Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Kam pieder šis lielais hotelis ar paviljonu uz ielas?

- Hercogam Gīzam.

- Vai patiešām? - iesaucās Kokonna. - Es arvien nokļūstu vajadzīgā vietā, jo hercogs Gīzs ir mans labvēlis. Velns lai parauj, mans dārgais, cik šeit viss ir kluss! Arkebūzas šāvienus tik tikko var sadzirdēt, liekas, ka atrodos kaut kur provincē. Veins un elle, viņi visi taču mierīgi guļ!

Un liesām, pat hercogu Gīzu pilī valdīja ierastais klusums. Visi logi bija aizvērti. Gaišs bija vienīgi paviljona logs, kas bija saistījis Kokonnas uzmanību. Netālu no Gīza hoteļa, Mazās Santjē un Kalrfisa ielu stūrī Morvels apstājās.

- Tur jau ir mūsu meklētais nams, - viņš teica.

- Atvainojiet, jūsu meklētais, - la Hurjērs pārlaboja.

- Tā kā jūs mani pavadāt, tad meklējam mēs visi.

- Deviņi pērkoni! Jūs laikam domājat par to tur namu, kurā visi guļ dziļā miegā?

- Tieši par to! La Hurjēr, daba pārskatīšanās dēļ jūs apbalvojusi ar godīgu izskatu; izmantojiet to un pieklauvējiet pie durvīm. Savu šauteni atdodiet Kokonnam! Viņš jau sen met uz to pavisam maigus skatus. Kad jūs ielaiž, sakiet, ka jums jārunā ar grāfu de Muī.

- Es sapratu! - Kokonna atteica. - Liekas, ka arī jums te, tempļa tuvumā dzīvo kāds kreditors.

- Pareizi, - Morvels turpināja. - Uzdodieties par hugenotu un brīdiniet de la Muī par to, kas noliek. Viņš ir varonīgs, viņš iznāks…

- Un kas būs, kad viņš iznāks? - la Hurjērs prašņāja.

- Kad viņš iznāks, cs palūgšu viņu krustot savu zobenu ar manējo.

- Zvēru ar savu godu, tā dara visi īsti muižnieki! - Kokonna iesaucās. - Es arī izsaukšu uz divkauju Lambēru Merkandonu, un, ja viņš cīņai būs pārāk vecs, tad viņa vietā stāsies kāds viņa radinieks vai dēls.

La Hurjērs piegāja pie nama durvīm un sāka klauvēt. Sitieni spalgi atbalsojās klusajā naktī. Gīzu hercogu hoteļa durvis pavērās un tajās parādījās vairākas galvas. Acīmredzot tur bija tikpat aizdomīgs klusums, kā kareivju pilnā cietoksnī.

Galvas parādījās tikai uz mirkli un tūdaļ pazuda, droši vien kāds nojauta, kas nu notiks.

- Tātad te dzīvo jūsu draugs de Muī? - jautāja Kokonna, norādīdams uz durvīm, pie kurām la Hurjērs turpināja klauvēt.

- Nē, šeit dzīvo viņa mīļākā!

- Mondieu Jūs protat būt galants! Jūs dodat viņam iespēju cīnīties viņa skaistulītes acu priekšā. Tātad mēs būsim sekundanti? Man gan labāk patiktos cīnīties pašam. Plecs deg kā ugunīs.

- Bet seja? To taču ari krietni apstrādāja, - sacīja Morvels.

Kokonna niknumā ierēcās kā ievainots zvērs.

-Mordieu! Ceru, ka viņš ir miris! Ja es zinātu, ka viņš vēl dzīvs, es tūlīt dotos atpakaļ uz Luvru, lai viņu nobeigtu.

La Hurjērs turpināja klauvēt. Beidzot otrajā stāvā atvērās logs un kāds cilvēks apakšveļā un bez ieroča iznāca uz balkona.

- Kas tur ir? - viņš vaicāja.

Pēc Morvcla mājiena šveicieši noslēpās aiz nama stūra, bet Kokonna pats attapās piespiesties pie sienas.

- Vai tas esat jūs, monsieur Muī? - la Hurjērs saldā balsī jautāja.

- Es gan, bet ko jums vajag?

- Tas ir viņš, - priekā nodrebēdams, noņurdēja Morvels.

- Vai tad jūs, kungs, nezināt, kas notiek? - la Hurjērs turpināja. - Admirālim uzbruka, mūsu brāļus protestantus apkauj! Nāciet viņiem palīgā, nāciet tūlīt!

- Ak, - de Muī iesaucās, - es jau domāju, ka viņi šonakt kaut ko gatavo. Es eju, mīļais draugs, tūlīt eju! Pagaidiet mani!

Un, neaizvēris logu, pa kuru uz ielas atskanēja izbiedētas sievietes kliedzieni un maigi lūgšanas vārdi, de Muī uzvilka kamzoli, paķēra mēteli un ieroci.

- Viņš nāk, viņš nāk! - priekā nobālis, čukstēja Morvels. - Uzmanieties! - viņš šveiciešiem piekodināja.

