Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

- Tātad jūs tiešām atsakaties, Indriķi?

- Es to jau teicu de Muī un atkārtoju arī jums.

- Bet šādos gadījumos ar vārdiem vien nepietiek, - Alansonas hercogs sacīja. - Vajadzīgi arī pierādījumi.

Indriķis atviegloti nopūtās, kā cīnītājs, kurš jūt, ka viņa pretinieks pagurst.

- Es jums to pierādīšu šovakar, - viņš teica. - Pulksten deviņos jūs uzzināsit sazvērnieku vārdus un apvērsuma plānu. Es savu atteikšanās rakstu jau atdevu de Muī.

Fransuā satvēra Indriķa roku un to cieši saspieda.

Tai brīdī istabā ienāca Katrīna. Viņa kā arvien ieradās bez pieteikšanās.

- Jūs esat kopā! - viņa smaidīja. - Tiešām, kādi draudzīgi brāļi!

- Ceru, madame, - Indriķis mierīgi atbildēja, kamēr Alansonas hercogs savāda nemiera pārņemts nobālēja.

Indriķis nekavējās pavirzīties sāņus, iai netraucētu mātes un dēla sarunai.

Māte karaliene izņēma no savas rokas somiņas ureznu agrafu.

-Šo agrafi cs saņēmu no Florcnccs, - viņa teica, - un gribu dāvināt tev, Fransuā. Nēsā to pie sava zobena pārsaitēs. Ja šovakar sava brāļa Indriķa istabā dzirdi kādu troksni, paliec uz vietas! - viņa klusā balsī piebilda.

Fransuā saņēma mātes roku.

- Vai cs šo skaisto dāvanu varu viņam parādīt?

- Tu to vari ne vien parādīt, bet arī savā un manā vārdā atdāvināt. Es viņam jau pasūtīju citu, ļoti līdzīgu agrafi.

- Klausieties, Indriķi, - teica Fransuā, - mana labā māmiņa iedeva man šo agrafi, kuru laipni ļāva atdāvināt jums.

Indriķi dāvana sajūsmināja un viņš par to ilgi pateicās.

- Es nejūtos visai vesela, - sacīja Katrīna, - un likšos gultā. Arī Kārlis pēc atgadījuma medībās ir sasirdzis un grib atpūsties. Tātad šovakar vakariņas mēs neēdīsim kopā, bet katrs savā istabā. Ak, Indriķi, es jums aizmirsu pateikties par jūsu drošsirdību un izmaņu. Jūs izglābāt sava brāļa un karaļa dzīvību, par ko saņemsit apbalvojumu.

- Es jau tā esmu apbalvots, majestāte, - Indriķis atbildēja palocīdamies.

- Jā, ar izpildīta pienākuma apziņu, - sacīja Katrīna, - bet ar to vien nepietiek! Ticiet man - mēs ar Kārli papūlēsimies ar jums norēķināties!

- Visu, ko es iegūšu no jums un no sava brāļa, es saņemšu ar pateicību, madame.

Pēc šiem vārdiem Indriķis palocījās un izgāja no istabas.

- (), brāli Fransuā, - viņš iedams domāja, - tagad es esmu pārliecināts, ka man būs jābēg vienam. Sazvērestībai tagad ir nc vien miesa, bet arī galva un sirds. Nu tikai jāuzmanās. Katrīna dod man dāvanas, Katrīna sola mani apbalvot. Aiz tā visa droši vien slēpjas kaut kas velnišķīgs. Šovakar jāparunā ar Margeritu.

Gandrīz visu dienu Morvels pavadīja karaļa ieroču kabinetā. Neilgi pirms tam, kad vajadzēja atgriezties medniekiem, Katrīna pavēlēja viņu un viņa ļaudis pārvest uz mātes karalienes lūgšanu istabu.

Atgriezies no medībām, Kārlis IX no aukles uzzināja, ka kāds cilvēks ilgi uzkavējies viņa kabinetā, par ko ļoti noskaitās. Bet tad, kad aukle aprakstīja šī cilvēka izskatu un piebilda, ka tas pats, kuru viņa reiz vakarā bija ievedusi pie viņa, karalis pazina Morvelu, un, atcerējies pavēli, kuru māte no rīta bija piespiedusi parakstīt, viņš visu saprata.

- O! - Kārlis norūca. - Tieši tajā dienā, kad viņš izglāba man dzīvību. Neesam izvēlējušies izdevīgāko laiku.

Kārlis paspēra pāris soļus, būdams gatavs doties pie mātes, bet kāda doma viņu atturēja.

- Velns lai parauj! Ja es sākšu ar viņu par to runāt, mūsu strīdam nebūs gala. Labāk strādāt katram par sevi.

- Aukle, - viņš teica, - aizslēdz uzmanīgi visas durvis un brīdini karalieni Elizabeti , ka es pēc kritiena no zirga nejūtos vesels un šonakt pārgulēšu šeit.

