Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Indriķis viegli nosarka.

- Kādu līgavu? - vaicāja Kārlis. - Cik es zinu, viņam ir tikai viena līgava - karaliene Elizabete.

- Piedodiet, sire ! Es gribēju teikt - savu māsu karalieni Margeritu. Pirms pusstundas mēs redzējām viņas nestuves, kurām blakus gāja kaut kādi kavalicrīši.

- Vai tiešām? - Kārlis brīnījās. - Ko tu par to teiksi, Indriķi?

- Ka Navarras karaliene var doties, kurp viņai tīk, kaut gan cs nedomāju, ka viņa būtu atstājusi Luvru.

- Es par to esmu pārliecināts, - hercogs Gīzs apgalvoja.

- Es arī, - Anžū hercogs piebilda. - Nestuves apstājās Klošperšē ielā.

- Varbūt, ka arī jūsu līgava, - pagriezies pret hercogu Gīzu karalis sacīja, - nevis tā, bet tā, - viņš piebilda, vispirms norādīdams uz Kondē pili, bet pēc tam - uz Gīzu hoteli, - arī devusies viņai līdzi. Jūs taču zināt, ka viņas ir nešķiramas.

- Es nesaprotu, ko jūs majestāte ar to grib teikt?

- Kas tur ko nesaprast? Gluži otrādi, tas ir pavisam skaidrs. Lūk, nestuves pavadīja divi kavalieri!

- Ja Navarras karaliene un mana līgava uzvedas nepieklājīgi, lad mēs palūgsim karali darīt tam galu, - sacīja Gīzs.

- Liksim mierā Kondē kundzi un Nevērās hercogieni, - iejaucās Indriķis. - Par savu māsu karalim nav ko bažīties, bet es par savu sievu esmu pilnīgi pārliecināts.

- Nē, nē, es to tomēr gribu noskaidrot, - karalis pretojās. - Tikai ķersimies pie tā vieni paši. Tātad jūs, brāli, teicāt, ka nestuves apstājās Klošperšē ielā?

- Jā, sire !

- Jūs zināt to vietu?

- Jā, sire !

- Tad iesim turp, un kaut mums tas nams būtu jānodedzina, mēs viņu noslēpumu tomēr atklāsim! Ar šo apņemšanos divi karaļi un divi prinči devās uz Svētā Antonija ielu. Kad viņi bija sasnieguši Klošperšē

ielu, Kārlis, nevēlēdamies liekus lieciniekus, atlaida galminiekus, piekodinādams, lai sešos no rīta viņi ar diviem jājamiem zirgiem būlu pie Baslīlijas.

Klošperšē ielā bija tikai trīs nami. Meklēšanu atviegloja tas, ka divu namu durvis atvērās pēc pirmās klauvēšanas, bet trešajā namā iekļūi viņiem nelaimējās. To apsargāja lasītājiem jau pazīstamais Vārtsargs vācietis, ar kuru nebija iespējams sarunāties.

Kaut gan hercogs Gīzs sētniekam draudēja skaidrākā sakšu izloksnē, kaut Anžū Indriķis solīja viņam veselu maku zelta, bet Kārlis uzdevās par sardzes priekšnieku, - uzticamais vācietis palika nedzirdīgs. Kad visi trīs tomēr nerimās, viņš caur vārtu spraugu izbāza šautenes stobru. Bet šie draudi naktsviesus vienīgi sasmīdināja. Dzelzs sprauga neļāva šauteni grozīt un tā varēja būt bīstama tikai aklajam, kas stāvēja pašā stobra galā. Toties Navarras Indriķis stāvēja sāņus un visam notiekošajam it kā nepiegrieza vērību.

Pārliecinājies, ka sētnieks nav nc iebaidāms, ne nopērkams, hercogs Gīzs izlikās, ka viņš ar saviem biedriem aiziet. Bet viņi neaizgāja tālu. Svētā Antonija ielas stūrī hercogs atrada meklēto - lielu akmeni. Hercogs Gīzs to uzvēla plecā un devās atpakaļ, saviem līdzgājējiem pamādams, lai viņi nāk līdzi. Pa to laiku sētnieks, domādams, ka svešie, kurus viņš noturēja par laupītājiem, būs aizgājuši, aizslēdza vārtus, bet vēl nebija aizgrūdis aizbīdni. Hercogs Gīzs pacēla akmeni un trieca pret vārtiem. Atslēga atsprāga kopā ar koka daļām, un vārti atvērās, nogāzdami vārtnieku zemē. Krizdams vācictis skaļi iekliedzās, brīdinādams savus kungus, lai tie laikus pagūtu glābties. Tobrīd la Mols tulkoja Margeritai Tcokrīla idilli, bet Kokonna, tēlodams grieķi, ar Anrietu dzēra Sirakūzu vīnu. Vārtsarga kliedziens šo zinātnisko un jautro sarunu pēkšņi pārtrauca.

