Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Beigās māte karaliene pieņēma Renē un izmeklēja sev vairākas jaunas ziedes un smaržas.

- Uzzini, vai mana meita, Navarras karaliene, ir savās istabās, - Katrīna teica. - Ja viņa ir mājās, palūdz viņu pie manis.

Pāžs izsteidzās no istabas un pēc dažām minūtēm Gijonas pavadībā atkal atgriezās.

- Ko tas nozīmē? - māte karaliene jautāja. - Es vēlējos redzēt nevis ķalponi, bet gan kundzi.

- Majestāte, - sacīja Gijona, - es uzskatīju, ka mans pienākums jūsu augstībai pašai pateikt, ka Navarras karaliene kopā ar Nevērās hercogieni izgāja.

- Tik vēlā stundā! - Katrīna savilka uzacis.' - Uz kurieni?

- Uz alķīmiķu seansu hercoga Gīza pilī, Nevērās hercogienes pav iljonā, - Gijona paskaidroja.

- Kad viņa atgriezīsies? - Katrīna jautāja.

- Seanss ievilksics pēc pusnakts, - kalpone veikli meloja. - Viņas majestāte droši vien pie savas draudzenes paliks līdz rītam.

- Navarras karaliene var justies laimīga, - Katrīna murmināja. - Viņai ir draugi, viņa ir karaliene, viņas galvu rotā kronis, viņu godā par majestāti. Viņa var justies ļoti laimīga.

Klātesošie tikko valdīja smīnu.

- Nu, neko nevar darīt, - Katrīna norūca. - Kad aizgājusi, tad aizgājusi! Jūs taču tā teicāt?

- Pirms pusstundas, madame.

- Labi, varat iet!

Gijona palocījās un izgāja.

- Turpiniet lasīt, Šarlote, - karaliene sacīja.

Pēc desmit minūtēm Katrīna viņu atkal pārtrauca.

- Pagaidiet, - viņa teica, - vajag atlaist galerijas sardzi.

Tas bija signāls, kuru gaidīja Morvels. Mātes karalienes pavēli izpildīja, un Sovas kundze turpināja lasīt pasaku.

Ceturtdaļstundu viņa lasīja bez pārtraukuma, kad pēkšņi atskanēja mežonīgs šausmu kliedziens. Klātesošiem aiz bailēm mati sacēlās stāvus.

Kliedzienam sekoja pistoles šāviens.

- Kāpēc jūs pārtraucāt, Šarlote? - Katrīna jautāja.

- Madame, vai tad jūs nedzirdējāt? - jaunā sieviete nobālējusi vaicāja.

- Ko? - Katrīna prasīja.

- Kliedzienu?

- Un pistoles šāvienu? - piebilda gvardes kapteinis.

- Kliedzienu un pistoles šāvienu? - Katrīna atkārtoja. - Es neko nedzirdēju. Kaut gan, vai tad tas Luvrā kāds retums! Lasiet, lasiet, Šarlote!

- Paklausieties pati, madame, - sacīja baronese, kamēr kapteinis Nansē stāvēja, satvēris sava zobena rokturi, bet bez atļaujas neuzdrošinājās aiziet. - Dzirdami soļi… kāds tuvojas!

- Vai jūsu majestāte nepavēlēs uzzināt, kas tur notiek? - kapteinis jautāja.

- Nav vajadzīgs, monsieur. Palieciet šeit! - atbildēja Katrīna, atbalstīdamās uz rokas un pieceldamās, it kā savai pavēlei piešķirdama vēl lielāku nozīmi. - Kas gan mani nemiera brīdī aizsargās? Droši vien tur būs saplūkušies kalpotāji.

Karalienes miers bija tik krasā pretstatā ar visu pārējo galminieku bailēm, ka de Sovas kundze, pārvarējusi kautrību, atkal uzdrošinājās ierunāties.

- Majestāte, tur, šķiet, kādu nogalina, - vina iekliedzās.

- Ko?

- Varbūt Navarras karali, madame! Troksnis nāk no viņa guļamistabas puses.

- Muļķīte! - karaliene noņurdēja. - Viņa visur redz vienīgi savu Navarras karali.

- Mans Dievs! Mans Dievs! - Sovas kundze, atslīgdama krēslā, vaimanāja.

- Tā, nu ir beigas, - noteica Katrīna. Tad viņa pagriezās pret kapteini: - Ceru, ka par nekārtībām pilī jūs bargi sodīsit vainīgos. Lasiet, Šarlote!

Un Katrīna atlaidās spilvenos. Viņa izlikās vārga, nogurusi un galminieki redzēja, ka viņas pieri klāja lielas sviedru lāses.

De Sovas kundzei nekas cits neatlika kā paklausīt. Bet viņai klausīja vienīgi acis un balss. Viņas domas nodarbināja kaut kas cits. Ar šausmām viņa iedomājās velnišķās briesmas, kas draudēja viņas mīļākajam. Brīdi viņa mēģināja savu uztraukumu savaldīt, bet tas viņai neizdevās: balss aizsmaka, grāmata izkrita no rokām, un viņa zaudēja samaņu.

