Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo

Kā piedzīvojis mednieks, Kārlis šo uzbrukumu bija paredzējis. Viņš savilka pavadu un piespieda zirgu pacelties pakaļkājās. Diemžēl viņš savilka pavadu pārāk stingri: zirgs zaudēja līdzsvaru un nokrita uz muguras. Visi skatītāji šausmās iekliedzās. Zirgs gulēja pie zemes un karaļa kreisā kāja atradās tam zem sāniem.

- Atlaidiet pavadu, sire, atlaidiet pavadu! - sauca Indriķis.

Karalis atlaida pavadu un, ar kreiso roku pieķēries sedliem, ar labo mēģināja izvilkt savu mednieka dunci. Tas viņam tomēr neizdevās.

- Mežakuilis! Mežakuilis! - Kārlis kliedza. - Alansonas hercog, pie manis!

Zirgs, juzdams brīvību un it kā saprazdams, kādas briesmas draiid viņa jātniekam, saņēma visus spēkus un mazliet izslējās. Indriķis cieši vēroja hercogu Fransuā, kas, atskanot brāļa palīgā saucienam, nobāla un pielika arkebūzu pie pleca. Atskanēja spalgs šāviens. Lode vis neķēra mežakuili, kurš atradās tikai divu soļu attālumā no karaļa, bet ievainoja zirga kāju. Zirgs atkal nogāzās zemē.

Tai mirklī mežakuiļa ilkņi pārplēsa Kārļa zābaku.

- O! - Alansonas hercogs ar nozilējušām lūpām čukstēja. - Liekas, ka Anžū hercogs būs nevis Polijas, bet gan Francijas karalis!

Mežakuilis tiešām gatavojās otrreiz plosīt Kārļa kāju, kad pēkšņi pazibēja ass ierocis un līdz spalam iedūrās zvēra plecā. Tad kāda roka dzelzs cimdā atvilka no karaļa mežakuiļa galvu.

Karalis, kuram beidzot bija izdevies izvilkt kāju no zirga apakšas,' ar mokām piecēlās un, ieraudzījis sevi asinīs, nobāla.

- Sire, - teica Indriķis, kas, vēl arvien ceļos nometies, turēja rokās sirdi ievainotā mežakuiļa galvu, - sire, viss ir beidzies laimīgi. Es vēl laikā paspēju atgrūst ilkni un jūsu majestāte netika ievainota.

Navarras karalis piecēlās un izvilka dunci no zvēra pleca. Mežakuilis smagi novēlās zemē.

Karalis, uztraukto galminieku un kalpu ielenkts, dzirdēdams šausmu kliedzienus, kuri varēja samulsināt pat visdrošsirdīgāko vīru, gandrīz vai noģība. Bet viņam izdevās savaldīties. Pagriezies pret Navarras karali, viņš saspieda tā roku savējā un uzmeta viņam skatienu, kurā varbūt pirmoreiz atplaiksnīja īstas, neviltotas jūtas.

- Pateicos, Indriķi! - viņš teica.

- Manu nabaga brāli! - iesaucās Alansonas hercogs, tuvodamies karalim.

- Ak, tas esi tu, Fransuā! - sacīja karalis. - Kur gan palika tava lode, slaveno strēlniek?

- Tā laikam ir iesprūdusi mežakuiļa ādā, - hercogs atbildēja.

- O, mans Dievs! - iesaucās Indriķis, ļoti veikli tēlodams izbrīnu. - Skatieties, Fransuā! Jūsu lode trāpījusi viņa majestātes zirgam kājā. Brīnišķīgi! \

- Vai tiešām tā ir taisnība? - jautāja karalis.

- Tā varēja gadīties, - pārbiedētais hercogs atbildēja. - Man tā trīcēja roka!

- Lai nu kā, labam strēlniekam tas ir diezgan dīvains šāviens, Fransuā! - savilcis uzacis, karalis sacīja. - Vēlreiz pateicos, Indriķi! Bet tagad, kungi, uz Parīzi! - pagriezies pret klātesošiem, viņš piebilda. - Šoreiz man pietiek.

Margerita piejāja, lai apsveiktu Indriķi.

- Jā, pateicies viņam no visas sirds, Margo, - teica Kārlis. - Bez viņa Francijas karalis tagad sauktos par Indriķi III.

- Anžū hercogam es tagad ienaidnieks uz visiem laikiem, - bearnietis teica Margeritai. - Ko lai dara? Katrs dara, ko var. Pajautājiet kaut Alansonas hercogam.

Un Indriķis reizes trīs iegrūda irdenajā zemē savu mednieka dunci, lai no tā notīrītu pielipušās mežakuiļa asinis.

Pirmās daļas beigas

.

Izglābdams Kārli, Indriķis izglāba ne vien cilvēka dzīvību, bet arī aizkavēja karaļu maiņu trīs valstīs. Tiešām - Kārļa IX nāves gadījumā Francijas karaļtroni būtu ieguvis Anžū hercogs, bet Alansonas hercogs droši vien būtu kļuvis par Polijas karali. Anžū hercogs bija Kondē kundzes mīļākais, tātad - bija iespējams, ka ar Navarras kroni viņas vīram samaksātu par sievas laipnību.

