Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Mika, kā jūtas grāfs? - viņa jautāja itāļu valodā.

- Arvien labāk, - Mika atbildēja.

- Ko viņš dara?

- Viņš ēd, kundze!

- Vari iet, Mika.

- Tu viņai ļāvi aiziet?

- Jā, viņai jāuzmana, lai neviens mums netraucētu.

Mika izgāja no istabas.

- Nu, vai tu pati ieiesi pie Kokonnas, vai gribi, lai viņu iznes šeit? - hercogiene jautāja.

- Negribu ne vienu, ne otru. Parādi man viņu tā, ka viņš mani neredz.

- Bet tev taču ir maska!

- Viņš var mani pazīt pēc matiem, pēc rokām, vai kāda cita nieka.

- O, cik tu pēc apprecēšanās esi palikusi uzmanīga, mana daiļā karaliene!

Margerita pasmaidīja.

- Tādā gadījumā ir tikai viena iespēja - aplūkot viņu pa atslēgas spraugu.

- Labi. Ved mani!

Hercogiene paņēma Margeritu pie rokas, aizveda viņu līdz durvīm, atvilka aizkaru, nometās ceļos un pieliecās pie atslēgas cauruma, kurā nebija atslēgas.

- Jauki! - vina čukstēja. - Viņš sēž pie galda ar seju pret mums. Nāc!

Margerita ieņēma savas draudzenes vietu un ielūkojās atslēgas caurumā.

Kokonna sēdēja pie bagāti klāta galda, un, kaut gan bija ievainots, dūšīgi ēda.

- Mans Dievs! - iesaucās Margerita, atraudamās no durvīm.

- Kas tev notika? - vaicāja izbrīnījusies hercogiene.

- Nevar būt! Nē!.. Jā!.. Zvēru, ka tas ir viņš!

- Kas?

- Tsss! - čukstēja Margerita, pieceldamās un saķerdama hercogienes roku. - Tas ir tas pats cilvēks, kas gribēja nogalināt manu hugenotu.

- Tātad tu redzēji viņu cīnāmies? Vai viņš bija skaists?

- Nezinu. Es skatījos uz to, kuru viņš vajāja.

- Un kuru sauc par…

- Vai neizpaudīsi viņa vārdu?

- Apsolu to nedarīt.

- Viņa vārds ir Leraks dc la Mols.

- Un kā viņš tev patīk tagad?

- Grāfs de 'la Mols?

- Nē, grāfs dc Kokonna.

- Mana dārgā, taisnību sakot… - Margerita apklusa, nepabeigdama teikumu.

- Labi, labi, - hercogiene attrauca. - Es jau redzu, ka tu jūties aizskarta, ka viņš ievainojis tavu hugenotu.

- Man šķiet, ka arī mans hugenots nepalika viņam parādā, - Margerita iesmējās. - Brūce zem acs…

- Tātad viņi ir izrēķinājušies, un mēs viņus samierināsim. Atsūti savu ievainoto nic manis.

- Tikai ne tagad. Es vinu atsūtīšu vēlāk.

- Kad?

- Kad tu savējo pārvietosi otrā istabā.

- Kurā?

Margerita cieši paskatījās draudzenē, kas pēc neilgas klusēšanas skaļi iesmējās.

- Labi, lai notiek! - hercogiene noteica. - Tātad vēl ciešāka savienība nekā līdz šim?

- Un paliesa draudzība uz visu mūžu! - karaliene piebilda.

- Bet kāda būs mūsu parole?

- Tava trīskārtējā dieva trīs vārdi: Eross, Kupidons, Amors. Abas jaunās sievietes saskūpstījās un šķīrās.

Luvrā Navarras karaliene ieraudzīja ļoti uztrauktu Gijonu. Margeritas prombūtnes laikā bija atnākusi baronese de Sova. Viņa bija atnesusi mātes karalienes iedoto atslēgu. Tā bija no tās istabas durvīm, kurā bija ieslēgts Indriķis. Acīmredzot mātei karalienei bija kaut kas padomā, jo viņa vēlējās, lai bearnietis nakti pavada pie de Sovas kundzes.

Margerita paņēma atslēgu un brīdi pagrozīja to savās rokās. Viņa pārdomāja baroneses teiktos vārdus, un beidzot it kā saprata Katrīnas nodomu. Paņēmusi spalvu, viņa iemērca to tintē un uzrakstīja: "Neejiet šovakar pie baroneses de Sovas, bet atnāciet pie Navarras karalienes! Margerita."

Salocījusi zīmīti, viņa to iebāza atslēgas caurulē un lika Gijonai vakarā to pabāzt zem gūstekņa istabas durvīm.

Tad Margerita atcerējās savu nabaga ievainoto. Aizslēgusi visas durvis, viņa iegāja kabinetā. Te viņu sagaidīja liels pārsteigums, jo la Mols atkal bija uzvilcis savu saplēsto, asinīm aptraipīto mēteli. Ieraudzījis karalieni, viņš mēģināja piecelties, bet nespēks viņam neļāva noturēties kājās, un viņš atkrita uz dīvāna.

