Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kokonna bija vairākkārt ievainots, bet tas uz spēcīgo, divdesmit četrus gadus veco jaunekli atstāja mazu iespaidu. Viņš bija radis cīnitics, un dažas skrambas viņu nevis vājināja, bet drīzāk gan iekarsēja.

Kokonnas vienīgie pretinieki tagad bija vecais Merkandons un viņa dēls. Merkandons bija vecs sirmgalvis, bet viņa dēls - bāls, vārgs jauneklis. Viņš nometa savu izšauto, nelietojamo pistoli un drebēdams vicināja zobenu, kas bija divreiz īsāks par pjemontieša šķēpu. Vecais Merkandons stāvēja ar dunci un izšautu pistoli rokās un sauca palīgus, bet viņa sieva stāvēja pie loga un rokās turēja marmora gabalu, kuru gatavojās izmest pa logu.

Būdams uztraukts no draudiem un daiļās dāmas atzinības, būdams lepns par savu divkāršo uzvaru, Kokonna juta, ka viņa spēki divkāršojas. Ievērojis jaunekļa šaubas, viņš metās tam virsū un viņa garais, asiņainais rapieris krustojās ar zēna niecīgo zobentiņu. Pietika ar diviem cirtieniem, lai to izsistu no jaunekļa rokām. Vecais Merkandons devās dēlam palīgā un gribēja piespiest Kokonnu pie loga, lai viņu vieglāk varētu apmētāt ar akmeņiem.

Gribēdams izsargāties gan no veča, kas draudēja ar dunci, gan no vecenes, kura jau bija gatava nomest viņam uz galvas akmeni, Kokonna satvēra jaunekli ap vidu un, pret visiem sitieniem aizsargādamies ar viņu kā ar vairogu, sažņaudza zēnu savās dzelžainajās rokās.

- Palīgā! Palīgā! - jauneklis vaimanāja. - Viņš man ielauzīs krūtis! Palīgā!

Viņa balsi pārtrauca dobja, aizsmakusi gārgšana.

Vecais Merkandons nolaida dunci un sāka lūgties.

- Žēlojiet, žēlojiet viņu, monsieur Kokonna! Žēlojiet viņu! Viņš ir mans vienīgais dēls!

- Mans dēls! Viņš ir mans dēls! - vaimanāja vecīte. - Mūsu cerība vecumdienās! Nenogaliniet viņu, nenogaliniet viņu!

- Vai paliesām? - Kokonna iesmējās. - Vai man viņš ir jāapžēlo? Bet ko viņš nule gribēja man darīl ar savu zobenu un pistoli?

- Man ir jūsu tēva parādraksts, - lūgšanā salicis rokas, Merkandons turpināja. - Es jums to atdošu. Man ir desmittūkstoš zelta ekiju, - tic būs jūsu. Man ir mūsu ģimenes dārgumi, - jūs tos dabūsit. Tikai nenogaliniet, nenogaliniet viņu!

- Bet es apsolu jūs mīlēt, - jaunā dāma čukstēja.

Kokonna brīdi pārdomāja.

- Jūs esat hugenots? - viņš jautāja jauneklim.

- Jā, - zēns nomurmināja.

- Tad tev jāmirst! - savilkdams uzacis un pielikdams pie jaunekļa krūtīm aso dunci, Kokonna teica.

- Jāmirst! - Merkandons iesaucās. - Mans nabaga bērns! Jāmirst!

Sirmā māte iekliedzās un šai kliedzienā izskanēja tik daudz mokošu

sāpju, kas uz mirkli aizkavēja pjemontieti īstenot savu cietsirdīgo lēmumu.

- O, hercogieni - sauca Merkandons, pagriezies pret jauno dāmu hercoga Gīza pils logā. - Aizstāviet mūs un mēs ik rītu un vakaru jūs pieminēsim savās lūgšanās!

- Lai viņš atgriežas pie katoļticības, - dāma hercoga Gīza pils logā teica.

- Es esmu protestants! - jauneklis atkārtoja.

- Tad mirsti! - Kokonna iesaucās un pacēla dunci. - Mirsti, ja tu negribi saņemt dzīvību, ko tev dāvina šīs daiļās lūpas!

- Mans dēls, mans Olivjē! - māte elsoja. - Atsakies, atsakies!

- Atsakies, mans bērns! - nokritis pie Kokonnas kājām, vaimanāja Merkandons. - Neatstāj mūs vienus!

- Atgriezieties visi pie vienīgās īstās ticības! - teica Kokonna. - Par vienu Credo - trīs dvēseles un dzīvību.

- Es esmu ar mieru, - sacīja jauneklis.

- Mēs arī! - vecie Mcrkandoni iesaucās.

- Krītiet ceļos! - Kokonna pavēlēja. - Lai jūsu dēls vārdu pa vārdam atkārto manis teikto lūgšanu.

Tēvs paklausīja pirmais.

- Es esmu gatavs, - teica jauneklis.

Un arī viņš nokrita ceļos.