Aplenktie nekavējoties nodzēsa sveces, atvēra logu un metās uz balkonu. Ieraudzīdami, ka lejā uz ielas sarunājās kaut kādi vīri, la Mols ar Kokonnu sāka tos apmētāt ar visu, kas tik gadījās pie rokas, turklāt saceldami negantu troksni. Visdedzīgākā aplencēja - karaļa - plecu ķēra sudraba krūze, Anžū hercogam uzkrita plūmju pudiņa bļoda, bet hercogs Gīzs "nogaršoja" lielu cepeša gabalu. Sveikā izspruka vienīgi Indriķis. Viņš klusu izvaicāja sētnieku, kuru Gīzs bija piesējis pie vārtu spraišļa. Bet vārtsargs uz visiem jautājumiem atbildēja vienādi:

- Ich verstehe nicht\

Sievietes atbalstīja ielenktos un sniedza tiem dažādus metāla "šāviņus", kas kā krusa bira uz ielencēju galvām.

- Velns lai parauj! - iesaucās Kārlis, kad no balkona nosviestais soliņš viņam bija trāpījis pa galvu, uzd/īdams cepuri līdz degunam. - Atveriet tūiīt, vai es jūs visus pavēlēšu pakārt!

- Mans brālis! - Margerita iečukstēja la Molam.

- Karalis! - grāfs klusi pateica Anrielai.

- Karalis, karalis! - hercogiene aizturēja Kokonnu, kas patlaban vilka uz balkonu lielu kasti, lai ar to pamielotu hercogu Gīzu, kam viņš galvenokārt mērķēja, to nemaz nepazīdams. - Es taču jums tcicu, ka tas ir karalis!

Kokonna nometa kasti un izbrīnīts paskatījās uz hercogieni.

- Karalis? - viņš vaicāja.

- Jā, karalis.

- Tātad jābēg?

- Protams. La Mols ar Margeritu jau ir projām! Iesim!

- Kurp?

- Iesim taču!

Anrieta saķēra Kokonnu aiz rokas un pa slepenām durvīm ieveda viņu kaimiņnamā. No turienes kopā ar Margeritu un la Molu viņi aizskrēja pa vārtiem, kas izveda uz Tizona ielu.

- O, šķiet, ka garnizons padodas! - Kārlis priecājās.

Brīdi viņi nogaidīja, bet ielenktie vairs neizrādīja nekādas dzīvības i pazīmes.

- Viņi varbūt izdomās kādu viltību, - sacīja hercogs Gīzs.

- Visticamāk, ka viņi būs pazinuši karaļa balsi un būs aizbēguši, - i piebilda Anžū hercogs.

- Svaini, - karalis vērsās pie hercoga Gīza, - paņemiet savu akmeni un izgāziet šīs durvis.

Hercogs uzskatīja, ka tā nemaz nemaz nevajag darīt. Šīs durvis bija daudz nestiprākas kā vārti, un viņš tās ar kāju vienkārši izspēra.

- Šurp lāpas! - karalis sauca.

Pienāca kalpi. Lāpas bija nodzēstas, bet viņi tās atkal aizdedzināja. I Kārlis IX paņēma vienu lāpu, bet otru pasniedza Anžū hercogam.

Ar kailu zobenu rokā hercogs Gīzs gāja pirmais. Indriķis noslēdza gājienu.

Viņi uzkāpa pirmajā stāvā.

Ēdamistabā bija klāts vakariņu galds, no kura daudzie trauki I ielenktajiem bija noderējuši par "šāviņiem". Mēbeles bija izsvaidītas, | lukturi mētājās pa grīdu, visi trauki, izņemot sudraba servīzi, bija saplēsti j druskās. Arī viesistabā nebija nekā tāda, kas ļautu atklāt noslēpumu. 1 Grieķu un latīņu grāmatas un daži mūzikas instrumenti, - tas bija viss, 1 ko viņi tur ieraudzīja. Guļamistaba noslēpumu glabāja vēl labāk. Griestu | lampa ar alabastra kupolu gan bija aizdegta, bet neviens šeit pat nebija I ienācis. .

- Droši vien ir vēl otra izeja, - sacīja karalis.

- Noteikti, - Anžū hercogs piekrita.

- Bet kur? - jautāja hercogs Gīzs.

Viņi izmeklējās, bet nekur neatrada.

- Kur ir vārtsargs? - jautāja Kārlis.

- Es viņu piesēju pie vārtiem, - hercogs Gīzs atbildēja.

- Paprasiet viņam, svaini!

- Viņš neatbildēs.

- Nieki! Uzkuriet lielāku uguni un drusku pasildiet viņam kājas, gan viņš atvērs muti.

Indriķis palūkojās pa logu.

- Vārtsarga tur vairs nav, - viņš teica.

- Kas viņu atraisījis? - hercogs Gīzs aši uzprasīja.

- Velns lai parauj! - karalis iesaucās. - Tātad mēs neko neuzzināsim.

- Acīmredzot, sire, - sacīja Indriķis, - nav nekādu pierādījumu, ka mana sieva un hercoga Gīza līgava būtu bijušas šajā-namā.

- Taisnība, - Kārlis piekrita. - Ne par velti saka, ka trīs radījumi neatstāj nekādas pēdas: putns gaisā, zivs ūdenī un sieviete…