Tai laikā troksnis vēl pieauga. Gaitenī atskanēja smagi, steidzīgi soļi. Tad norībēja divi šāvieni un nošķinda logu stikli.

Pārsteigta, ka cīņa turpinās pārāk ilgi, Katrīna piecēlās no gultas, un, izsliedamās visā augumā, bāla, plati ieplestām acīm nostājās istabas vidū. Redzēdama, ka kapteinis gatavojas doties ārā, viņa to ai/turēja.

- Palieciet šeit! - viņa teica, - es pali iešu paskatīties, kas tur īsti noliek.

Bet notikumi risinājās tā.

No rīta dE Muī no Ortona bija saņēmis Indriķa gujamistabas atslēgu. Atslēgas caurulītē bija iebāzts savīstīts papīrītis, ko de Muī ar saspraužamās adatiņas palīdzību izņēma.

Zīmītē bija uzrakstīta nakts parole, lai varētu iekļūt Luvrā.

Bez tam Orlons de Muī vēl bija pateicis, ka Navarras karalis lūdz viņu ierasties Luvrā pulksten desmitos vakarā.

Pusdcsmitos de Muī apģērba bruņas, kuru stiprums ne vienu reizi vien bija izmēģināts sīvos kautiņos, bet virsū uzvilka zīda kamzoli. Tad viņš apjoza zobenu, aizbāza aiz jostas pistoles un plecos uzmeta pazīstamo ķirškrāsas mēteli.

Mēs zinām, ka Indriķis pēc pārģērbšanās tūlīt devās pie Margeritas. Tur Indriķis ieradās īstā laikā, lai karaļa acis apmānītu ar la Molu, ar kuru viņš bija sadūries guļamistabā. Tai acumirklī de Muī, likdams lietā Indriķa atsūtīto paroli, bet vēl vairāk - savu ķirškrāsas mēteli - , izgāja caur Luvras vārtiem.

Jauneklis devās tieši pie Navarras karaļa, aiz paraduma pūlēdamies, cik vien iespējams, atdarināt la Mola gaitu. Priekšistabā viņš salika Ortonu.

- De Muī kungs, - kalnietis teica, - karalis izgāja, bel lika man jūs ievest viņa guļamistabā un palūgt tur pagaidīt. Ja viņš aizkavēsies, jūs varat izmantot viņa gultu.

Savukārt Ortonam dc Muī neko nejautāja un iegāja Navarras karaļa guļamistabā. Velti nekavēdams laiku, de Muī paņēma tinti un spalvu un, piegājis pie sienas, kur karājās lieliski izstrādāta Francijas karte, sāka skaitīt un atzīmēt piestātnes no Parīzes līdz Po.

Bet šī nodarbošanās neturpinājās ilgāk par ceturtdaļstundu. To pabeidzis, de Muī tiešām nevarēja izgudrot, ko iesākt.

Divas trīs reizes viņš apstaigāja istabu, izberza acis, nožāvājās, apsēdās, piecēlās un atkal apsēdās. Beidzot viņš nolēma izmantot Indriķa labvēlību, nolika uz naktsgaldiņa abas pistoles, turpat novietoja arī lampu, un izstiepās ar tumšu baldahīnu pārsegtajā gultā, neaizmirsdams blakus nolikt kailu zobenu. Tā kā priekšistabā Ortons stāvēja sardzē, de Muī bija pārliecināts, ka neviens viņu pēkšņi nevar pārsteigt, un drīz vien cieši aizmiga. Veselīgajā miegā hugenots sāka krākt ne sliktāk par pašu Navarras karali. Tai brīdī seši algotņi ar zobeniem rokās un pistolēm aiz. jostām ieslīdēja gaitenī, kurā mazākās durvis veda Katrīnas istabā, bet lielās - pie Indriķa. Sešiem algotņiem pa priekšu gāja viņu vadonis. Bez. kailā zobena un dunča aiz jostas ar sudraba sprādzēm bija piestiprinātas viņa uzticamās pistoles. Tas bija Morvels. Sasniedzis Indriķa istabas durvis, Morvels apstājās.

- Vai jūs droši zināt, ka gaitenī nav sargu? - viņš jautāja, pagriezies pret vienu no vīriem, acīmredzot - algotņu priekšnieku.

- Jā, tur neviena nav.

- Labi. Tagad jāuzzina, vai mūsu meklētais atrodas šeit!

- Atļaujiet! - sacīja algotņu priekšnieks, saķerdams Morvela roku, kas taisījās atvērt durvis. - Tā taču ir Navarras karaļa guļamistaba.

- Neviens to arī nenoliedz, - Morvels atbildēja.

Kareivji izbrīnā saskatījās, bet viņu priekšnieks atkāpās dažus soļus atpakaļ.

- Un jūs šai stundā Luvrā, Navarras karaļa guļamistabā gribat kādu apcietināt? - viņš vaicāja.