Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Ak, es pavisam piemirsu to apgriezt, - viņš norūca. - Smiltis varbūt jau sen ir izbirušas.

Pēc tam, paskatījies mēnesī, kas pašlaik izpeldēja no tumša mākoņa, kas it kā karājās tieši virs Dievmātes katedrāles zvanu torņa, viņš piebilda:

- Deviņi. Ja viņa vispār ieradīsies, tad, droši vien, būs kā parasti - pēc stundas vai pusotras.

Tanī brīdī mājas tuvumā atskanēja soļi. Renē pielika ausi pie caurules, kuras otrs gals čūskas galvas veidā izgāja uz ielas.

Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni.

Renē steidzās lejā, durvis neatvēra, bet pielika pie tām ausi.

Atkal atskanēja trīs klauvējieni.

- Kas tur ir? - maitre Renē jautāja.

- Vai tad jānosauc vārdus? - balss aiz durvīm prasīja.

- Jā, ir jānosauc, - atbildēja Renē.

- Labi! Mans vārds ir grāfs Anibāls dc Kokonna.

- Bet mans - grāfs Leraks de la Mols, - atskanēja otra balss.

- Tūdaļ, kungi, tūdaļ būšu jūsu rīcībā!

Atvilcis aizbīdņus un noņēmis sprostkokus, Renē jaunekļus ielaida namā, šoreiz aizslēgdams durvis vienīgi ar atslēgu. Pēc tam viņš abus pa ārējām kāpnēm uzveda vidusistabas otrajā nodalījumā.

La Mols, ienākdams istabā, zem mēteļa pārkrustījās; viņš bija bāls un rokas viņam drebēja.

Kokonna uzmanīgi pārskatīja istabu un grasījās atvērt durvis uz svētnīcu, bet Renē viņu aizturēja.

- Atvainojiet, augstie kungi! Viesus, kuri parāda man godu un ierodas pie manis, es pieņemu vienīgi šajā istabā.

- O, ja tā, tad tā, - Kokonna atbildēja. - Bet es esmu piekusis un apsēdīšos.

Un viņš atlaidās krēslā.

Uz brīdi iestājās dziļš klusums. Maitre Renē gaidīja, ka kāds no jaunekļiem paskaidros apmeklējuma iemeslu. Klusumā skarbi atskanēja vēl neveselā Kokonnas smagā, svelpjošā elpa.

- Renē kungs, - viņš teica, - jūs esat mācīts cilvēks un varēsit man paskaidrot, vai es tāds ērms palikšu līdz mūža galam? Vai man arvien būs apgrūtināta elpošana, es nevarēšu jāt, cīnīties ar zobenu un ēst omleti ar speķi?

Renē pielika ausi pie Kokonnas krūtīm un uzmanīgi to izklausīja.

- Nē, grāfa kungs, jūs izveseļosities, - viņš paskaidroja.

- Vai tiešām?

- Droši.

Atkal iestājās klusums.

- Grāfa'kungs, varbūt jūs vēl gribat no manis kaut ko uzzināt?

- Jā, - Kokonna atzinās. - Gribu zināt, vai es tiešām esmu iemīlējies.

- Protams, - Renē atbildēja.

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Tāpēc, ka jūs man par to vaicājat.

- Mordieu] Neslēpšu, ka jums ir taisnība. Bet kurā?

- Tajā, kura tagad ik vārdam pieliek jūsu iemīļoto izteicienu.

- Vai tiešām, jūs esat slavens cilvēks, maitre Renē! - Kokonna izbrīnā iesaucās. - Tagad tava kārta, la Mol!

La Mols samulsa un nosarka.

- Velns lai parauj! - Kokonna skubināja. - Runā taču!

- Monsieur Renē, - la Mols iesāka trīcošā balsī, - es pats ļoti labi zinu, ka esmu iemīlējies, un velti sevi nemānīšu. Bet es lūdzu jūs man pateikt, vai arī mani mīl. Ko man darīt? Vai krist izmisumā?

- Nē, jāmeklē palīdzība pie zinātnes. Tai ir līdzekļi, lai uzvarētu mīlamās sievietes antipātijas un vairotu simpātijas. Dzelzs nav magnēts, bet nomagnetizēta tā pati pievelk dzelzi.

- Vai jūs varat man parādīt velnu, monsieur Renē? - Kokonna viņu pārtrauca.

- Nē, grāfa kungs!

- Ļoti žēl. Es labprāt būtu ar viņu mazliet papļāpājis. - Es dzirdēju, ka tādos gadījumos no vaska pagatavojot mīlamās sievietes līdzinieci. Vai šis līdzeklis noder? - la Mols jautāja.

- Droši. Vai jūs no visas sirds gribat satikties ar savu mīļāko? - florencietis jautāja.

- O, es mirstu aiz ilgām, maitre Renē! - la Mols sauca.

Tanī mirklī kāds pie ārdurvīm pieklauvēja, bet tik klusi, ka to sadzirdēja vienīgi Renē. Viņš nemanāmi pielika ausi pie klausāmās caurules un izdzirdis pie durvīm stāvošo cilvēku balsis, bija apmierināts.

- Tagad ar visu savu gribasspēku piesauciet mīlamo sievieti, - viņš pamācīja la Molu.