Aukle aizgāja, un Kārlis ķērās pie dzejošanas, jo ķerties pie viņa nodomu izpildīšanas bija vēl pārāk agrs.

Dzejojot karalim laiks parasti pagāja neparasti ātri.

Pulkstens nosita deviņi, bet viņam šķita, ka vēl nav pat septiņi. Saskaitījis pulksteņa sitienus, viņš piecēlās.

- Velns un elle! Tagad ir īstais laiks!

Viņš paņēma vēstuli un zobenu un izgāja pa mazām, slepenām durvīm, par kuru esamību nezināja pat Katrīna.

Kārlis devās tieši uz Navarras karaļa istabām, bet meklēto tur nesastapa. Pēc sarunas ar Alansonas hercogu Indriķis bija ieradies savā istabā, tikai lai pārģērbtos un tūlīt atkal bija aizgājis.

- Varbūt viņš devies vakariņās pie Margo, - karalis nodomāja. - Šodien viņi bija vai vismaz izlikās ļoti draudzīgi.

Un karalis devās pie Margeritas.

Pie Margeritas tobrīd bija Nevērās hercogiene, Kokonna un la Mols, kurus viņa cienāja ar cepumiem un ievārījumiem.

Kārlis pieklauvēja pie ieejas durvīm. Gijona tās atvēra un, ieraudzījusi karali, šausmās sastinga. Viņa palocījās un, nebrīdinājusi savu kundzi par augstā viesa ierašanos, ielaida Kārli bez pieteikšanas.

Karalis izgāja caur priekšistabu un, dzirdēdams ēdamistabā skaļus smieklus, devās turp.

- Nabaga Indriķis, - Kārlis nodomāja, - briesmas nenojauzdams, viņš priecājas!

- Tas esmu es, - karalis teica, pacēlis priekškaru un parādīdams savu smaidošo seju.

Kārlis IX bija precējies ar Austrijas Elizabeti, Maksimiliāna meitu.

Margerita bailēs iekliedzās. Karaļa jautrā seja viņai atgādināja drausmīgas medūzas galvu. Margeritas vieta bija tieši pretī durvīm un viņa ieraudzīja Kārli.

Abi jaunekļi sēdēja pie galda ar muguru pret karali.

- Majestāte! - Margerita iesaucās un pielēca kājās.

Trīs klātesošie izturējās tā, it kā būtu zaudējuši galvu. Vienīgi Kokonna palika aukstasinīgs. Viņš piecēlās, bet tik māksloti neveikli, ka apgāza galdu ar visiem kristāla traukiem, vāzēm un svecēm.

Istaba iegrima dziļā tumsā. Iestājās nāves klusums.

- Glābieties! - Kokonna čukstēja la Molam. - Drošāk, drošāk!

La Mols nelika to vēlreiz atkārtot. Viņš metās pie sienas un cerēja nokļūt guļamistabā, lai paslēptos viņam labi pazīstamajā kabinetā.

Bet, ieiedams guļamistabā, viņš sadūrās ar kādu cilvēku, kurš pašlaik ienāca pa slepenajām durvīm.

- Ko tas viss nozīmē? - Kārlis tumsā nepacietīgā balsi kliedza. - Kāpēc, man ierodoties, jāsaceļ šāds juceklis? Vai tad es tiešām esntu tik nelūgts viesis? Indriķi! Indriķi! Kur tu esi? Atbildi!

- Mēs esam glābti! - čukstēja Margerita, satvērusi kādu roku, kuru viņa noturēja par la Mola roku. - Karalis domā, ka viesu vidū ir arī mans vīrs.-

- Un cs no savas puses viņam šo ticību nelaupīšu, - Indriķis tikpat klusi atbildēja. - Varat būt mierīga.

- Augstais Dievs! - iesaucās Margerita, atlaizdama Navarras karaļa roku.

- Klusu! - Indriķis brīdināja.

- Tūkstoš velnu! Ko jūs tur sačukstaties? - kliedza Kārlis. - Indriķi, kur tu esi? Atbildi!

- Es esmu šeit, sire , - atskanēja Navarras karaļa balss.

- Velns! - Čukstēja Kokonna, iespiedies istabas kaktā kopā ar Nevērās hercogieni. - Mēs tiksim cauri ar veselu ādu.

- Tagad mēs abi esam pagalam! - sacīja Anrieta.

Beidzot pārdrošais Kokonna nolēma, ka galu galā svecc tomēr būs jāaizdedzina un jo drīzāk viņš to izdarīs, jo labāk. Tāpēc viņš palaida Nevērās hercogienes roku, pacēla svečturi un, uzpūtis Ј>gli, iededza sveci.

Istaba kļuva gaiša.

Kārlis IX jautājoši paskatījās vispkārt.

Indriķis stāvēja blakus sievai; Nevērās hercogiene viena - kaktā. Kokonna stāvēja istabas vidū un visu šo skatu apgaismoja.