Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Es uzdrošinos aizvest jūsu majestāti…

- Atvaino, vispirms mūsu majestāte lūdz nelietot vārdus jūsu majestāte … Tātad - uz kurieni?

- Uz Gīza pili, ja jūs neiebilstat.

- Protams, ka nē, Anrieta! Ved mani pie sevis. Ne hercoga Gīza, ne tava vīra tur taču nav?

- Nē, nē! - iesaucās hercogiene, un viņas smaragdzaļās acis līksmi iemirdzējās. - Ne svaiņa, ne vīra, neviena! Es esmu brīva, brīva kā gaiss, kā putns, kā mākonis! … Klausieties, karaliene, es esmu brīva! Ak, nabaga karaliene! Jūs neesat brīva, tāpēc jūs esat nelaimīga.

- Neliedzies, par brīvību vien tu tā nepriecātos!

- Jūsu majestāte grib, lai es būtu atklāta?

- Atkal - jūsu majestāte! Mēs beigu beigās vēl sastrīdēsimies, Anrieta! Vai tu mūsu norunu jau piemirsi?

- Nē, bet ļaužu priekšā man jābūt pret jums padevīgai, vienatnē mēs varam būt labākās draudzenes. Vai ne, kundze, vai ne, Margerita?

- Jā, jā, - karaliene pasmaidīja.

- Ne sacensību ģimenēs, ne neuzticību mīlā! Būsim patiesas, pateiksim viena otrai visu. Sī draudzīgā uzbrukšanas un aizsargāšanās draudzība palīdzēs mums noķert strauji gaistošo laimi.

- Labi, hercogien, labi! Lai šo draudzību nostiprinātu, noskūpsti mani! Divas burvīgas galviņas, viena - bāla un skumja, otra - rožaina, zeltmataina un smaidoša, graciozi noliecās, lūpām saskaroties ciešā skūpstā.

- Tātad tu zini kaut ko jaunu? - ziņkārīgi paskatīdamās uz Margeritu, jautāja hercogiene.

- Nu jau divas nedēļas, kā viss ir jauns!

- Mordieu\ Kā saka viens mans paziņa.

- Tev ir pazina, kas saka mordieu? - smiedamās Margerita jautāja.

- Jā!

- Kas?

- Tu arvien jautā, kaut gan tev ir jāstāsta pirmajai. Vispirms pabeidz savu sakāmo, tad sākšu es.

- To es tev izstāstīšu dažos vārdos: Navarras karalis ir iemīlējies un mani nemaz neievēro. Es nevienu nemīlu, bet arī viņš man ir gluži vienaldzīgs. Un, neņemot to vērā, mums vienā naktī savas jūtas jāmaina, mums jāizliekas, ka mēs neesam viens otram vienaldzīgi.

- Tādā gadījumā mainies tu pirmā un arī viņš mainīsies.

- Tas nav iespējams! Man nav nekāda prieka šīs attiecības mainīt.

- Vienīgi pret savu vīru, vai ne?

- Anrieta, mani moca sirdsapziņas pārmetumi.

- Kādi?

- Reliģiozi. Vai tu redzi kādu atšķirību starp protestantiem un katoļiem?

-'Politikā?

- Jā. .

- Protams, ka redzu!

- Bet mīlā!

- Mana mīļā, tur mēs, sievietes, esam lielākās pagānes, tur mēs pieļaujam visas sektas un kalpojam vairākiem dieviem,

- Vienā personā, vai ne?

- Jā, - atbildēja hercogiene un viņas acīs iezaigojās vispagāniskākais mirdzums, - mēs kalpojam tam, kura vārds Eross, Kupidons, Amors un kuram ir spārni, šaujamais loks un saitīte uz acīm. Mordieu\ Lai dzīvo dievbijība!

- Tava dievbijība tomēr ir vienpusīga. Hugenotus tu apmētā ar akmeņiem. Ja es zinātu, - karaliene iesmējās, - ka tu patiesi esi sviedusi akmeņus, kā teica brālis Kārlis, tad es savu noslēpumu labāk neizpaudīšu.

- O, cs saprotu! - iesaucās Anrieta. - Tu esi izvēlējusies hugenotu. Esi bez rūpēm! Pie pirmās izdevības arī es izvēlēšos hugenotu!

- Tātad šoreiz tu esi izvēlējusies katoli?

- Mordieu! - hercogiene atbildēja.

- Labi, labi, es saprotu!

- Bet kas ir šis mūsu hugenots?

- Es viņu neizvēlējos. Viņš man nav nekas, un ari nebūs nekas.

- Mans bērns, bet pastāstīt tu taču vari?!

- Nabaga jauneklis. Viņš meklēja patvērumu manās istabās.

- Tā? Un tu viņu uz to nemaz nepavedināji?

- Nezobojies, Anrieta! Viņš vēl tagad mocās starp dzīvību un nāvi.

- Vai viņš ievainots?

- Loti smagi.

- Šai laikā turēt pie sevis ievainotu hugenotu, tā jau ir vieglprātība! Ko tu dari ar šo ievainoto protestantu, kas tev nekas nav un katrā ziņā arī nekas nebūs?

- Viņš atrodas manā kabinetā. Es viņu slēpju un gribu izglābt.