La Mols noslīga ceļos, it kā vērsdamies pie dievības, bet Renē izgāja istabas pirmajā nodalījumā un klusām devās lejā pa ārējām kāpnēm. Tūdaļ tirgotavā atskanēja viegli soļi.

Atkal piecēlies, la Mols savā priekšā ieraudzīja jau atsteigušos Renē. Florencietim rokā bija ļoti veikli izgatavots mazs vaska tēls karalienes tronī un mantijā.

- Jūs vēl arvien ilgojaties pēc karaliskās sievietes mīlas? - parfimērs jautāja.

- Jā, esmu gatavs ziedot par to dzīvību vai pārdot dvēseli, - la Mols atbildēja.

- Labi, - teica florencietis un, iemērcis pirkstus ūdens krūzē, apslacīja tēla galvu un murmināja dažus latīņu vārdus. Tad viņš uz mazas sarkana papīra strēmelītes uzrakstīja trīs burvju vārdus un, iebāzis "to tērauda adatas acī, iedūra tēla sirdī. Brīnums! No ievainojuma izsūcās asins pilīte.

Tad Renē papīrīti aizdedzināja, ap sakarsušo adatu vasks izkusa, bet asins pile izžuva.

- Bet tagad, - Renē turpināja, - noskūpstiet tēla lūpas un sakiet: "Margerita, es tevi mīlu, Margerita, nāc šurp!"

La Mols paklausīja.

Tanī brīdī varēja dzirdēt, ka atveras otras istabas durvis un atskan viegli soļi. Neticīgajam un aizdomīgajam Kokonnam ļoti gribējās ienācēju apskatīt. Baidīdamies pacelt aizkaru, lai Renē to atkal neaizturētu, viņš biezajā priekškarā ar dunci izgrieza caurumu. Paskatījies pa to, viņš izbrīnā iekliedzās. Divas izbaiļu pārņemtu sieviešu balsis viņam atbildēja.

- Kas noticis? - jautāja la Mols, gandrīz vai nomezdams zemē vaska figūriņu, kuru Renē pasteidzās satvert.

- Nevērās hercogiene un karaliene Margerita ir šeit! - Kokonna atbildēja.

- Nu, neticīgie, - Renē drūmi pasmaidīja.

Ieraudzīdams karalieni, la Mols izbrīnā sastinga. Kokonna, pazīdams Nevērās hercogieni, uz brīdi samulsa. Pirmajam šķita, ka Margeritas rēgu atsaukusi Renē buršana; otrs, redzēdams pusatvērtās durvis, pa kurām bija ienākuši skaistie rēgi, šo brīnumu sev izskaidroja daudz vienkāršāk un patiesāk.

Ieraudzījis priekškara spraugā Nevērās hercogienes pārsteigto seju un Margeritas zobgalīgo smīnu, viņš nosprieda, ka laiks ķerties vērsim pie ragiem. Saprazdams, ka par draugu drīkst teikt to, ko pats par sevi atzīties neuzdrošinājās, viņš devās nevis pie Nevērās hercogienes, bet gan pie Margeritas, nokrita viņas priekšā uz ceļiem un svinīgā balsī teica:

- Madame, pēc mana drauga, grāfa de la Mola, lūguma maitre Renē nupat izsauca jūsu ēnu. Man par vislielāko pārsteigumu jūsu ēna ieradās un turklāt man bezgala dārgas būtnes pavadībā, kuru es uzticu savam draugam. Jūsu majestātes, Navarras karalienes ēna, vai jūs savai pavadonei nevarētu palūgt iziet otrā istabā?

Margerita iesmējās un pamāja Anrietai, kura iegāja istabas otrajā nodalījumā.

~ La Mol, mans draugs, - Kokonna lūdzās, - esi daiļrunīgs! Tev jāpārliecina Nevērās hercogiene, ka es esmu viņas padevīgākais un uzticamākais kalps, - no tā ir atkarīga mana dzīve.

- Bet… - la Mols ņurdēja.

- Dari, ko es tev saku! Bet jūs, maitre Renē, es palūgšu uzmanīt, lai mūs neviens netraucē.

Renē aizgāja.

-Mordieul Grāfa kungs, jūs esat liels gudrinieks, - Margerita iesaucās. - Es klausos! Redzēsim, ko gan jūs pastāstīsit.

- Es jums, kundze, teikšu, ka mana drauga ēna, - ka tā ir tikai ēna, pierāda tas, ka tā nesaka ne vārdu, - ka mana drauga ēna man, kurš brīnišķīgā kārtā vēl var runāt, lūdza viņa vārdā pateikt: "Daiļā ēna, jūsu skaisto, bet nežēlīgo acu dēļ es esmu zaudējis mieru. Ja jūs būtu īstā karaliene, es, protams, neuzdrošinātos uzrunāt Indriķa II meitu, karaļa Kārļa IX māsu un Navarras karaļa laulāto draudzeni. Bet ēnas nepazīst lepnumu un nedusmojas par to, ka tās mīl. Tāpēc lūdziet savu ķermeni mazliet iemīlēt nabaga la Mola dvēseli. Šī dvēsele ļoti cieš. Apžēlojaties par šo nabaga dvēseli, mīliet to, kas reiz bija skaistais la Mols! Ja jūs nevarat runāt, dodiet kaut zīmi, pasmaidiet! Mana drauga dvēsele ir jūtīga un gudra, tā visu sapratīs. Uzklausiet, mordieu!