jums gribu pastāstīt par to, kas mani nodarbina jau labu laiku.

- Par smaržām? - Indriķis, grīni smaidīdams, jautāja.

- Jā, augstība… par smaržām! - Renē atbildēja ar savādu zobgalību.

- Runājiet, es klausos! Šīs lietas mani vienmēr ir interesējušas.

- Kāds no maniem draugiem, sire, nesen ir ieradies no Flo'rences. Viņš daudz nodarbojas ar astroloģiju, - Renē turpināja.

- Zinu, - Indriķis atbildēja, - tā ir visu florenciešu kaislība.

- Viņš kopā ar pasaules lielākajiem zinātniekiem izveidojis Eiropas slavenāko personu horoskopus.

- Oho! - Indriķis iesaucās.

- Un tā kā no grāfa Klermona, Indriķa Svētā sestā dēla radītais Burbonu nams atrodas visu karalisko namu priekšgalā, tad jūsu majestāte sapratīs, ka sastādīts arī jūsu likteņa pareģojums pēc zvaigznēm.

Indriķis sāka klausīties uzmanīgāk.

- Vai jūs manu horoskopu atceraties? - viņš jautāja.

- O, jūsu horoskops nav no tiem, kurus aizmirst, - Renē, galvu šūpodams, atbildēja.

- Vai tiešām? - Indriķis ironizēja.

- Jā, sire. Horoskops pareģo jūsu majestātei visspožāko nākotni.

Jaunā karaļa acis iemirdzējās, bet lad atkal tās pārņēma gurda

vienaldzība.

- Visi itāļu pareģi ir lieli pļāpas, - viņš teica. - Vai viņi man nepareģoja, ka es vadīšot armiju?

Indriķis iesmējās. Taču uzmanīgāks skatītājs nekā Renē būtu pamanījis, ka tie bija piespiesti smiekli.

- Sire, - Renē salti sacīja, - jūsu horoskopā pareģojums ir labāks.

- Ko gan tas vēstī? Ka es karapulku priekšgalā gūšu uzvaras?!

- Vēl vairāk, sirel

- Jauki! Jūs redzēsit, kas es būšu par iekarotāju!

- Sire, jūs būsit karalis!

- Velns lai parauj! - iesaucās Indriķis, ar drebošu sirdi pūlēdamies savaldīt uzbudinājumu. - Vai tad tagad es neesmu karalis?

- Majestāte, mans draugs zina, ko viņš sola. Jūs būsit ne vien karalis, bet arī valdīsit.

- Vai tas nozīmē, ka jūsu draugam ir nepieciešami desmit zelta ekiji? - Indriķis turpināja zoboties. - Tas jau ir lielisks pareģojums, īpaši tagad. Vai ziniet ko, Renē?! Tā kā es neesmu bagāts, tad es jūsu draugam tagad iedošu piecus ekijus, bet pārējos viņš saņems, kad pareģojums būs piepildījies.

- Ar šo horoskopu atgriezies no Florences, draugs man atklāja vēl kādu noslēpumu.

- Noslēpumu, kas attiecas uz viņa majestāti? - Šarlote dzīvi iesaucās.

- Liekas gan, - florencietis atbildēja.

- Tad runājiet! - Sovas kundze uzstāja. - Kas tur īsti ir?

- Kas? Runa ir par noindēšanas mēģinājumiem, par kuriem galmā dzirdamas dažādas baumas, - florencietis īpaši uzsvēra katru vārdu.

Vienīgi Navarras karaļa viegli ieplestās nāsis liecināja, ar cik sasprindzinātu uzmanību viņš sekoja šādai sarunas ievirzei.

- Un jūsu Florences draugs par šīm noindēšanām kaut ko zina? - viņš jautāja.

- Jā, sire.

- Kā jūs, Renē, uzdrošināties uzticēt man cita noslēpumu un pie tam tik svarīgu? - Indriķis vienkārši jautāja.

- Mans draugs, es gribu jūsu majestātei lūgt padomu.

- Man padomu?!

- Kas tur ko brīnīties, sire? Kad mans draugs man atklāja savu noslēpumu, jūs, majestāte, vēl piederējāt kalvinistu partijai, bijāt tās vadonis, bet princis Kondē pēc jums bija otrais.

- Tālāk!

- Mans draugs cerēja, ka jūsu majestāte ietekmēs princi Kondē un tas pret viņu neizturēsies naidīgi.

- Renē, ja jūs gribat, lai cs saprastu, tad runājiet skaidrāk, - sacīja Indriķis.

- Sire, jūs mani sapratīsit pēc pirmā vārda. Manam draugam zināmi visi sīkumi par prinča Kondē nozāļošanas mēģinājumu.

- Vai tad princi Kondē kāds gribējis nozāļot? - jautāja Indriķis ar veikli mākslotu izbrīnu. - Vai tiešām? Kad?

Renē uzmeta karalim asu skatienu un lēni sacīja:

- Pirms nedēļas, majestāte.

- Žēl, - Indriķis atbildēja. - Tā kā es jau pa pusei esmu katolis, tad princi Kondē gan nevarēšu ietekmēt. Jūsu draugs velti lūdz man palīdzību.

- Jūsu majestāte var manam draugam noderēt, ietekmējot ne vien princi Kondē, bet arī princi Porciānu, kuram noindēja brāli.

- O, Renē, - ierunājās Šarlote, - kāpēc jūs mums stāstiet tik bēdīgas lietas? Jūsu stāsts tiešām biedē. Jūsu smaržas ir daudz labākas, vai ne?

Un Šarlote atkal paņēma lūpu ziedes kārbiņu.

- Uzgaidiet mazliet, kundze! - Renē sacīja. - Vispirms paklausaties, kur šos līdzekļus izmanto nežēlīgi cilvēki!

- Tiešām, Renē, jūs jnan šovakar gribat iedvest bailes, - baronese žēlojās.

Indriķis savilka uzacis. Bet viņš redzēja, ka Renē ir kāds neizprotams mērķis un nolēma turpināt sarunu, kura viņā bija pamodinājusi tik daudz smagu atmiņu.

- Tātad jūs zināt prinča Porciāna noindēšanas sīkumus? - viņš jautāja.

- Jā. Bija zināms, ka katru nakti pie viņa gultas deg lampiņa. Eļļu saindēja un šajos tvaikos viņš nosmaka.

Indriķis sažņaudza savas saltiem sviedriem klātās rokas.

- Tātad jūsu draugs zina arī viņa indētāju? - viņš jautāja.

- Jā. Tāpēc arī viņš grib zināt, vai jūsu majestāte neietekmētu princi Porciānu, kas palicis dzīvs, lai viņš piedod brāļa slepkavam.

- Žēl, - atbildēja Indriķis. - Tā kā es vēl pa pusei esmu hugenots, princis Kondē man neklausīs.