- Un viņš tevi interesē… šis nabaga jauneklis?

- Aiz cilvēkmīlestības, protams.

- O, šī cilvēkmīlestība! Mana nabaga karaliene, tā jau mūs noved postā!

- Un tas, ka kuru katru brīdi karalis, Alansonas hercogs, māte karaliene vai mans vīrs var viņu atrast…

- Tu gribi lūgt mani, lai es ievainoto hugenotu paslēpju pie sevis, ar noteikumu - pēc izveseļošanās atdot tev viņu atpakaļ?

- Zobojies vien, - Margerita atteica. - Tici man, par to es nebiju iedomājusies. Bet, ja tu gribētu nelaimīgo jaunekli paslēpt, es būtu tev no sirds pateicīga. Hercoga Gīza pils atrodas tavā rīcībā. Tur nav ne tava svaiņa, ne vīra, kas tevi uzmanītu un kavētu. Blakus tavam buduāram atrodas kabinets, kas līdzīgs manējam. Ierādi to manam hugenotam. Kad viņš būs izveseļojies, atver būrīti un putniņš aizlaidīsies.

- Ir tikai viens šķērslis, dārgā karaliene. Būrītis ir jau aizņemts.

- Kā? Tu arī kādu izglābi?

- Par to jau es tavam brālim stāstīju.

- O, tagad es saprotu! Tāpēc tu runāji tik klusu.

- Klausies, Margerita, mans piedzīvojums ir tikpat brīnišķīgs un dzejisks kā tavējais. Atstādama tev sešus kareivjus, es ar pārējiem sešiem atgriezos hercoga Gīza pilī un redzēju, kā izlaupīja un aizdedzināja kādu namu, kuru no mana brāļa pils šķīra vienīgi Katrfisas iela. Pēkšņi es izdzirdu sievietes kliedzienus un vīrieša lāstus. Es izgāju uz balkona, un pirmais, ko ieraudzīju, bija kāds zobens, kura mirdzēšana šķita apgaismojam visu ielu. Es sajūsmā uz to nolūkojos: es mīlu visu skaisto! Pēc tam, protams, es sāku meklēt roku, kas ar šo zobenu cirta, un cilvēku, kam šī roka piederēja. Skanēja šāvieni, kliedzieni… Tad es ieraudzīju viņu, lielo varoni. Es dzirdēju viņa vareno balsi. Ceturtdaļstundā es izbaudīju neticamas jūtas, kādas vēl nekad savā dzīvē nebiju piedzīvojusi. Piepeši mans varonis pazuda…

- Kur?

- Viņu bija ķēris kādas vecenes sviests akmens. Tad es atguvu valodu un iekliedzos: "Palīgā, palīgā!" Iznāca kareivji, pacēla viņu no ielas un ienesa istabā, kuru tu lūdzi savam varonim.

- O, cs ļoti labi saprotu tavu stāstu, mīļā Anrieta, jo tas ir ļoti līdzīgs manējam.

- Vienīgi ar to starpību, dārgā karaliene, ka es pakalpoju karalim un ticībai, kuras dēļ man grāfs Anibāls de Kokonna nav jāsūta prom.

- Viņu sauc Anibāls de Kokonna? - iesmiedamās iesaucās Margerita.

- Briesmīgs vārds, vai ne? - sacīja Anrieta. - Viņš ir tā cienīgs. Kāds viņš ir cīkstonis! Mordieul Cik viņš neizlēja asiņu! Bet tagad, Margerita, uzliec masku, mēs esam pie pils.

- Kāpēc masku?

- Es tev gribu parādīt savu varoni.

- Vai viņš ir skaists?

- Cīniņā viņš man šķita apburošs.

- Tātad manam nabaga puisim nav cerību tikt Gīza pilī? Žēl, te viņu neviens nemeklētu.

- Kāpēc nav cerību? Vēl šovakar es likšu pārnest viņu uz šejieni. Viens var gulēt istabas labajā kaktā, otrs - kreisajā.

- Bet ja viņi uzzinās, ka viens ir protestants, bet otrs - katolis, viņi viens otru apēdīs.

- Nebaidies! Grāfa Kokonnas acis no smagās brūces sejā ir galīgi aiztūkušas, bet tavam hugenotam ievainotas krūtis, un viņš ar grūtībām var pakustēties. Piekodini viņam nesākt runāt par reliģiju, un viss būs labi.

- Labi, lai notiek!

- Nolemts. Izkāpsim!

- Pateicos tev! - sacīja Margerita, spiezdama savas draudzenes roku.

- Tagad, kundze, jūs atkal būsit karaliene, - teica Nevērās hercogiene. - Atļaujiet man uzņemt jūs hercoga Gīza pilī ar Navarras karalienei pienākošos godu."

Hercogiene izkāpa no nestuvēm un, godbijīgi noliekusies, palīdzēja izkāpt Margeritai. Cienīgā gaitā Margerita devās uz pili. Dažu soļu attālumā viņai padevīgi sekoja Nevērās hercogiene. Kad viņas bija nokļuvušas buduārā, hercogiene aizslēdza durvis un pasauca savu apteksni, veiklu sicīlieti.