Nabaga Indriķis no šīm pārmaiņām neko nebūtu ieguvis; ja nu vienīgi

- citu kaklakungu. Kārļa IX vietā, kurš izturējās pret viņu diezgan iecietīgi, Francijas tronī būtu nācis Anžū hercogs, kas nebija labāks par Katrīnu. Hercogs bija zvērējis viņu nonāvēt un, droši vien, savu vārdu būtu turējis.

Visi šie varianti Indriķim iešāvās prātā tai mirklī, kad mežakuilis uzbruka Kārlim IX, un mēs jau zinām, kāds bija šo pēkšņi pazibējušo domu rezultāts: Indriķis saprata, ka no Kārļa dzīvības ir atkarīga arī viņa paša dzīvība. Kārli IX izglāba Indriķa padevība, kuras cēloni viņš neprata izskaidrot. Bet Margerita saprata visu un bija pārsteigta pai Indriķa vīrišķību, kas kā zibens uzliesmoja tikai negaisa laikā.

Aizkavējot to, ka Anžū hercogs pārņem valdīšanas grožus, diemžēl vēl nekas nebija līdzēts. Vajadzēja pašam kļūt par karali. No Alansonas hercoga un prinča Kondē bija jāatkaro Navarras karaļvalsts, bet galvenais

- vajadzēja aizbēgt no šī gaima, kur viņam vajadzēja staigāt starp diviem bezdibeņiem. Atceļā no Bondē Indriķis visu laiku pārdomāja savu stāvokli. Atgriežoties Luvrā, viņam jau bija gatavs noteikts plāns.

Nenovilcis zābakus un nepārvilcis ar asinīm notraipīto apģērbu, Indriķis devās pie Alansonas hercoga, kuru viņš sastapa ļoti uztrauktu staigājam pa savu istabu.

Ieraugot Indriķi, hercogs saīga.

- Ak, labo brāl, - Indriķis saķēra viņa roku, - es saprotu, ka jūs dusmojaties uz mani, jo es pirmais aizrādīju karalim, ka jūsu lode ķērusi nevis mežakuili, uz kuru jūs mērķējāt, bet gan zirga kāju. Bet ko lai dara? Es biju tik pārsteigts, ka nevarēju savaldīties. Galu galā arī karalis

pats būtu to ievērojis, vai ne?

- Bez šaubām, bez šaubām, - Alansonas hercogs murmināja. - Un tomēr man jūsu aizrādījums jāatzīst par ļaunprātīgu. Jūs taču pats redzējāt, kas no tā iznāca. Brālim Kārlim radās šaubas, kas var sabojāt mūsu labās attiecības.

- Mēs par to tūlīt parunāsim. Es atnācu pie jums, lai jūs pārliecinātos, vai es esmu izpļāpājies ar ļaunu nolūku.

- Labi, - Alansonas hercogs atturīgi tcica, - runājiet, Indriķi, es klausos!

- Kad es būšu beidzis, Fransuā, jūs redzēsit manu izturēšanos pret jums: nesaudzēdams sevi, es gribu jums par kaut ko atzīties. Un kad es to izdarīšu, jūs ar vienu vārdu varēsit mani pazudināt.

- Par ko jūs runājat? - Fransuā uztraukts jautāja.

- Es ilgi šaubījos, vai jums to stāstīt vai ne, - Indriķis turpināja, - īpaši pēc tam, kad jūs šodien izlikāties, ka neko nesaprotat.

- Patiesībā, Indriķi, es arī tagad nesaprotu, par ko jūs domājat, - Fransuā nobālis sacīja.

- Brāli, jūsu intereses man ir pārāk dārgas, lai es varētu noslēpt, ka hugenoti pie manis nāca ar kādu priekšlikumu.

- Priekšlikumu? - Alansonas hercogs jautāja. - Kādu?

- Viens no viņiem ir de Muī de Senfāls, varonīgā de Muī dēls, kuru nogalināja Morvels… Vai jūs vinu pazīstat?

- Jā.

- Riskēdams ar savu dzīvību, viņš ieradās pie manis, lai pierādītu, ka es esmu gūsteknis.

- Vai tiešām! Un ko jūs viņam atbildējāt?

- Brāli, jūs ziniet, cik karsti es mīlu Kārli, kurš man izglāba dzīvību, un ka karaliene Katrīna ir man mātes vietā. Šā iemesla dēļ es de Muī priekšlikumu, protams, noraidīju.

- Ko viņš jums teica?

- Hugenoti grib atjaunot Navarras karaļvalsts troni un, tā kā tas saskaņā ar mantošanas tiesībām pieder man, lad viņi man to arī piedāvā.

- Tā! Un de Muī saņēma nevis jūsu piekrišanu, kā viņš lo gaidīja, bet gan atteikumu.