Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Sis viesis bija Alansonas hercogs.

Viņa šo jaunekli nebija redzējusi kopš pagājušās nakts. Pirmajā brīdī viņai ienāca prātā lūgt viņa palīdzību, bet tūliņ viņa no šīs ieceres arī atteicās, Alansonas hercogs bija piekritis viņu laulībām. Fransuā neieredzēja Indriķi un pret viņu neko neuzsāka vienīgi aiz pārliecības, ka bearnieša un viņa sievas attiecības ir ļoti vēsas. Parādīdama tādu ieinteresētību par vīra likteni, Margerita nevarēja vis attālināt, bet gan drīzāk tuvināt viņa krūtīm vienu no tiem trim dunčiem, kuri viņam draudēja.

Fransuā izskats ne ar ko neliecināja, ka pilsētā un Luvrā risinātos kaut kas neparasts. Kā arvien viņš bija ģērbies ļoti eleganti. Veļa un uzvalks smaržoja pēc smalkām smaržām. Vienīgi Margeritas vērīgais skatiens varēja pamanīt, ka, neskatoties uz hercoga neparasti bālo seju un viņa drebošajām, skaistajām rokām, patiesībā viņš bija apmierināts un laimīgs.

Ienācis istabā, Fransuā steidzās ar Margeritu sasveicināties. Karalim Kārlim vai Anžū hercogam viņa tādās reizēs skūpstam sniedza vaigu, bet šoreiz viņa nolieca pieri.

Alansonas hercogs, grūtsirdīgi nopūzdamies, ar bālajām lūpām viegli pieskārās Margeritas pierei. Tad viņi apsēdās, un Fransuā sāka stāstīt par pagājušo asinsnakti: par admirāļa necilvēcīgo nogalināšanu, par Teliņi ātro nāvi, ko bija nesusi viena vienīga lode. Viņš stāstīja nesteigdamies, visai ilgi kavēdamies pie dažādiem drausmīgiem sīkumiem, turklāt ar redzamu labpatiku, kādu pret slepkavībām un asinīm juta viņš pats un viņa abi brāļi. Margerita klusēdama klausījās.

Visu izstāstījis, Fransuā apklusa.

- Bet tu taču nenāci šurp tikai tādēļ, lai man to pastāstītu? - Margerita jautāja.

Alansonas hercogs pasmaidīja.

- Tev taču vēl man kaut kas ir sakāms?

- Nē, - hercogs atbildēja. - Es gaidu.

- Ko?

- Dārgā Margerita, vai tu atceries, - hercogs teica, savu krēslu pievilkdams tuvāk māsai, - reiz tu man apgalvoji, ka pie Navarras karaļa par sievu tu ej pret savu gribu?

- Protams, ka atceros!

- Un tu stāstīji, ka laulības dzīvē būsi nelaimīga?

- Mans dārgais Fransuā, ja laulība nedod augstāko svētlaimi, tad tā gandrīz vienmēr nes sev līdzi lielu nelaimi.

- Nu redzi, mīļā Margerita, tāpēc jau es arī gaidu.

- Ko tu īsti gaidi?

- Es gaidu, kad tu sāksi priecāties.

- Par ko lai cs priecājos?

- Par to, ka laimīga gadījuma dēļ tu varēsi atgūt brīvību.

- Brīvību? - atkārtoja Margerita, kurai gribējās, lai princis pateiktu visu līdz galam.

- Protams, brīvību. Tevi šķirs no Navarras karaļa.

- Šķirs? - Margerita paskatījās uz jauno princi.

Alansonas hercogs mēģināja izturēt viņas skatienu, bet apjuka un nodūra acis.

- Šķirs? - Margerita atkārtoja. - Man par to gribētos zināt kaut ko vairāk. Kāpēc mūs šķirs?

- Tāpēc, - hercogs ņurdēja, - ka Indriķis ir hugenots.

- Bet viņš taču savu ticību neslēpa un jau pirms mūsu kāzām visi zināja, ka viņš ir hugenots.

- Bet pēc kāzām? - jautāja hercogs, un viņa seja atmirdzēja priekā, kaut gan viņš to centās apslēpt. - Ko Indriķis darīja pēc kāzām?

~ Tu to zini labāk par visiem, Fransuā jo lavā sabiedrībā viņš pavadīja gandrīz vai ik dienu. Jūs kopā medījāt, kopā sitāt bumbu, kopā cīnījāties ar rapieriem…

- Ik dienu, jā… - hercogs atteica, - ik dienu… Bet naktīs?

Tagad bija Margeritas reize klusēt un nodurt acis.

- Bet naktīs? - Alansonas hercogs atkārtoja.

- Nu? - jautāja Margerita, juzdama, ka kaut kas ir jāsaka.

- Naktis viņš pavadīja pie baroneses dc Sovas.

- Kā tu to zini? - Margerita iesaucās.

- Tāpēc, ka tas mani interesēja, - atteica hcrco vēl vairāk nobālēdams un raustīdams savu piedurkņu uzšuves.

Tagad Margerita nojauta, ko karaliene Katrīna bija čukstējusi Kārlim IX, bet viņa izlikās, ka neko nesaprot.

