Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Tieši otrādi, - Indriķis paskaidroja, - jūsu vārda anagrammu var uzrakstīt ļoti viegli, un tas man nesagādās nekādas pūles.

- Oho! Viņš jau kaut ko ir izdomājis, - sacīja Kārlis. - Redzi nu, Marij?

Indriķis izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu, izplēsa no tās lapu un uzrakstīja: Marie Touchct (Marija Tušē), bet zem šī vārda: Je eharme toni ( Es sajūsminu visu) un pasniedza lapu jaunajai sievietei.

- Tiešām, tas ir gluži neticami! - viņa iesaucās.

- Kas ir? - Kārlis jautāja.

- Es neuzdrošinos skaļi izlasīt, sire, - Marija atbildēja.

- Sire , - sacīja Indriķis, - no vārda Marija Tušē, ņemot burtu pa burtam, vienīgi i vietā ieliekot j, iznāk: "Je eharme toni."

- Tiešām! - Kārlis iesaucās. - Burtu pa burtam! Marij, es gribu, lai šī anagramma būtu tava devīze. Tā ir tevis cienīga. Pateicos, Indriķi! Es likšu šo devīzi iedarināt briljanta rotā un uzdāvināšu to tev, Marij!

Vakariņas bija paēstas. Dievmātes katedrāles tornī pulkstenis nosita divas reizes.

- Bet tagad, Marij, - Kārlis sacīja, - kā pateicību par uzslavu, padod Indriķim kādu krēslu, kur viņam līdz rītam nosnausties! Tikai, lūdzu, krēslu noliec tālāk no mums, jo Navarras karalis miegā briesmīgi krāc. Ja tu uzmodīsies pirmais, pamodini arī mani! Pulksten sešos no rīta man jābūt pie Bastīlijas. Ar labunakti, Indriķi, iekārtojies, kā nu redzi, bet, - viņš piegāja pie Indriķa un uzlika roku tam uz pleca, - tavas dzīvības vārdā - dzirdi, Indriķi!? - tavas dzīvības vārdā neaizej bez manis no šejienes un nekādā ziņā neatgriezies Luvrā!

Indriķis, kam jau pirms šiem vārdiem bija radušās šaubas, protams, nevarēja šo padomu neievērot.

Kārlis IX iegāja guļamistabā, bet Indriķis, būdams pieticīgs kā ikviens kalnietis, ierīkojās krēslā un drīz vien pierādīja, ka karalim bijis dibināts iemesls novietot viņu pēc iespējas tālāk.

Agrā rītā, kad gaismiņa tikko bija sākusi svīst, Kārlis viņu uzmodināja. Indriķis bija gulējis nenoģērbies, un viņa tualetes sakārtošana neprasīja daudz laika. Kārlis izskatījās laimīgs un smaidīja tā; kā Luvrā viņu nekad neredzēja smaidot. Dc Bara ielas namiņā pavadītās stundas bija vislaimīgākās stundas visā viņa mūžā.

Kārlis ar Indriķi izgāja cauri guļamistabai. Jaunā sieviete gulēja savā gultā. Bērns atradās viņai blakus šūpulī. Abi viņi miegā smaidīja. Dziļā maigumā Kārlis brīdi nolūkojās uz saviem mīluļiem, tad pagriezās pret Indriķi.

- Ja tu kaut kad uzzini, kādu pakalpojumu es tev šonakt esmu izdarījis, un ar mani atgadās kāda nelaime, atceries šo puisēnu!

Neļaudams Indriķim vēl kaut ko pajautāt, Kārlis uzmanīgi noskūpstīja Marijas un bērna pieri un čukstēdams: - Uz redzēšanos, mani dārgie! - izgāja no istabas. Domās iegrimis, Indriķis viņam sekoja.

Kārļa norīkotie kalpi ar diviem jājamiem zirgiem jau gaidīja pie Bastīlijas. Kārlis pamāja Indriķim sēsties vienā zirgā, pats uzlēca otrā un devās ārā no pilsētas.

- Kurp mēs jājam? - Indriķis jautāja.

- Es gribu uzzināt, - atbildēja Kārlis, - vai Anžū hercogs ieradies Parīzē vienīgi madame Kondē dēļ un vai viņa sirdī ir tikpat daudz godkārības, cik mīlas.

Indriķis no šī paskaidrojuma neko nesaprata un klusēdams jāja līdzi Kārlim. Kad viņi bija sasnieguši Marē un viņu priekšā izpletās Scnlorānas priekšpilsēta, Kārlis lika Indriķim pavērties tālumā. Rīta pelēkajā miglā neskaidri varēja saskatīt jātniekus pelēkos mēteļos un ādas cepurēs. Aiz viņiem ripoja smagi piekrauti rati. Jātnieki lēni tuvojās un Indriķis viņu vidū ieraudzīja kādu vīru garā tumšā mētelī un tā laika modes cepurē. Svešais sarunājās ar saviem līdzbiedriem.

- O! - Kārlis pasmaidīja. - Es jau tā domāju.