- Ko tas nozīmē? - Margerita jautāja. - Kāpēc jūs tik slikti izpildāt sava ārsta priekšrakstus? Es jums ieteicu mieru, bet jūs uzvedaties tieši otrādi.

- O, kundze, - Gijona paskaidroja, - tā nav mana vaina. Es lūdzu grāfa kungu nebūt tik vieglprātīgam, bet viņš atbildēja, ka viņš ne mirkli ilgāk nepaliks Luvrā.

- Kundze, - jauneklis ierunājās, - vakar vakarā es jūs lūdzu dot man patvērumu, šodien es lūdzu atļauju man aiziet.

- Kā es šādu neprātīgu apņemšanos lai saprotu? - Margerita brīnījās. - Tā ir ļaunāka par nepateicību.

- O, augstība, - iesaucās la Mols, sakrustodams rokas, - nesauciet mani par nepateicīgu! Mana sirds ir pilna atzinības uz visu mūžu.

- Tad tas nebūs ilgs, - sacīja Margerita.

- Un tomēr man no Luvras jātiek laukā, - la Mols noņurdēja.

- Kāpēc jūs gribat aiziet? - Margerita vaicāja.

- Tāpēc, ka pagājušajā naktī jūsu majestāte nav gulējusi, un šonakt…

Margerita nosarka.

- Gijona, ir jau vēls, - viņa teica. - Tev laiks aiznest atslēgu.

Gijona pasmaidīja un izgāja no istabas.

- Vai jums Parīzē ir kāds draugs? Kur jūs apmetīsitics? - Margerita turpināja.

- Draugu, kundze, man netrūks. Glābdamies no vajātājiem, es atcerējos savu māti, kas bija katoliete. Man likās, ka viņas tēls ar krustu rokās slīd man pa priekšu, rādīdams ceļu uz Luvru. Es zvērēju Dievam pieņemt savas mātes ticību, ja viņš mani pasargās no nāves. Dievs ne tikai izglāba man dzīvību, viņš man sūtīja arī eņģeli, kas iemācīja šo dzīvību mīlēt.

Margerita atspieda galvu rokās un nogrima domās.

- Bet Navarras karalis? - viņa aizdomīgi jautāja. - Kāpēc jūs nerunājat ar viņu? Vai kā katolis jūs vairs negribēsiet viņam kalpot?

- Augstība, - nobālēdams atbildēja la Mols, - jūs uzminējāt manas aiziešanas īsto iemeslu. Es zinu, ka Navarras karalim draud lielas briesmas.

- Kā, grāfa kungs? - Margerita vaicāja. - Par kādām briesmām jūs runājat?

- Šai kabinetā visu var dzirdēt, madame, - la Mols lēni noteica.

- Taisnība, - Margerita pie sevis nomurmināja. - Hercogs Gīzs mani par to brīdināja. Bet ko jūs dzirdējāt? - viņa skaļi piebilda.

- Šorīt es dzirdēju jūsu majestātes sarunu ar jūsu brāli.

- Ar Fransuā? - nosarkdama Margerita iesaucās.

- Jā, kundze, ar Alansonas hercogu. Pēc jūsu aiziešanas es dzirdēju baroneses de Sovas un Gijonas sarunu.

- Un šo divu sarunu dēļ…

- Jā, kundze. Jūs tikai pirms nedēļas esat precējusies, jūs mīlat savu vīru. Viņš ieradīsies šeit, stāstīs jums savus noslēpumus, kas man nav jāzina. Es negribu būt nekautrīgs… es nevaru…

La Mola drebošā balss, kādā viņš šos vārdus izteica, viņa apmulsušais izskats lika Margeritai nojaust patiesību.

- Un tagad jūs gribat, lai vairs nebūtu jāklausās?

- Jā, tūliņ!

- Nabaga jaunekli! - Margerita maigā līdzcietībā iesaucās.

- Tas nozīmē, ka jūs neprotat glabāt noslēpumus? - viņa sēdēja, atlaidusies mīkstā krēslā, pa pusei apēnota no smagā logu priekškara, priecādamās, ka var jauno dvēseli lasīt kā grāmatu, kamēr pati viņa palika neatminama mīkla.

- Man ir nelāga daba, kundze, - la Mols atbildēja. - Es sev neuzticos, un citu laime sagādā man ciešanas.

- Laime? - Margerita pasmaidīja. - Ak, jā, Navarras karaļa laime! Nabaga Indriķis!

- Kā redzat, kundze, viņš tiešām ir laimīgs! - la Mols dzīvi iesaucās.

- Laimīgs?

- Jā, jo jūsu majestāte viņu žēlo.

Margerita burzīja jostas somiņas zelta bārkstis.