Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Un viņš godbijīgi atvairījās.

- Bet jūsu asinis, jaunais muižniek, jau ir aptraipījušas viņas majestātes gultu un istabu, - Gijona iesmējās.

Margerita savilka ciešāk mēteli, lai paslēptu sārtos traipus uz baltās batista kleitas. Šī sievišķīgi kaunīgā kustība la Molam atgādināja, ka viņš bija apskāvis un spiedis pie savām krūtīm šo jauko, tik karsti mīlamo sievieti. Šīs atmiņas viņa bālos vaigus krāsoja viegli sārtus.

- Jūsu augstība, - viņš murmināja, - vai jūs nevarat nodot mani kādam ārstam?

- Ārstam katolim, vai ne? - karaliene jautāja tādā balsī, ka la Mols nodrebēja, nojauzdams, ko viņa ar to grib teikt.

- Vai tad jūs nezināt. - kautri pasmaidīdama, viņa turpināja, - ka mūs, princeses, māca pazīt stādus, ka mēs zinām, kādu labumu tie dod, un protam gatavot zāles. Kā sievietei un kā karalienei mans pienākums arvien bijis atvieglot ciešanas. Savā mākslā mēs neesam sliktākas par ārstiem, - tā vismaz apgalvo lišķi. Man šai ziņā ir jau zināma slava. Vai tad jūs to vēl neesat dzirdējis? Nu, Gijona, pie darba!

Margerita aši paķēra no jaunekļa rokas izkritušo dunci un pārgrieza viņa kamzoļa saites. Pa to laiku Gijona ar otru dunci atārdīja vai, parei/āk sakot, - nogrieza kamzoļa piedurknes. Aukstā ūdenī saslapinājusi audekla gabalu, meitene noslaucīja asinis, kas sūcās no la Mola pleca un krūtīm, bet Margerita, paņēmusi zelta adatu, sāka aizšūt brūces tik uzmanīgi un veikli, kā to līdzīgos apstākļos labāk neizdarītu pats Ambruāzs Parē.

Brūce plccā bija dziļa brūce, krūtīs - neliels ieskrambājums; duncis bija slīdējis pa ribām, pārgriezdams ādu, bet neskardams kaulus.

- Ievainojumi ir sāpīgi, bet ne nāvīgi, - skaistā un mācītā karaliene ārsts paskaidroja. - Gijona, pasniedz man balzāmu un sagatavo pārsējus.

Gijona jau bija paspējusi izpildīt karalienes pavēli un noslaucījusi, un ar dziedinošām smaržām ieziedusi jaunekļa krūtis, viņa rokas, kas atgādināja antīkās skulptūras rokas, viņa dziļi atpakaļ atliektos plecus un biezām matu cirtām apēnoto kaklu, kas viss drīzāk atgādināja smalku marmora tēlu, nevis sakropļotu, mirstošu cilvēku.

- Nabaga jauneklis! - čukstēja Gijona, mazāk gan vērodama savu darāmo, bet vairāk skatīdamās uz pašu slimnieku.

- Cik viņš skaists, vai ne? - Margerita jautāja īsti karaliskā vaļsirdībā.

- Jā, madame\ Man liekas, ka viņu nevar atstāt guļam uz grīdas, bet vajadzētu piecelt un novietot uz šī dīvāna, pret kuru viņš tagad atbalstījies.

- Tev taisnība, - Margerita piekrita.

Abas sievietes pieliecās un, sakopojušas visus spēkus, pacēla la Molu un noguldīja viņu uz platā dīvāna.

Ievainotais atguva samaņu. Viņš nopūtās, atvēra acis un viņu pārņēma tā svētlaimes sajūta, kuru izbauda ievainotais, atgūdams dzīvību, kad kveldējošā karstuma vietā viņš jūt atsvaidzinošu spirdzi un smagās, nepatīkamās asiņu smakas vietā - maigu aromu.

La Mols izdvesa dažus nesakarīgus vārdus. Margerita pasmaidīja un pielika pie lūpām pirkstu.

Šajā brīdī pie vienām no karalienes guļamistabas durvīm atskanēja klauvējieni.

- Tas ir pie slepenajām durvīm, - Margerita sacīja.

- Kas tur varētu būt, madame? - pārbiedētā Gijona vaicāja.

- Es pati paskatīšos, - Margerita atbildēja. - Paliec šeit un neatstāj viņu vienu.

Margerita iegāja guļamistabā. Rūpīgi aizvērusi kabineta durvis, viņa atvēra otrās, kas veda slepenajā ejā uz karaļa un mātes karalienes istabām.

- Baronese de Sova! - karaliene iesaucās. Viņas sejā atplaiksnīja ne tik daudz bailes, kā nicināšana. Neviena sieviete nekad nepiedod sāncensei, kaut tā arī būtu atņēmusi nemīlamu cilvēku. - Baronese de Sova!

- Jā, jūsu majestāte, - baronese atbildēja, sakrustodama rokas lūgšanā.

- Jūs esat šeit? - Margerita jautāja vēl pārsteigtākā balsī.

Šarlote nokrita ceļos.

