Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Abus ievainotos apņēma vismaigākā un atsaucīgākā gādība. Kad viņi jau varēja apģērbties, jaunekļiem atnesa krāšņus tērpus, turklāt abu kamzoļu kabatās viņi atrada biezus naudasmakus. Viņi tos paturēja pie sevis, lai izdevīgā gadījumā naudu atdotu savam nepazīstamajam labvēlim. Hercogs šis labvēlis nevarēja būt, jo viņš ne reizes nebija atnācis pie viņiem, un pat neapvaicājās par viņu veselību.

Un jaunekļu sirdīs neviļus iezagās kautra cerība, ka šis nezināmais labvēlis bija viņu dievinātās sievietes. Abi ievainotie nepacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs iziet no istabas. La Molam, kas bija atveseļojies drīzāk, tas jau sen bija atļauts, bet viņš gribēja dalīties drauga liktenī.

Pirmajā dienā viņi bija nolēmuši doties trīs vizītēs. Pirmajā - pie svešā ārsta, kura zāles tik brīnišķīgi bija izdziedinājušas Kokonnu. Otrajā - uz nelaiķa maitre la Hurjēra viesnīcu, kur viņi bija atstājuši savas somas un zirgus. Trešajā - pie llorencieša Renē, kas bez savas specialitātes nodarbojās arī ar burvju mākslām un pārdeva nc vien smaržas un indes, bet arī gatavoja mīlas dziru un pareģoja nākotni.

Pēc divu mēnešu ilgas gaidīšanas slavenais ārsts Parē beidzot atzina, ka viņa slimnieki, ja nu nav gluži veseli, tad drīz vien pilnīgi atveseļosies, un deva atļauju. Ap diviem pēcpusdienā kādā no tām brīnišķīgajām rudens dienām, ar kādām Parīze nereti pārsteidz parīziešus, kas jau padevīgi gaida ziemu, abi draugi roku rokā izgāja no Luvras pils.

La Mols bija tērpies savā ķirškrāsas mētelī, kas viņam par lielu pārsteigumu no rīta tika pasniegts. Viņš uzņēmās ceļveža lomu un Kokonna tam piekrita. Viņi devās pie ārsta, kura dzēriens Kokonnu bija izdziedinājis vienā naktī. Izdalījis savus divsimt rozenoblus uz,pusēm, pjemontietis vienu daļu nolēma atdot svešajam dziedinātājam. Kokonna nebaidījās no nāves, bet arī dzīvot viņam nekas nebija pretim. Tāpēc viņš savam dzīvības glābējam gribēja bagātīgi samaksāt.

Pa Astriscs, lielo Senonorē un Pruvelas ielu la Mols ar savu draugu nokļuva Tirgus laukumā. Blakus vecai strūklakai atradās astoņšķautņains akmens stabs, bet uz tā - koka tornis ar smailu jumtu un vējrādi galā. Dīvainajā tornī bija astoņas spraugas, kurās bija redzams liels koka ritenis ar milzu tapām, pie kurām piestiprināja rokas un galvas tiem notiesātajiem, kurus novietoja šajās spraugās. Šī baismā ierīce, kurai nekas nebija kopīgs ar apkārtējiem namiem, bija tā sauktais kauna stabs.

Tā pakājē kā sēne pacēlās neglīts, kuprains, akls namiņš, ar sūnām klātu jumtu, kas atgādināja spitālīgā ādu.

Tā bija bendes māja.

Tornī pašlaik atradās kāds cilvēks, kas ziņkārīgo pūlim nicinoši rādīja mēli. Tas bija nejauši noķertais Monfokona karātavu upuru aplaupītājs.

Kokonna domāja, ka draugs viņu atvedis aplūkot šo saistošo skalu un iejaucās ziņkārīgo barā, kas uz ļaundara vaibstīšanos atbildēja ar svilpieniem un lamuvārdiem. Kokonna pēc dabas bija cietsirdīgs, tālab šis skats viņam patika. Bet la Mols neļāva viņam ilgi šeit kavēties. Viņš aizveda Kokonnu pie mazā namiņa loga, kur uz palodzes atspiedies, lūkojās kāds cilvēks.

- O, tie esat jūs, kungi! - svešais iesaucās, noņemdams sarkano mici un atsegdams galvu, ko klāja biezi, melni mati, kas cirtojās līdz uzacīm. - Esiet sveicināti!

- Kas tas tāds? - jautāja Kokonna, kuram šķita, ka viņš šo seju redzējis jau agrāk drudža murgos.

- Tavs dzīvības glābējs, - la Mols paskaidroja. - Viņš atsūtīja dziedinošo dziru, kas tevi atveseļoja.

- O! - Kokonna izsaucās. - Tādā gadījumā, mīļais draugs…

Viņš sniedza svešiniekam roku.

Sveicienu neatņēmis, svešais izslējās un mazliet atvirzījās atpakaļ.

- Pateicos par parādīto godu, - viņš teica. - Zinādams, kas es esmu, jūs no tā varbūt atteiktos.