- Ja es nemaldos, - sacīja Indriķis, - jātnieks tumšajā mētelī ir Anžū hercogs?

- Jā, - Kārlis atbildēja. - Pajāsim mazliet sāņus, Indriķi! Es negribu, ka mūs ierauga.

- Bet kas gan ir šie ļaudis pelēkajos mēteļos un ādas cepurēs? - jautāja Indriķis. - Un ko viņi ved smagajos ratos?

- Šie ļaudis ir Polijas sūtņi, - atbildēja Kārlis, - bet ratos viņi ved kroni. Tā, tagad dosimies atpakaļ, Indriķi! - viņš piebilda, apgriezis zirgu, palaida to pilnos auļos uz tempļa vārtu pusi. - Es redzēju visu, ko vēlējos.

Kad novāca algotņu līķus, ievainoto Morvelu aiznesa uz viņa mājām, izmazgāja grīdsegas un Navarras karaļa guļamistabā visu saveda agrākajā kārtībā, Katrīna atlaida savas galma dāmas un mēģināja aizmigt. Bet trieciens bija pārāk smags un vilšanās pārāk liela. Ienīstais Indriķis arvien prata izvairīties no nāves tīkliem. Viņu, šķiet, sargāja kāda neuzveicama vara. Katrīna to stūrgalvīgi sauca par gadījumu, bet iekšējā balss viņai sacīja, ka tas ir nevis gadījums, bet gan liktenis. Katrīnu galīgi satrieca doma, ka baumas par jaunu slepkavības mēģinājumu, izplatīdamās Luvrā un ārpus tās, nākotnē vēl vairāk stiprinās Indriķa un hugenotu ticību, Un ja šai mirklī gadījums, ar ko viņa tik nesekmīgi cīnījās, būtu atvedis pie viņas šo ienaidnieku, viņa droši vien būtu papūlējusies ar mazā florenciešu dunča palīdzību iznīcināt Indriķim pārāk labvēlīgā likteņa lēmumu. Nakts stundas, kas gaidītājam nomodā šķiet tik bezgalīgi garas, lēni pagāja cita pēc citas, bet Katrīna vēl aizvien nebija aizmigusi. Viņas uzbudinātajās smadzenēs nobrieda daudz jaunu nodomu. Tiklīdz sāka svīst gaismiņa, viņa piecēlās, apģērbās bez citu palīdzības un devās uz Kārļa IX istabām. Sargkareivji, pieraduši, ka viņa katrā laikā apmeklēja karali, viņu ielaida. Katrīna caur priekšistabu iegāja ieroču kabinetā. Tur sēdēja Kārļa aukle.

- Kur ir mans dēls? - karaliene vaicāja.

- Karalis pavēlēja netraucēt viņu līdz pulksten astoņiem, madame, - aukle atbildēja.

- Uz mani šis aizliegums neattiecas, aukle.

- Tas jāievēro visiem, madame.

Katrīna pasmaidīja.

- Jā, es zinu, - sacīja aukle, - es ļoti labi zinu, ka jūsu majestātei neviens neuzdrošinās pretoties. Tāpēc es lūdzu paklausīt nabaga sievietes lūgšanas un guļamistabā neiet.

- Man jārunā ar manu dēlu, aukle!

- Es atvēršu durvis tikai pēc jūsu majestātes pavēles.

- Tad es tev to pavēlu! - Katrīna atbildēja.

Pēc tādas mātes karalienes pavēles, kuru visi godināja un no kuras baidījās vairāk nekā no paša Kārļa, aukle pasniedza Katrīnai atslēgu.

Bet viņa iztika bez tās. Katrīna izņēma no kabatas pati savu dēla istabas durvju atslēgu un steidzīgi atslēdza tās. Guļamistaba bija tukša, Kārļa gulta nesagulēta. Viņa medību suns Aksjē, kas bija gulējis uz lāčādas blakus gultai, piecēlās un sāka laizīt Katrīnas marmorbaltās rokas.

- O, viņa nav! - savilkusi uzacis, karaliene sacīja. - Tādā gadījumā es pagaidīšu. Grūtās pārdomās viņa apsēdās pie loga, kurš izgāja uz Luvras pils pagalmu un no kura bija redzami galvenie vārti.

Bāla un nekustīga kā marmora tēls karaliene pie loga sēdēja divas stundas. Beidzot pagalmā iejāja pulciņš jātnieku ar Kārli un Navarras Indriķi priekšgalā. Tagad Katrīna visu saprata. Acīmredzot negribēdams ar viņu strīdēties un pierunāt Indriķi neaizskart, Kārlis bija aizvedis viņu sev līdzi un izglābis no nāves.

- Aklais, aklais, aklais! - karaliene čukstēja.

Pēc brīža ieroču kabinetā atskanēja soļi.

- Sire, tagad, kad mēs esam atgriezušies Luvrā, - sacīja Indriķis, - lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc jūs mani aizvedat un kādu pakalpojumu jūs man esat izdarījis.