Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Nē, nē, Indriķi, - Kārlis atbildēja un iesmējās. - Vēlāk tu uzzināsi, bet tagad tas ir noslēpums. Tikai zini, ka tevis dēļ man būs briesmīgs strīds ar manu māti.

Pēc šiem vārdiem Kārlis atvilka aizkarus un atradās vaigu vaigā ar Katrīnu.

Aiz karaļa bija redzama bearnieša bālā, uztrauktā seja.

- O, jūs esat šeit, māmiņ! - savilcis uzacis, Kārlis sacīja.

- Jā, mans dēls, - Katrīna atbildēja. - Man ar tevi jārunā.

- Ar mani?

- Jā, vienatnē.

- Nu, neko darīt, - teica Kārlis, pagriezdamies pret Indriķi, - ja reiz tam jānotiek, tad jo drīzāk, jo labāk.

- Es aizeju, sire, - sacīja Indriķis.

- Jā, pamet mūs, - Kārlis atbildēja. - Un tā kā tu, Indriķi, esi katolis, tad ej manā vietā uz mesi, bet es izsūdzēšu grēkus. Indriķis palocījās un izgāja.

Kārlis IX mēģināja iedomāties, kādus jautājumus māte varēja viņam uzdot.

- Nu, māmiņ, - viņš iesāka, pūlēdamies visu pārvērst jautrā jokā, - jūs droši vien gaidījāt, lai mani sabārtu, vai ne? Es negodīgi izjaucu jūsu mazo nodomu. Bet es taču - velns lai parauj! - nevarēju pieļaut, ka apcietina un iesloga Bastīlijā cilvēku, kas man bija izglābis dzīvību. Arī ar jums man netīk ķildoties: es esmu labs dēls. Un arī Dievs soda mātēm nepaklausīgus bērnus, kā piemēru te var minēt manu brāli Fransuā II. Tāpēe piedodiet man un atzīstatics, ka es esmu izstrādājis smalku joku.

- Tu maldies, Kārli, - sacīja karaliene, - tas nav joks.

- Nē, cs nemaldos. Arī jūs man galu galā piekritīsit.

- Ar savu neuzmanību tu izjauci plānu, kas mums būtu daudz ko atklājis.

- Plānu? Vai tad jūs var apgrūtināt kaut kāda plāna neizdošanās, māmiņ? Jūs izdomāsit vēl divdesmit citus un šoreiz es apsolu jums palīdzēt.

- Tagad tava palīdzība vairs nav vajadzīga. Viņš ir brīdināts un uzmanīsies.

- Pagaidiet, runāsim atklāti! Kas jums ir pret Indriķi?

- Viņš rīko sazvērestības.

- Tas ir jūsu parastais apvainojums. Bet vai šai laipnajā karaļpilī, ko sauc par Luvru, visi nerīko kaut kādas sazvērestības?

- Bet viņš ir galvenais vainīgais un jo bīstamāks tāpēc, ka neviens netur viņu aizdomās.

- Kā Lorencačo! - Kārlis piebilda.

- Uzklausi mani, - teica Katrīna, kuras seja pēc karaļa vārdiem sadrūma, atgādinot vienu no visasiņainākajām katastrofām Florcnces vēsturē. - Man ir pierādījumi.

- Kādi, māmiņ?

- Pajautā Indriķim, kas šonakt bija viņa guļamistabā.

- Viņa guļamistabā… šonakt?

- Jā. Un ja viņš tev pateiks…

- Tad?

- Tad atzīšos, ka es esmu maldījusies.

- Bet ja nu tā bijusi sieviete? Mēs taču nevaram prasīt…

- Sieviete?

- Jā.

- Un šī sieviete būtu nogalinājusi divus sargkareivjus un bīstami ievainojusi Morvelu?

- O! Lieta kļūst nopietna, - sacīja karalis. - Tātad ir izlietas asinis?

- Trīs vīri palika cīņas vietā.

- Bet tas, kas ar viņiem tik veikli tika galā?

- Palika neaizskarts un pasteidzās aizbēgt.

- Zvēru pie Gufa un Magofa, tas ir bijis varonis! - Kārlis iesaucās. - Es gribu uzzināt, kas viņš ir, tāpēc paklausīšu jūsu padomam, māmiņ.

- Es tev jau tagad varu pateikt, ka tu neko neuzzināsi, vismaz no Indriķa ne.

- Bet no jums, māmiņ? Tas cilvēks nevarēja aizbēgt, neatstājis nekādas pēdas. Jūs varbūt ievērojāt viņa apģērbu?

- Ir ievērots tikai tas, ka viņam bijis sevišķi grezns ķirškrāsas mētelis.

- Ķirškrāsas mētelis? Es zinu tikai vienu šādu mēteli, kas tiešām varēja krist acis.

- Pareizi, - sacīja Katrīna. - Pagaidi mani šeit, mans dēls! Es palūkošos, vai manas pavēles ir izpildītas?