Paņēmis no Kokonnas arkebūzu, Morvels uzpūta deglim, lai tas labāk degtu, un tad pasniedza ieroci la Hurjēram.

- Saņem savu šauteni, - viņš teica viesnīcniekam, kurš nostājās pie kareivju pulciņa.

-Mordieu\ - iesaucās Kokonna. - Lūk, arī mēness iznāk no mākoņiem noskatīties skaistajā divkaujā. Kā es priecātos, ja Lambērs Merkandons būtu grāfa de Muī sekundants!

- Pacietību, pacietību! - teica Morvels. - De Muī viens atvieto desmit uzbrucējus, un mums būs diezgan darba, lai viņu pieveiktu. Panāciet tuvāk, - viņš māja šveiciešiem. - Nostājieties pie durvīm un uzbrūciet, tiklīdz viņš parādās!

- O! - vērodams sagatavošanos, sacīja Kokonna. - Liekas, ka tā lieta notiks pavisam savādāk, nekā es biju to iedomājies.

Tajā brīdī nokrakšķēja durvju aizbīdnis. Šveicieši nostājās pie durvīm. Morvels un la Hurjērs klusām pievienojās viņiem. Vienīgi Kokonna, vē! nezaudējis pēdējo goda sajūtu, palika uz vietas. Šai mirklī de Muī mīļākā, kuru jau visi bija piemirsuši, iznāca uz balkona un, ieraudzījusi Morvelu, la Hurjēru un šveiciešus, skaļi iekliedzās.

De Muī, kurš jau bija mazliet pavēris durvis, apstājās.

- Nāc atpakaļ, atpakaļ! - jaunā sieviete kliedza. - Es redzu zaigojam kailus zobenus, es redzu spīdam arkebūzas degli! Tas ir aplenkums!

- O! - iesaucās de Muī. - Palūkosimies, ko tas nozīmē!

Un, aizlicis durvīm aizbīdni, viņš steigšus atgriezās augšistabā.

Redzēdams, ka de Muī nenāk ārā, Morvels savu mazo pulciņu

pārkārtoja. Šveicieši pārgāja otrpus ielai, bet la Hurjērs pacēla arkebūzu un sagatavojās šaut, tiklīdz hugenots parādīsies uz balkona.

Viņam nebija ilgi jāgaida. De Muī iznāca, turēdams rokās divas pistoles, kuru apmēri iedvesa tādu godbijību, ka la Hurjērs, kurš jau bija sācis mērķēt, sabijās un nolaida šauteni. Viņam ienāca prātā, ka hugenota lode var sasniegt ielu tikpat labi, kā viņa raidītā - balkonu.

La Hurjērs galu galā bija tikai viesnīcnieks, kuram vienīgi gadījums bija licis kļūt par kareivi, tāpēc viņš nolēma atkāpties.

De Muī pārskatīja apkārtni un pavērās mazliet uz priekšu, vēl arvien gaidīdams uzbrukumu. Nevienu neredzēdams nākam, viņš apstājās un uzsauca:

- Kur jūs palikāt, padomdevēja kungs? Vai jūs neaizmirsāt pie manām durvīm savu arkebūzu? Es esmu šeit, ko jūs vēlaties?

- O! - Kokonna čukstēja. - Tas ir brašs zēns!

- Nu, kas būs? - dc Muī turpināja. - Draugi vai ienaidnieki, vienalga, vai tad jūs neredzat, ka es gaidu?

La Hurjērs klusēja, Morvcls neatbildēja, bet trīs šveicieši stāvēja elpu aizturējuši.

Kokonna bridi nogaidīja. Redzēdams, ka la Hurjēra uzsākto un de Muī turpināto sarunu neviens neturpina, viņš izgāja ielas vidū un, cepuri noņēmis, teica:

- Monsieur, mēs neesam nākuši jūs nogalināt, mēs tikai nācām jūs uzaicināt uz divkauju. Kāds jūsu ienaidnieks vēlas godīgā divcīņā nokārtot vecus rēķinus. Mordieu \ Nāciet šurp, monsieur Morvel! Nav ko kautrēties, grāfa kungs piekrīt!

- Morvels! - iekliedzās de Muī. - Morvels - mana tēva slepkava! Morvels - karaļa bende! Jā, es esmu ar mieru!

Un, nomērķējis uz Morvelu, kurš gatavojās pieklauvēt pie hercoga Gīza pils, lai lūgtu palīgus, viņš izšāva. Lode norāva Morvelam cepuri. Atskanot šāvienam un Morvela kliedzienam, no ,pils iznāca pulciņš kareivju - Nevērās hercogienes pavadoņi. Viņiem piebiedrojās trīs vai četri muižnieki ar saviem pāžiem. Tie visi sadrūzmējās pie jaunā de Muī mīļākās nama.

No balkona atskanēja otrs šāviens, kam par upuri krita kareivis, kas atradās blakus Morvelam. De Muī pistoles tagad bija izšautas un, tā kā ar zobenu 110 tāda attāluma neko nevarēja iesākt, viņš paslēpās aiz balkona margām.