- Vienalga! - attrauca Kokonna. - Kaut jūs būtu pats velns, es tomēr esmu jums pateicību parādā. Bez jūsu palīdzības es tagad būtu mironis.

- Es neesmu īsts velns, - cilvēks ar sarkano cepuri atbildēja, - bel daudzi drīzāk vēlēlos ielaisties darīšanās ar velnu nekā ar mani.

- Kas tad jūs esat? - Kokonna vaicāja.

- Kabošs, Parīzes pilsētas bende!

- Ā! - iesaucās Kokonna, nolaizdams izstiepto roku.

- Redziet, nu! - Kabošs noteica.

- Nekas! Dodiet tik šurp roku, velns lai parauj!

Un Kokonna, izņēmis no kabatas nepazīstamajam ārstam domāto naudu, ielika to bendes rokā.

- Man būtu bijis patīkami saņemt jūsu roku bez naudas, - Kabošs, galvu purinādams, atbildēja. - Naudas man netrūkst, bet cilvēkus, kas sniegtu man roku, es ļoti ilgojos. Vienalga! Lai Dievs jūs svētī, grāfa kungs!

- Tātad jūs, mans draugs, mokāt, stiepjat uz moku rata cilvēkus, laužat viņiem kaulus un cērtat galvas? - Kokonna vaicāja, ziņkārē uzlūkodams bendi. - Ļoti priecājos ar jums iepazīties!

- Es pats visu to nedaru, - Kabošs paskaidroja. - Tāpat kā jums, augstmaņiem, ir savi kalpotāji, kas izdara darbus, kas jums nepatīk, arī man ir palīgi, kas izdara melno darbu un aizraida uz viņpasauli visādas plukatas. Ja ir darīšana ar tādiem kungiem kā jūs vai jūsu biedrs, tad es šo godu nevienam neuzticu un no sākuma līdz beigām visu daru pats

- no spīdzināšanas līdz galvas nociršanai.

Kokonnu sagrāba trīsas. Viņam šķita, ka salts asmens pieskaras viņa kaklam. La Mols sajuta to pašu. Bet Kokonna savaldīja savu uzbudinājumu, no kura viņš kaunējās, un atvadoties gribēja ar Kabošu pajokot.

- Kaboša kungs, - viņš teica, - apsoliet, ka pienākot manai kārtai uzrāpties pie šīm karātavām vai uz ešafota, jūs pats izdarīsit visu.

- Es jums to apsolu!

- Un šoreiz, lūk, mana roka par zīmi, ka es pieņemu jūsu solījumu,

- Kokonna teica.

Viņš pastiepa bendēm savu roku, kuru tas kautrīgi saņēma, kaut gan skaidri varēja redzēt, cik ļoti viņš gribēja to saspiest savā spēcīgajā saujā.

La Mols bija saīdzis, un redzēdams, ka ļaužu pūlis, kas vēroja ikvienu torņa pagriezienu, tagad tuvojās viņiem, pavilka draugu aiz mēteļa stūra un devās prom. Kokonna pamāja Kabošam ar galvu un sekoja draugam.

- Mans dārgais, - teica la Mols, - jāatzīstas, ka te gaiss ir daudz svaigāks nekā Tirgus laukumā.

- Es to nenoliedzu, - Kokonna piekrita, - bet man tomēr prieks, ka iepazinos ar maitre Kabošu. Ir labi visur sastapt draugus.

- Protams, arī viesnīcā "Skaistā zvaigzne", - la Mols iesmējās.

- O, kas attiecas uz nabaga Hurjēru, tad viņš vairs nav starp dzīvajiem,

- Kokonna atbildēja. - Ja mēs vēl kādreiz būsim draugi, tad gan tikai viņsaulē.

Tā sarunādamies, abi jaunekļi nonāca līdz Arbrsekas ielai un devās uz "Skaistās zvaigznes" izkārtnes pusi, kas vēl arvien čīkstēja vecajā vietā, kārdinādama ceļotājus ar savu ēstgribu rosinošo zīmējumu.

Kokonna un la Mols domāja, ka visa māja nelaiķa dēļ skums un ka viņi ieraudzīs sievu sēru tērpā. Abiem par lielu izbrīnu viesnīcā valdīja parastā kņada, la Hurjēra kundze priecīgi smaidīja, bet viesmīļi skrēja vēl jautrāk nekā agrāk.

"Viltniece", la Mols nodomāja, "varbūt, viņa jau ir apprecējusies!"

- Madame, - viņš skaļi teica, - mēs esam nabaga la Hurjēra paziņas. Mēs šeit atstājām savus zirgus un somas un tagad atnācām tiem pakaļ.

- Mani kungi, - viesnīcniece atbildēja, uzmanīgi vērodama jaunekļus - it kā pūlēdamās tos atcerēties, - man nav gods jūs pazīt, tāpēc atļaujiet pasaukt manu vīru… Greguār, pasauc saimnieku!

Grcguārs izgāja no pirmās virtuves, kura kalpoja vispārējai lietošanai, un iegāja otrajā, kuru la Hurjērs, dzīvs būdams, izmantoja kā laboratoriju, tur ar savām veiklajām rokām gatavodams visādus gardus ēdienus.