Kokonna sāka latīniski skaitīt Credo. Vai nu nejauši, vai ar nodomu, bet Olivjē bija nokritis ceļos līdzās savam zobenam. Atkārtodams Kokonnas teiktās lūgšanas vārdus, viņš lēni stiepa roku pēc zobena. Pjemontietis, kurš jaunekli uzmanīja, izlikās, ka to neredz. Bet, kad jauneklis jau bija pieskāries zobena rokturim, Kokonna metās viņam virsū un nogāza gar zemi.

- O, nodevēj! - viņš iesaucās, savu dunci iegrūzdams jaunekļa kaklā.

Olivjē iekliedzās, krampjaini raustīdamies, piecēlās uz viena ceļa un

nokrita miris.

- Bendes Merkandons iekliedzās. - Tu nogalini mūs, lai tev nebūtu jāmaksā simts rozenoblu, kurus mums parādā tavs tčvs!

~ Zvēru pie sava goda, ka tā nav! - Kokonna atbildēja. - Te ir pierādījums… Pēc šiem vārdiem viņš nometa vecim pie kājām tēva iedoto naudas maku.

- Lūk, jūsu nauda! - viņš noteica.

- Saņem savu algu! - vecene logā kliedza.

- Sargieties, grāf, sargieties! - dāma hercoga Gīza pils logā iesaucās.

Bet pirms Kokonna paspēja pagriezties, smags akmens nošvīkštēja

gaisā un nokrita viņam uz galvas. Zobens, kas atradās viņam rokās, pārlūza, un Kokonna bez dzīvības novēlās uz ielas un vairs nedzirdēja priecīgās gaviles un izmisuma pilno kliedzienu.

Ar dunci rokā Merkandons metās pie samaņu zaudējušā Kokonnas. Bet tai brīdī atvērās hercoga Gīza pils durvis un vecis, ieraudzījis arkebūzas un zobenus, aizbēga.

Dāma, kuru viņš bija nosaucis par hercogieni, krāšņajām dārglietām varavīkšņaini laistoties, izliecās pa logu un no piis iznākušajiem ļaudīm norādīja uz Kokonnu:

- Lūk, lūk! Tieši man pretī! Tas jauneklis sarkanajā kamzolī!… Jā, jā, tas pats!…

Aizslēgusi durvis un atgriezusies guļamistabā, Margerita tur ieraudzīja bailēs drebošo Gijonu, kas šausmās noskatījās uz asins traipiem gultā, uz mēbelēm un grīdsegām.

- O, madame! - karalienei ienākot, viņa iesaucās. - O, madame, vai viņš ir miris?!

- Klusē. Gijona! - Margerita pavēlēja tik skarbā balsī, ka būtu veltīgi kaut ko iebilst.

Gijona apklusa.

Margerita izņēma jostas somiņā paslēpto atslēgu, atslēdza kabineta durvis un norādīja savai kalponei uz ievainoto jaunekli.

La Molam bija izdevies piecelties un atzrāptics līdz logam. Viņš bija atradis mazu dunci, vienu no tiem, kādus tai laikā nēsāja dāmas. Izdzirdis, ka durvis atveras, jauneklis satvēra dunci.

- Nebaidieties, grāf! - teica Margerita. - Zvēru, ka jūs esat drošībā.

La Mols atkal nokrita uz ceļiem.

- O, madame \ - viņš sauca. - Jūs man esat nevis karaliene, bet gan dieviete!

- Esiet mierīgs, - Margerita brīdināja, - jūsu brūces vēl asiņo… Paskaties, Gijona, cik viņš bāls! Kur jūs esat ievainots?

La Mols mirkli padomāja. Viņam sāpēja viss ķermenis un viņš pūlējās saprast, kur degošās sāpes ir visdzelošākās.

- Madame, - viņš beidzot teica, - kā man liekas, vispirms zobens ķēra plecu, bet tad krūtis. Pārējās brūces nav vērts atcerēties.

- Mēs tūdaļ pārliecināsimies, - teica Margerita. ~ Gijona, atnes manu zāļu kastīti!

Gijona izgāja un tūdaļ atkal atgriezās, vienā rokā nesdama zāļu kastīti, bet otrā zeltītu sudraba krūzi un plāna holandiešu audekla gabalus.

- Gijona, palīdzi man viņu piecelt! - karaliene Margerita izrīkoja

Nelaimīgā cīnītāja mēģinājums pašam piecelties nebija izdevies. Viņš

bija zaudējis pēdējos spēkus.

- O, madame, rnan kauns! - la Mols pretojās. - Es nevaru atļaut…

- Jums jāatļauj viss, ko es uzskatu par vajadzīgu, - Margerita paskaidroja. - Mēs jūs varam glābt un mēs izdarītu noziegumu, ja ļautu jums nomirt.

- G! - la Mols iesaucās. - Labāk mirt, nekā ļaut, lai jūs, karaliene, notraipītu savas rokas ar manām necienīgajām asinīm. Nē, nekad!