Katrīna izgāja un Kārlis palika viens. Viņš izklaidīgi sāka staigāt pa istabu, svilpodams savu iemīļoto mednieku dziesmiņu. Savukārt Indriķis no karaļa aizgāja ļoti uztraukts. Viņš negāja pa gaiteni, bet pa slepenajām durvīm, kuras mēs ne vienreiz vien esam jau pieminējuši, devās uz otro stāvu. Bet viņš vēl nebija uzkāpis ne četrus pakāpienus, kad kāpņu galā ieraudzīja kādu ēnu. Indriķis apstājās un satvēra dunci. Izrādījās, ka tā ir sieviete. Viņa saķēra Indriķa roku un maigā, labi pazīstamā balsī čukstēja:

- Paldies Dievam, sire, ka jūs esat sveiks un vesels! Es tā biju noraizējusies. Bet liekas, ka Visspēcīgais uzklausījis manas lūgšanas.

- Kas gan ir noticis? - Indriķis jautāja.

- To jūs uzzināsit, kad atgriezīsietics savās istabās. Par Ortonu neuztraucieties: viņš atrodas pie manis.

Un jaunā sieviete, it kā nejauši sastapusi Indriķi uz kāpnēm, strauji pagāja viņam garām.

- Dīvaini! - Indriķis norūca. - Ko tas viss nozīmē un kas gan noticis ar Ortonu.

Diemžēl Sovas kundze viņa jautājumu vairs nedzirdēja.

Kāpņu galā parādījās cita ēna. Tas bija vīrietis.

- Tss! - viņš brīdināja.

- O, tas tu, Fransuā!

- Nesauciet mani vārdā!

- Ko tas nozīmē?

- To jūs uzzināsit savās istabās. Pēc tam uzmanīgi izejiet gaitenī, pārbaudiet, vai kāds jums neseko, un atnāciet pie manis. Manas istabas durvis būs tikai pievērtas.

Pēc šiem vārdiem Fransuā pazuda vēl ātrāk, nekā to dara spoki.

- Velns un elle! - Indriķis lādējās, liekas, ka mīklu varēs atminēt vienīgi manā istabā, tātad jādodas turp.

Viņš piegāja pie savām durvīm un klausījās. Istabā viss bija kluss. Šarlote bija teikusi, lai viņš iet uz savām istabām, tātad nebija ko baidīties. Priekšistabā Indriķis strauji paskatījās visapkārt. Istaba bija tukša. Nekas neliecināja par notikušo.

- Ortona tiešām nav, - Indriķis čukstēja.

Un viņš iegāja guļamistabā.

Te viņš uzreiz visu saprata. Kaut gan ūdens nebija žēlots, uz grīdas vēl bija redzami lieli sārti traipi. Viens krēsls bija salauzts, gultas aizkars - zobenu cirtienu sagraizīts, Venēcijas spoguli bija sašķaidījusi šautenes lode, bet uz sienas bija palicis asiņains rokas nospiedums - Tas viss liecināja, ka šajā istabā, kas tagad bija līdzīga kapam, bija risinājušās briesmīgas cīņas.

Ar drūmu skatienu Indriķis pārlūkoja istabu, ar roku pavilka pa valgo pieri un izdvesa:

- Tagad es saprotu, kādu pakalpojumu man izdarījis karalis. Viņi ir gribējuši mani nogaļjnāt… bet de Muī? Ko gan viņi izdarījuši ar de Muī? Nelieši! Droši vien viņi būs to nodūruši.

Vēlēdamies no Alansonas hercoga uzzināt visus sīkumus par šeit notikušo tikpat steidzīgi, kā Fransuā gribēja tos izklāstīt, Indriķis pēdējo reizi pārlūkoja istabu un izgāja gaitenī.

Pārliecinājies, ka ejā neviena nav, Navarras karalis iesteidzās pie Alansonas hercoga, ātri aizvērdams durvis.

Hercogs viņu sagaidīja pirmajā istabā. Pielicis pie lūpām pirkstu, viņš satvēra Indriķa roku un ieveda viņu mazā kabinetā pils tornī. Tur neviens viņu sarunu nevarēja noklausīties.

- O, mans brāli, kāda drausmīga nakts!

- Kas gan īsti ir noticis?

- Jūs gribēja apcietināt.

- Mani?

- Jā, jūs.

- Par ko?

- Nezinu. Kur jūs bijāt?

- Karalis vakar vakarā aizveda mani uz pilsētu.

- Tātad viņš to ir zinājis, - sacīja Alansonas hercogs.

- Bet ja jūs bijāt izgājuši, kas tad atradās jūsu guļamistabā?

- Vai tad tur kāds ir bijis? - jautāja Indriķis, izlikdamies pārsteigts.

- Jā, kāds vīrietis. Izdzirdis troksni, es steidzos jums palīgā, bet bija jau par vēlu.

- Vai šo cilvēku apcietināja? - Indriķis uztraucās.

- Nē, viņš izglābās, vispirms bīstami ievainodams Morvelu un nogalinādams divus sargkareivjus.