- Piedodiet, madamel - viņa iesaucās. - Es atzīstu savu vainu pret jums. Bet, ja jūs zinātu… Es neesmu vienīgā vainīgā… Māte karaliene man pavēlēja…

- Piecelieties, - Margerita sacīja. - Nedomāju, ka jūs esat nākusi manā priekšā taisnoties. Papūlieties paskaidrot, ko jūs vēlaties.

- Jūsu augstība, es atnācu… - atbildēja Šarlote, vēl aizvien stāvēdama uz ceļiem un gandrīz neprātīgām acīm skatīdamās uz karalieni, - es atnācu jums prasīt, vai viņš nav šeit?

- Kas? Par ko jūs, madame, runājat? Es patiešām jūs nesaprotu.

- Par karali!

- Par karali?! Tātad jūs viņam sekojat arī šeit, manās istabās? Bet jūs taču zināt, ka pie manis viņa nav!

- O, kundze! - turpināja baronese de Sova, neatbildēdama uz karalienes aizskarošajām piezīmēm un acīmredzot tās pat neievērodama. - Kāda laime, ja viņš būtu šeit!

- Kāpēc?

- Ak, madame, visus hugenotus apkauj un Navarras karalis ir hugenotu vadonis.

- O! - iekliedzās Margerita, saķerdama de Sovas kundzes roku un piespiezdama viņu piecelties. - To es pavisam biju piemirsusi! Es nekad nedomāju, ka viņam var draudēt tādas pat briesmas kā visiem pārējiem.

- Vēl lielākas, kundze, vēl lielākas! - Šarlote sauca.

- Lotringas hercogiene mani brīdināja. Es viņam ieteicu neiet ārā. Vai viņš ir izgājis?

- Nē, nē, viņš atrodas Luvrā. Bet viņu nevar atrast. Ja viņa nav šeit…

- Šeit viņa nav.

- O! - baronese de Sova, sāpju aizlauzta, ievaidējās. - Tad viņš ir beigts! Māte karaliene zvērēja viņu nogalināt!

- Viņu nogalināt! Tas ir briesmīgi! Neiespējami!

- Kundze, - baronese de Sova pārliecinošā kaislē noteikti teica, - es vēlreiz atkārtoju, ka neviens nezina, kur atrodas Navarras karalis.

- Bet kur ir māte karaliene?

- Māte karaliene aizsūtīja mani pēc hercoga Gīza un monsieur Tavannas, kuri gaidīja viņu lūgšanas istabā, bet pēc tam man ļāva iet. Tad, piedodiet, kundze, es aizgāju uz savām istabām un kā parasti sāku gaidīt…

- Manu vīru? - jautāja Margerita.

- Viņš neatnāca, madame. Es sāku viņu meklēt, izprašņāju visus. Kāds kareivis teica, ka īsi pirms kautiņa redzējis karali ejam savu miesassargu pavadībā, bet kautiņš turpinās jau veselu stundu.

- Pateicos, kundze, - sacīja Margerita. - Kaut gan jūtas, kuras spiež jūs rūpēties par karali, mani apvaino, es jums tomēr pateicos.

- Piedodiet man, jūsu augstība! - baronese lūdzās. - Jūsu piedošana būs man atbalsts, atgriežoties savās istabās, jo sekot jums, kaut no tālienes, es neuzdrošinos.

Margerita sniedza viņai roku.

- Es iešu pie karalienes Katrīnas, - viņa teica. - Atgriezieties savās istabās! Navarras karalis atrodas manā apsardzībā. Es apsolīju būt viņa sabiedrotais un doto vārdu turēšu.

- Bcl ja jums, kundze, māti karalieni neizdosies satikt?

- Tādā gadījumā es uzmeklēšu brāli Kārli un parunāšu ar viņu.

- Ejiet, ejiet, madame, - sacīja Šarlote, dodama karalienei ceļu. - Lai Dievs jūsu majestātei palīdz!

Margerita izgāja gaitenī. Noskatījusies, kā Šarlote pa kāpnēm devās uz savām istabām, viņa gāja pie mātes karalienes.

Šeit viss bija mainījies. Pakalpīgo galminieku vietā, kuri Margeritas priekšā arvien bija godbijīgi atkāpušies un cienīgi sveicinājuši, viņa atrada kareivjus ar asiņainiem zobeniem, asinīm notašķītos tērpos un pilsoņus saplēstos mēteļos un pulvera dūmos nokvēpušām sejām. Viņi atnesa ziņojumus un aiznesa pavēles. Gaiteņos valdīja liela burzma; ļaudis nāca un gāja.

Margerita velti mēģināja izlauzties cauri šim dzīvajam žogam. Katru reizi, kad atvērās un aizvērās mātes karalienes istabas durvis, viņa redzēja Katrīnu, kura, šķiet, bija kļuvusi jaunāka - kā divdesmit gadus veca meitene - spirgta un darbīga. Viņa rakstīja, saņēma vēstules, atplēsa tās, deva pavēles, pateica laipnību vienam, uzsmaidīja otram, bet uzkrītoši mīļi saņēma tos, kuru apģērbi bija notraipīti asinīm un netīrumiem vairāk nekā citiem.