- Kāpēc tu man visu to stāsti, Fransuā? - viņa vaicāja, izlikdamās dziļi apbēdināta - Tu gan gribi man atgādināt, ka šeit neviens mani nemīl, ka nevienam neesmu dārga: ne tiem, kurus pati daba padarījusi par maniem aizstāvjiem, ne tam, kuru baznīca padarījusi par manu vīru.

- Tu esi netaisna, - Alansonas hercogs dedzīgi pretojās, pievirzīdamies māsai vēl tuvāk. - Es tevi mīlu un arvien esmu gatavs tevi aizsargāt.

- Brāli, - cieši skatīdamās Fransuā, Margerita teica, - vai māte karaliene tev nelika man kaut ko pateikt?

- Man? Tu maldies, māsa, es tev zvēru! Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka tu acīmredzot negribi vairs būt mana vīra draugs, negribi būt Navarras karaļa piekritējs.

- Navarras karaļa piekritējs? - Alansonas hercogs izbrīnīts jautāja.

- Jā. Runāsim atklāti, Fransuā! Tu ne vienu reizi vien esi piekritis, ka jūs abi tikšot uz augšu, tikai viens otru balstīdami, Šī biedrošanās…

- Kļuvusi neiespējama, Margerita, - Alansonas hercogs pabeidza viņas domu.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka par tavu vīru karalim ir savs uzskats. Atvaino! Ne par tavu vīru, bet par Navarras karali. Mūsu māte ir visu uzminējusi. Es biedrojos ar hugenotiem, cerēdams, ka viņi atkal kļūs vareni. Bet tagad viņus apkauj, un pēc astoņām dienām visā karaļvalstī dzīvi nebūs pat piecdesmit protestanti. Es draudzējos ar Navarras karali tāpēc, ka viņš bija tavs… vīrs. Vīrs. Bet tagad viņš vairs nav tavs vīrs. Ko uz to atbildēsi tu - skaistākā un gudrākā Francijas karaļvalsts sieviete?

- Es teikšu, - Margerita atbildēja, - ka es pazīstu mūsu brāli Kārli. Vakar viņam atkal uznāca viena no tām dusmu lēkmēm, kas ik reizi saīsina viņa mūžu par desmit gadiem. Šīs lēkmes diemžēl tagad atkārtojas ļoti bieži, un Kārlis droši vien ilgi vairs nedzīvos. Es teikšu, ka Polijas karalis ir miris, un ka viņa vietā grib izvēlēties vienu no Francijas karaļnama prinčiem. Beidzot es teikšu, ka tagadējos apstākļos nedrīkst pārtraukt sakarus ar sabiedrotajiem, kas kara gadījumā var mūs pabalstīt.

- Bet tu! - hercogs iesaucās. - Tu man esi kļuvusi vēl neuzticīgāka, jo svešinieku cieni vairāk nekā savu brāli!

- Paskaidro, Fransuā, kad un kā es tev esmu bijusi neuzticīga?

- Vakar tu lūdzi karali saudzēt Navarras karaļa dzīvību.

- Nu un tad? - Margerita apzināti naivi jautāja.

Hercogs strauji piecēlās, vairākas reizes uztraukti pārsoļoja istabai, lad pienāca pie Margeritas ūn saņēma viņas roku. Tā bija ledusauksta.

- Ardievu, mās, - viņš teica. - Tu negribēji mani saprast. Ja tev gadās kāda nelaime, nevaino par to nevienu citu kā vien pati sevi.

Margerita nobālēja, bet nepakustējās. Viņa noskatījās, kā Alansonas hercogs aizgāja, un neko nedarīja, lai viņš atgrieztos. Drīz vien viņš pats atkal atgriezās.

- Klausies, Margerita, - viņš teica, - es aizmirsu tevi brīdināt: rīt šai laikā Navarras karalis būs miris.

Margerita iekliedzās. Domas, ka viņa būs slepkavības ierocis, radīja viņā šausmas, kuras slēpt viņai pietrūka spēka.

- Un tu neko nedarīsi, lai to aizkavētu? - viņa jautāja. - Tu neglābsi savu labāko un uzticamāko biedru?

- Kopš vakardienas Navarras karalis nav mans sabiedrotais!

- Kas tad?

- Hercogs Gīzs. Iznīcinādams hugenotus, hercogs ir kļuvis par katoļu karali.

- Un Indriķa II dēls atzīst par savu karali Lotringas hercogu?!

- Tu šodien esi ļoti neuzmanīga, Margerita, tu nekā nesaproti.

- Atzīstos, ka man ir ļoti grūti tevi saprast.

- Māsa, tu neesi no zemākas cilts kā, piemēram, hercoga Gīza laulātā draudzene princese Porciāna, bet Gīzs nav nemirstīgāks par Navarras karali. Margerita, pārdomā trīs visai drošas iespējamības: pirmkārt, ka Anžū hercogu ievēl par Polijas karali; otrkārt, ka tu iemīlies tā, kā es mīlu tevi, un, treškārt, ka es kļūstu par Francijas karali, bet tu… tu par katoļu karalieni.